Arvīds Ozoliņš zvejniecībā pavadīja 52 gadus – no tālā 1962.gada līdz pat 2014.gadam. Šobrīd viņš ir pelnītā atpūtā, taču pirms augustā gaidāmajiem Nēģu svētkiem piekrita aprunāties ar “Ādažu Vēstīm” par savu bagātīgo pieredzi zvejniecībā.
No ķieģeļu ražošanas un kinomehāniķiem uz zvejniecību
Bieži vien zvejnieki ir paaudžu paaudzēs, bet jūs savā dzimtā esat vienīgais. Kā nokļuvāt līdz zvejniecībai?
Carnikavā esmu ienācējs. Esmu dzimis Rīgā, bet dzīvoju Turaidā. Sākumā strādāju ķieģeļu ceplī. Bija tāds Aivars, kurš man teica: “Ko tu tur pa tiem māliem mīcies, nāc man līdzi par kinomehāniķi.” Vēl pirms kinomehāniķiem mani iesauca krievos, dienēju aiz Polārā loka. Biju iesaukts uz diviem gadiem, bet krievs pielika klāt vēl trešo gadu. Pēc dienesta pārcēlos uz Garkalni. Kādus trīs vai sešus mēnešus mācījos kino kursos, kur bija salasīti puikas no visām provincēm, bet tad pārcēlos uz Carnikavu, kur arī sāku strādāt par kinomehāniķi. Vietējie puikas teica: “Ko tu ar kino ņemies, mums trūkst zvejnieku, nāc pie mums”. Kinomehāniķiem maksāja maz, taču, ja izpildīji plānu, tad gan prēmijas bija labas. 1962.gadā aizgāju uz zvejniekiem, sākumā strādājot kā māceklis.
Jums zvejniecība uzreiz iepatikās?
Iepatikās, iepatikās. Galvenais jau bija kārtīgi strādāt. Kad reņģes beidzās, tad gājām uz jūru ar vadu ķert lašus. Katram bija jāiemācās taisīt vadu. Kādreiz nēģus varēja zvejot no 1.septembra, tagad ar 1.augustu. Pa šiem gadiem neesmu redzējis, ka kāds likums būtu stāvējis uz vietas (smejas). Katru gadu savādāk – tad no tāda līdz tādam datumam liegums, tad šito var zvejot, tad nevar. Ak, tu pasaulīt, kā, lai tas nabaga zvejnieks iztiek?
Likumi mainās visās jomās, ne tikai zvejniecībā.
Mums nesen bija atbraukuši cilvēki no Somijas, kas stāstīja kā jāzvejo. Tur šitādi ampelmaņi nemēdz būt, bet mums – vieni vienīgi ampelmaņi, kas tikai sēž krēslos un grib naudu saņemt.
Cik bieži zvejojot jūrā esat tikuši vētrā vai izjutuši apdraudējumu dzīvībai?
Redzi, reņģu laikā jau vētra nevar būt – ja ielādēsi četras vai piecas tonnas, būsi jau dibenā. Vienreiz biju paņēmis par daudz – septiņas tonnas, un tad sākās vējš. Negāzīs jau reņģes laukā, tad tu ir galīgi dumjš. Sagriezu laivu tā, lai vilnis būtu no mugurpuses. Ūdens šlankājās pa laivas pakaļgalu, bet kaut kā Gaujā atpakaļ tikām. Reiz, kad ķērām lašus, jūrā uznāca pērkona negaiss. Tas pērkons ir maita – 15 minūšu laikā tā savanda jūru, ka vājprāts, viļņi trīs metru augstumā. Bet mēs bijām Lilastē, līdz Gaujai pusstunda. Nevari atlidot ar lidošanu, ir jābrauc (smejas). Man reiz mācīja – ja gribi Gaujā tikt iekšā, sagatavo eļļu – tā noslāpē vilni, ūdens paliek biezs. Divreiz tā esmu darījis, lai nenoietu dibenā.
Kamēr Gauja plūdīs, zvejnieki būs
Tagad zveja pārsvarā notiek Gaujā nevis jūrā?
Jūrā neko nevar zvejot. Nav neviena, kas pieņem reņģes. Bija runa, ka ukraiņi ņemšot, bet tagad tas karš visu ir saļurkājis. Krievi jau sen atteicās. Ko tik viņi nestāstīja – nepareizi kūpinātas un tamlīdzīgi. Rudenī var apzvejot ezerus – Lilastes un Dūņezeru. Ezerus ir jāapzvejo, jo ar vadu tiek izvilktas arī zāles, ezers tiek tīrīts. Ja neapzvejo, tad aizaugs ciet. Zivis smok nost!
Ik gadu zvejnieku skaits turpina samazināties. Cik tagad oficiāli ir zvejnieku Carnikavā?
(Carnikavas novadpētniecības centra vadītāja Olga Rinkus, kura piedalās sarunā, norāda, ka pieci).
Vai Carnikavu vēl var vispār dēvēt par zvejnieku ciemu?
To tu liec aiz auss – kamēr Gauja plūdīs, tikmēr zvejnieki būs! Gaujā vienmēr būs zvejnieki – lai cik viņi arī būtu un kā zvejotu. Bez tā neiztiks.
Pārsvarā jau zvejnieki ir gados vecāki. Jaunie īsti nenāk.
Vai tad tas ir zvejnieks, kas saka: “Es šūt nešūšu, bet man vajag tūkstoti [eiro] mēnesī”. Viens jaunais par desmit kurvjiem man iedeva 100 nēģus. Jaunajiem jau rokas neceļas. Viens otrs vēl kaut ko dara, bet viens otrs ir tauriņu ķērājs.
Cik kādreiz zvejnieku bija?
Mums pa divām brigādēm bija 32 veči, no tiem astoņi – Jāņi. Tu zini, kas tie par Jāņiem bija (smaida). Mums bija trīs laivas, kas vienmēr bija pilnas – pa sešām, pa septiņām tonnām zivju.
Dalās ar nēģu pagatavošanas metodi
Kas jums pašam no zivīm visvairāk garšo?
Man patīk vimbas. Saliec speķīti, ķiplociņu, uzliek uz cepļa un izžāvē. Vislabākais, ja zuti dabū noķert. Es jau mazdēlam biju teicis: “Es tev uztaisīju āķus, aizej ieliec Dzirnezerā, tur zuši ir.” Nupat bija atnesis zuti, bija šitik garš kā galds (demonstrē zuša garumu).
Augusta beigās būs tradicionālie Nēģu svētki? Un kāda ir Jūsu nēģu pagatavošanas metode?
Nēģi uzliek uz resti un jācep tā, lai viņš ir brūns. Ne jau apdedzis melns kā kovārnis. Pēc tam bišķiņ uzkaisi sāli virsū, lai sāls ir iesūcies. Tad ieliec katliņā, uzliek uz gāzes plīts, lai uzsit burbuli, lai vārās. Kad noņem, tad 40 minūtes jāpastāv karstā ūdenī, ko pēc tam nokāš. Salieku nēģus pa puskālam vai kālam uz galda (vienā kālā ir 30 nēģu – aut.). Uz katru kālu liek ēdamkaroti želantīna. Kad nēģi atdzisuši, es viņus lieku ūdenī, jānomazgā, jo var gadīties gan smiltis, gan pelni, cepts taču uz oglēm.
Un kā ar citu zivju pagatavošanu?
Es jau ar malku nemaz lasi nežāvēju, tad viņš izcepās. Es izmantoju alkšņu skaidas, stāv man te divas kastes šķūnītī. Atstāju uz nakti šķūnītī, lai kūp. Šajā karstumā gan nelieku, 30 grādos arī izcepās. Plaudi arī var žāvēt. Lūk, breksis – to es saprotu! Ja dabū kilogramu vai divus, attaisi viņu vaļā, saliec garšvielas un izkūpini – tad ir garšīgi! Reiz jūrā bijām noķēruši piecu kilogramu samu un izkūpinājām. Viņš ir līdzīgs zutim – trekns.
Roņu nedarbi jūrā
Kas šobrīd ir lielākais apdraudējums zvejniecībai?
Kamēr jūrā būs roņi, negaidiet ne lašus, ne zivis. Kādreiz, ja ieraudzījām vienu roni, tad tas bija sapnis, bet tagad viņi Gaujas galā sēž katru dienu. Tiklīdz laši nāk iekšā, tos noķer un noēd. Kādreiz nevarējām saprast, kāpēc reņģēm aste ir, galva ir, vidus nav. Pēc tam sapratām – ronis viduci izkož ārā, aste un galva nokrīt. Kad ronis ir paēdis, pārveļas pār stāvvadu un aiziet jūrā priecāties.
Kāda bijusi lielākā zivs, ko esat noķēruši?
29 kilogrami. Lašu mātīte bijusi 22 kilogramus smaga, no tiem kādi trīs kilogrami ir ikri. Vienā kilogramā ir desmit tūkstoši mazuļu.
Un lielākais loms vienā zvejas braucienā?
Kādreiz mums bija divas brigādes, kas gadā noķēra 300 tonnas, bet vienalga krievi visu norija un bija par maz. Ja runā par lašiem, tad lielākais, ko vienā sezonā esmu noķēris, ir 39 tonnas lašu. 1973.gadā bija traka nozveja, bet tad vēl roņi nebija savairojušies un neviens neteica, ka ronīši jāsaudzē.
Jums bagātīgs mūžs pavadīts savā arodā. Ar ko jūs tagad nodarbojaties?
Neko nedaru. Ravēju dārzu un pļauju zāli. 52 gadi [zvejniecībā] ir nostrādāti, pietiek.
Ar Arvīdu Ozoliņu sarunājās Jānis Pārums un Olga Rinkus