Aigars Vančenko, kurš kalpo Garkalnes evaņģēliski luteriskajā draudzē, ir ne tikai mācītājs, bet arī dīdžejs, kurš rada elektronisko mūziku. Pirmssvētku laikā, kad kristīgā pasaule gaida Kristus piedzimšanas svētkus, viņš aicina vienam otrā ieraudzīt patiesās vajadzības. Intervijā “Ādažu Vēstīm” mācītājs stāsta ne tikai par Adventa laiku, bet arī sabiedrības nepieciešamību iziet cauri nepatīkamam ārstēšanās posmam, lai mēs atkal kļūtu par cilvēkiem šī vārda patiesākajā nozīmē.
Adventa laiks kā miera meklējumi
Ir Adventa laiks. Par ko tas mums stāsta?
Katrs Advents ir savādāks, bet katru gadu no jauna mēs ejam tam cauri, lai sagatavotos Kristus piedzimšanas svētkiem. Sagatavošanās Ziemassvētkiem ir stāsts ar daudzām šķautnēm. Dāvanu sagādāšana ir tikai viena no tām, tāpēc varbūt ir labi, ka pandēmijas dēļ mēs veikalos neredzam tik daudz cilvēku. Svarīgākā lieta šajā laikā ir tā, ka mums jāpievēršas tam, kas notiek ar mums pašiem, jāpaskatās sevī, jāsaprot, kas ir tās lietas, kas dara mūs trauksmainus. Jāatceras, ka svinot Kristus piedzimšanu, mēs ielaižam sevī mieru. Kristus ienāk pasaulē, lai nestu mieru. Mums jāsaprot, kas šim mieram traucē. Ir daudz lietu, kas mūs novērš no miera pieredzes.
Kā jūs pats izjūtat šo laiku?
Man Adventa laiks varbūt būtiski neatšķiras no pārējā gada, bet tas aktuālais, uz ko es lieku uzsvaru, aicinot to darīt arī cilvēkus savā draudzē – nonākt līdz tādai lietai kā grēksūdze. Godīgi atzīt lietas, kas ir darītas nepareizi. Mēs pieļaujam kļūdas ne tikai attiecībā pret sevi, bet arī pret citiem, tādējādi radot konfliktu. Kā mēs varam tikt galā ar konfliktiem? Izlīgstot (smaida). Sajūta, esot konfliktā un izlīgstot – tās ir pilnīgi dažādas sajūtas. Atceros, ka savulaik strādājot laicīgu darbu un sastrīdoties ar kolēģi, pēc tam bija ļoti grūti iet uz darbu, komunicēt. Kā emocionāls cilvēks, meklēju iespēju ātrāk izlīgt ar otru. Izlīgstot komunikācija atveras. Tas ir komunikācijā gan ar cilvēkiem, gan Dievu. Adventa laiku mēs saucam par mazo gavēni, kad aicinām vairāk vērsties pie Dieva.
Jūs pieminējāt grēksūdzi, taču tās praktizēšana luterāņiem nav strikti noteikta. Kā aicināt cilvēkus tai tomēr pievērsties?
Jāsāk ar to, ka luterāņi ne ar ko neatšķiras no katoļiem vai pareizticīgajiem. Nezinu kādu iemeslu dēļ ir radies priekštats, ka luteriskajā baznīcā grēksūdze nav obligāta. Tas ir obligāti jebkuram kristietim, lai kurai konfesijai viņš piederētu. Jāsaka godīgi – vismaz šeit, Garkalnes draudzē, nav tā, ka man stāvgrūdām nāktu cilvēki, lai gan es viņus gaidu un aicinu. Vispār sabiedrībā, ja vien neesi senākas paaudzes cilvēks, grēksūdze šķiet mazliet arhaiska. Tagad man ir iesvētes mācības, kurās es cilvēkiem arī stāstu par šīm lietām un to nozīmi. Gribētos, lai cilvēki šim jautājumam pievērstos vairāk – lai lielveikalu un iepirkumu vietā pavadītu laiku ar Dievu, mēģinātu izprast sevi. Tad arī gājiens uz veikalu būtu ar mazliet citu kvalitāti.
Sabiedrība ir ārstēšanās procesā, lai atgrieztos pie cilvēcības
Lai arī nevar noliegt, ka šim sarežģītajam laikam ir savi pozitīvie aspekti, mēs dzirdam un lasām arī par monētas otru pusi – trauksmi cilvēkos, izdegšanu un citām problēmām.
Šis laiks ir dots, lai mēs ieraudzītu lietas to patiesajā izskatā. Kad mums viss ir labi, mēs protam daudzas lietas skaisti notušēt. Kad tev viss ir, tu spēj labi izlavierēt, tev ir spēks, resursi un spēja pakārtoties situācijai. Savukārt tagad katram no mums šī ir stresa situācija, bet tādos gadījumos nāk laukā viss, kas mūsos ir slēpies. To patiesi esmu ievērojis arī cilvēkos, kuri nāk uz baznīcu – viņi ir trauksmaināki un saspringtāki. Taču arī negatīvajā es saskatu pozitīvo. Paskaidrošu to ar vienkāršu dzīves piemēru. Cilvēkam saslimstot, piemēram, ar gripu, parādās simptomi – ir temperatūra, kaulu laušana un citi. No vienas puses tas ir nepatīkami, bet no otras – ja šo simptomu nebūtu, slimība mūsos darbotos graujoši, mēs nemaz nepamanītu kā aizejam bojā. Tas, ko mēs šajā laikā ieraugām, ir negatīvi un nepatīkami. Paskatieties, kādi mēs esam kļuvuši – nervozi, agresīvi, neiecietīgi! Tas visu laiku mūsos ir slēpies un tagad nāk laukā. Tagad mēs kā sabiedrība esam ārstēšanās posmā.
Ļoti nepatīkamā ārstēšanā posmā.
Jā, bet godīgi sev pajautāsim – vai ķirurģiska iejaukšanās kādreiz vispār ir patīkama? Neviens taču no tā baigo baudu negūst (smejas).
Svarīgākais ir rezultāts.
Tieši tā. Ja nav citu variantu kā tikt galā ar problēmu, kas ir mūsos, Dievs ķeras klāt pie tām metodēm, kas ir iespējamas. Ja slimību iespējams ar zālēm, tad arī dakteris tev iedos tableti, bet, ja ar tabletēm to nevar izdarīt, tad jāķeras klāt kaut kam radikālākam. Jā, tas nav patīkami, taču vēsturē mēs neskaitāmas reizes esam pārliecinājušies, ka daudzas labas lietas notiek tikai caur sāpēm. Kāpēc? Te mēs nonākam pie grēka. Tā tieksme darīt aplamas lietas, ko baznīcā sauc par iedzimto grēku, ir izkropļojums mūsos, ar ko jātiek galā. Lai to visu izlabotu, ar skaistiem un saldiem vārdiem netikt galā, ir vajadzīga bezkompromisa iejaukšanās. Tas ir nepatīkami, taču svarīgākais ir rezultāts – lai mēs kļūstam atkal par cilvēkiem šī vārda patiesākajā nozīmē. Cilvēks nav tikai fiziskais ķermenis, miesa. Mums pievienoto vērtību dod spēja būt cilvēcīgiem savā attieksmē, mūsu gars un dvēsele, vai mēs to kopjam, darām lietas, kas attīsta mūsu neredzamo daļu. Mums, mācītājiem, ir ļoti bieža pieredze ar miesu bez dvēseles. Kur? Kapos, bērēs…
Šis laiks būtībā parāda mūsu ēnas puses?
Mums ir svarīgi, lai mēs ļaujam Dievam darboties pie mums šajā laikā, izejot sāpīgajam posmam cauri. Cilvēki ir nervozi, jo nenotiek pēc viņu iegribām. Es vienmēr būšu laipns, ja viss notiek pēc mana prāta, bet tiklīdz man nākas konfrontēties ar lietām, kas nav tik ērtas, es vienmēr reaģēšu tā, kā reaģēšu. Protams, ir cilvēki, kuri prot sevi savaldīt arī sarežģītās situācijās. Es mēdzu Facebook dalīties ar dažādu baznīctēvu atziņām, apbrīnojot viņu spēju mierīgi uztvert lietas. Gribētos arī pašam tā prast.
Jums arī ne vienmēr tas izdodas?
Ir reizes, kad paslīd kāja. Būsim reāli – arī mēs, garīdznieki, esam cilvēki. Kristīgā baznīca no laicīgās pasaules atšķiras ne jau ar to, ka mēs kļūstam perfekti un nevainojami, bet gan ar to, ka mēs apzināmies savas kļūdas un mēģinām ar tām tikt galā. Mēs nevis attaisnojam sevi ar vārdiem “piedodiet, tādi esam”, bet apzināmies, ka esam nepilnīgi un vēlamies kļūt labāki.
Svarīgākais ir dialogs
Vēl viena nepatīkama šī laika blakne ir tā, ka šis laiks šķeļ sabiedrību. Vai šķelšanās notiek arī starp baznīctēviem?
Mums baznīcā, protams, ir dažādi viedokļi, kas rada uzskatu konfliktus, bet mēs tos cenšamies risināt civilizētā veidā. Emocijas, ko sabiedrībā rada šis laiks, pastiprina to, ka [mēs kā sabiedrība] sākam reaģēt neadekvāti.
Baznīcā šis konflikts, ja ir, tad maigākā formā nekā sabiedrībā nekā sabiedrībā, kur iezīmējas divas izteikti pretējas puses?
Neapšaubāmi. Sekojot Kristus aicinājumam, ko viņš dod caur vienu no saviem apustuļiem: “No savas puses turiet mieru, cik vien tas ir iespējams, ar visiem cilvēkiem”. Pat, ja mums ir diametrāli pretējas domas un viedokļi, cenšamies ieklausīties tajā nevis kļūt par nezvēriem, kas saplosa viens otru. Mēs veidojam dialogu savā starpā, un tas nenozīmē, ka es pieņemu cita viedokli. Tas nozīmē, ka ļauju otram izteikties, ieklausos viņā un mēģinu saprast, ko viņš saka. Un otrādi. Lūk, tas ir dialogs. Mums ne vienmēr sanāk, ir bijuši dažādi gadījumi un situācijas, turklāt vissāpīgāk ir tas, ka šādas kļūdas uzreiz izlec un tās vērš pret baznīcu. Varbūt cilvēkam bijis slikts rīts vai notikusi traģēdija ģimenē, tāpēc nevar gaidīt, ka viņš būs nevainojams savā reakcijā uz kaut ko. Tas ir arī sabiedrībā ārpus baznīcas – daudzi piedzīvo iekšējas un ārējas traģēdijas, ko mēs neredzam.
Cik ilgs laiks sabiedrībai būtu nepieciešams, lai no sašķeltības nonāktu pie kāda kopsaucēja?
Precīzu laiku pateikt nav iespējams. Es drīzāk liktu uzsvaru uz to, kādiem posmiem mums ir jāiziet cauri, lai tas notiktu.
Šobrīd mēs esam pašā sākumā…
Tieši tā. Mums ir daudz lietu, kam jāiziet cauri. Jautājums ir, cik daudz cilvēku izturēs jeb iemācīsies no šī laika to pareizo. Cik cilvēku ieraudzīs to, kas viņiem ir. Viena no problēmām ir tajā, ka mums visu laiku ir par maz. Reklāmas ir piemērs tam, kāds cilvēks ir attieksmē pret savu dzīvi. Cilvēkam vienmēr ir par maz, vajag vairāk, un reklāma to piedāvā.
Un cilvēks nopērk to, ko viņam pat īsti nevajag.
Precīzi. Vai tas, ko mēs gribam, mums patiesi ir vajadzīgs? Vēlamais un vajadzīgais bieži vien ir dažādas lietas. Šis ir laiks, kad mēs mācamies atteikties no lietām. Vajadzīgs laiks, lai mēs to pieņemtu kā faktu, laiks, lai kļūtu līdz galam pazemīgi, saprastu, kas ir patiesās šīs dzīves vērtības. Mēs nedzīvojam tikai laicīgā, bet arī garīgā pasaulē, un garīgo realitāti mēs nedrīkstam ignorēt, pretējā gadījumā būs kā 60.-70. gados, kad arī garīgo atmeta. Ir filma “Emīlijas Rouzas eksorcisms”, ko savulaik noskatījos – smaga, bet balstīta uz reāliem faktiem. Pieminu to tāpēc, ka arī tajā laikā mēs kā sabiedrība atstūmām garīgo. Meitene vārdā Annelīze, lai arī būdama piederīga baznīcai, tika apsēsta. Viņa bija viens no tā laika simboliem atgriezties pie garīgām vērtībām. Dievs, kurš radījis šo pasauli, mums devis garīgus pamatlikumus, ko mums jāievēro. Ja mēs tos noignorējam, mēs ejam bojā.
Turpina kalpot visiem
Jums šis arī ir izaicinošs laiks, jo mājsēdes laikā klātienes dievkalpojumi nevarēja notikt. Tagad notiek, bet ar ierobežojumiem. Vai nav sarežģīti, ka nevarat visus savus draudzes locekļus satikt kā parasti?
Sākumā bija dīvaini. Lielāks izaicinājums bija pirmie divi pandēmijas viļņi, taču man vienkārši bija jārīkojas, ņemot vērā apstākļus. Tajā brīdī es mēģināju saprast, kādas ir manas iespējas un ko es varu darīt, lai turpinātu savu kalpošanu. Protams, biju pieradis, ka cilvēki nāk un viņus var apskaut. Pirms pandēmijas pēc dievkalpojumiem es vienmēr stāvēju pie durvīm, atvadījos no cilvēkiem, paspiežot roku vai apskaujot. Man ir zināma sāpe, ka nevar redzēt cilvēku sejas. Klātienes komunikācijā tu redzi cilvēku, viņa reakciju, bet attālināti to nevar iegūt. Nav atgriezeniskās saites.
Vai to vispār var iegūt?
Mans vedējtēvs šobrīd dzīvo Spānijā. Laiku pa laikam mēs ar viņu sazināmies, izmantojot “WhatsApp”. Protams, cilvēku jau es redzu, bet reālā klātesamība ir pilnīgi kaut kas cits. Ekrāns ir un paliek ekrāns. Klātienē mēs sajūtam otra cilvēka smaržu. Kaut kādā mērā jau nelielu atgriezenisko saiti var dabūt, ja cilvēks tur otrā galā ir emocionāls, tu viņu redzi un komunicē, bet principā tā vide neļauj mums realizēt atgriezenisko saiti. Starp citu, tas ir vēl viens iemesls, kāpēc mēs kļūstam nervozi, jo esam radīti, lai būtu sabiedriskās, dzīvās attiecībās.
Šobrīd gan atkal dievnamā var pulcēties cilvēki.
Ņemot vērā, ka slimība plosās un nelaiž vaļā, ir zināmi ierobežojumi, piemēram, cilvēku skaita ziņā, taču tas ir labāk nekā nekas. Noteikumu robežās mēs turpinām kalpot arī tiem cilvēkiem, kuri ir tā saucamajā sarkanajā zonā. Pats būdams vakcinēts, neatbalstu šo strīdu starp vakcinētajiem un nevakcinētajiem. Es ar vislielāko cieņu un mīlestību izturos pret tiem, kuri nav vakcinēti. Nerunāju par tiem, kuriem galvenais ir dot iespēju paprotestēt, bet tiem, kuriem ir savi pamatoti iemesli, kāpēc nevakcinēties. Ja cilvēks baidās vai nav pārliecināts, to ir jāciena. Tu nevari visus piespiest būt pārliecinātiem, tāpat arī visiem likt ticēt, tam cilvēkā jānotiek organiski. Cilvēki, kuri ir vakcinēti, var nākt uz dievkalpojumu klātienē, bet tiem, kuri nav, ir iespēja nākt pēc dievkalpojuma saņemt vakarēdienu individuālā kārtā, tāpat kā tas bijis līdz šim. Pēc dievkalpojuma palieku baznīcā vēl stundu un gaidu cilvēkus, kuri nāk vieni vai ar ģimeni.
Šobrīd uz dievnama durvīm ir norāde, ka vienlaikus baznīcā drīkst atrasties astoņi cilvēki. Cik nāca pirms pandēmijas?
Arī līdz pandēmijai bija kā kuru reizi, jo mēs neesam liela draudze. Šeit dzīvo ne tikai luterāņi, bet arī katoļi, pareizticīgie, baptisti, kuri brauc uz savām draudzēm, kas atrodas citur. Ir luterāņi, kuri dzīvo kaut kur tepat blakus, bet dodas uz Baltezera baznīcu, jo tā atrodas netālu. Arī pie manis arī dažkārt atbrauc kāds no Baltezera, jo savulaik esmu tur kalpojis. Ir bijis, ka atnāk tikai pieci cilvēki, bet tikpat labi var būt arī 35 vai vairāk. Protams, nerunājot par Ziemassvētkiem, kad dievnams ir pārpildīts.
Krīze kā ceļš pie Dieva
Dažādos svētkos cilvēki aktīvāk apmeklē baznīcu, tomēr Dievam patiesi mēdz pievērsties krīzes brīžos. Vai to novērojat arī šeit?
Jā, tā notiek, jo grūti apstākļi ir tie, kas mūs pamudina meklēt Dievu. Diemžēl tas attiecas uz mums visiem. Arī es kļuvu par kristieti ne jau tad, kad man bija labi, bet tad, kad dzīvē viss gāja pa pieskari. Kad pazūd pamats zem kājām, tad tu atceries, ka kaut kur bija arī Dievs vai kāds par viņu bija stāstījis. Ar mani bija tieši tā, ka pieņemot Dievu, sāku sev vaicāt, kur gan es biju agrāk. Kā es nepamanīju, ka ir baznīca? Tādu mīlestību, kādu es šeit piedzīvoju, nekur pasaulē neviens nepiedāvās.
Cik sen jūs pievērsāties Dievam?
To var saukt par vecumposmu, kad es biju pieaudzis pusaudzis, man bija 24 gadi. Tajā laikā biju dīdžejs, spēlēju klubos. Protams, mani ietekmēja vide. Kādā brīdī tas dzīves ritējums, pie kura biju pieradis, sāka jukt un brukt. Sapratu, ka es nezinu, ko ar sevi iesākt. Man jau pašam bija doma aiziet uz baznīcu, bet paziņa ieteica, lai eju uz Torņkalna baznīcu. Mācītājs man palīdzēja izkārpīties un nolika uz disciplīnas ceļa. Šo ceļu ejot piedzīvoju neaprakstāmas pārmaiņas savā dzīvē un sapratu, ka neko labāku nav vērts meklēt.
Kādas bija jūsu attiecības ar Dievu līdz tam?
Vienīgais, kas man palicis atmiņā – mana mamma bija iemācījusies Tēvreizi, savukārt manas omītes māsīca laukos Latgalē mums ar jaunāko māsiņu iemācīja pāris lūgšanas, ko praktizē katoļu baznīcā. Tas bija arī viss. Nopietni viss sākās ap 24 gadu vecumu.
Kā tālāk veidojās jūsu kalpošanas ceļš?
Savulaik biju Rīgas Lutera draudzē. Mācītājs Indulis Paičs kalpoja ne tikai tur, bet arī šeit, Garkalnes baznīcā. Kad kļuvu par aktīvu kristieti un draudzes locekli, vienā brīdī saņēmu aicinājumu kļūt par mācītāju. Tas nav kā vienkāršs piedāvājums, tas nāk Dieva caur apstākļiem un cilvēkiem. Pat, ja var šķist, ka es neesmu tas kandidāts, kuru vispār izskatīt, Dievam ir savi plāni un viņš tevi aicina. Studējot un praktizējot, kā arī izejot evaņģēlista amatu, kas ļauj sludināt mācītāja vadībā un uzraudzībā, kādā brīdī Indulis Paičs man pateica, ka viņam vajag palīgu. Sāku šeit kalpot kā evaņģēlists, bet nu jau desmit gadus esmu mācītāja kārtā. Kad es kļuvu par mācītāju Indulis Paičs kļuva par Lutera draudzes virsmācītāju, kas nozīmēja arī daudzas administratīvās lietas, tāpēc, lai slogu mazinātu, viņš man uzticēja Garkalnes draudzi.
Piesaista ar elektroniskās mūzikas dievkalpojumiem
Jūs jau pieminējāt mūziku, no kuras nemaz neesat tālu aizgājis. Šovasar Garkalnes un Baltezera baznīcās bija elektroniskās mūzikas dievkalpojumi. Kā līdz tam nonācāt?
Ideja par elektroniskās mūzikas dievkalpojumu radās [Baltezera baznīcas] mācītājam Ivaram Jēkabsonam. Biju viņam iedevis noklausīties sevis sarakstīto mūziku ar domu, ka varbūt kaut kur noder, ņemot vērā, ka Ivara sieva ir filmu producente. Viņi ar sievu noklausījās un Ivars teica, ka viņam ir ideja par elektroniskās mūzikas dievkalpojumu. Tā mums arī tapa šis projekts. Tas nav aizvietojums klasiskajam dievkalpojumam, drīzāk evaņģēlizējošs pasākums jauniem cilvēkiem, kuri saprot, kas ir elektroniskā mūzika. Baltezerā pasākums notika baznīcā, bet šeit – zem klajas debess, pulcējot aptuveni 50 cilvēkus. Man pašam tā bija ļoti interesanta pieredze.
Skaidrs, ka jauniešiem tas varētu patikt, bet kā to uztvēra vecākā paaudze?
Godīgi sakot, biju pārsteigts, ka arī daudzi vecāka gada gājuma cilvēki to uztvēra ļoti pozitīvi. Mūzika, ko mēs ar Ivaru prezentējām dievkalpojumos, nav izteikta klubu mūzika, kuru uzliekot baznīca pārvēršas par klubu.
Elektroniskās mūzikas dievkalpojumi plānoti arī turpmāk?
Jā, protams. Mums ir gatavs repertuārs arī Adventa laikam, tāpat skatāmies arī uz lielo gavēņa laiku – Lieldienām. Pa šiem gadiem ir sakrājusies liela mūzikas kolekcija. Turpinu rakstīt arī kaut ko jaunu. Tā ir tāda kā odziņa šajā laikā, kas palīdz arī mums pašiem nedaudz atslēgties ikdienas. Ja jau cilvēku atsaucība ir, tad jādara.
Tas ir arī labs veids kā piesaistīt baznīcai jauno paaudzi.
Jā, ar to var uzrunāt. Atsauksmes no jaunās paaudzes bijušas labas. Mācītājs Ivars dalījās arī ar kādu pieredzi – pēc dievkalpojuma dēls ar mammu pusstundu runājis par Jēzu. Ja ar mūziku var panākt šādu rezultātu, tas ir brīnišķīgi. Var teikt, ka es caur mūziku pateicu sprediķi un šis sprediķis uzrunāja attiecīgus cilvēkus (smaida).
Dievs, ģimene un patiesa mīlestība
Kas jūsu dzīvē ir svarīgs vēl bez kalpošanas Dievam?
Ģimene. Sieva, bērni, mīļie cilvēki. Ja cilvēki man prasa, kas ir mans labākais piedzīvojums vai labākā ekskursija dzīvē, es atbildu, ka ģimene. Tie ir cilvēki, kuri vienmēr ir līdzās. Tu nekur nejutīsies tik droši un labi kā ar savējiem. Runājot par hobijiem, viens no tiem, protams, ir mūzika, taču arī kalpošana man ir kā hobijs. Izvēlos darīt to, ko protu, kas man sagādā prieku un ar ko varu iepriecināt citus. Kā sacīts Bībelē: “Dievam patīk priecīgs devējs”.
Jēzus Kristus dzimšana jeb Ziemassvētki kristīgajā pasaulē ir vieni no gada nozīmīgākajiem svētkiem. Ko jūs novēlētu cilvēkiem šajos svētkos?
Mēs gaidām Kristus dzimšanas svētkus īpašā laikā un apstākļos. Lai Dievs dod, ka mēs varam gan saņemt, gan nodot viens otram patiesu mīlestību. Mīlēt nozīmē kalpot viens otram, ziedot sevi otra labā. Nevis izdabājot otra iegribām, bet ieraugot viņa īstās vajadzības. Neatkarīgi no tā vai tas ir kāds radinieks vai pavisam nepazīstams cilvēks. Novēlu vairāk nodarboties ar labdarību šī vārda pareizajā nozīmē, neizceļot sevi, pastiept roku pakritušajam, piedot, ja ir piedodams, palūgt piedošanu, būt laipnākiem. Aicinu ieskatīties vienam otrā un saprast, ka mēs esam viena sabiedrība. Lai Adventa laiks mums palīdz atgriezties pie cilvēcības, un Ziemassvētki patiesi ir Kristus dzimšanas svētki nevis tikai eglītes un piparkūkas.
Ar Aigaru Vančenko sarunājās Jānis Pārums