Pērn garciemietis Igo Japiņš saņēma “Triju Zvaigžņu balvu” par mūža ieguldījumu sportā, bet šā gada sākumā līdzīgu apbalvojumu saņēma no Ādažu novada pašvaldības. Lai gan vairāk Japiņa vārds saistās ar riteņbraukšanu un sporta pasākumu organizēšanu, viņš bijis arī menedžeris citos sporta veidos un pat ziedu tirgotājs. Igo Japiņš ir piecu bērnu – trīs meitu un divu dēlu – tēvs, kas arī ir sportiski aktīvi. “Ādažu Novada Vēstis” aicināja Japiņa kungu uz sarunu, lai iepazītos ar viņa dzīvesstāstu un vaļaspriekiem, kā arī pārrunātu aktualitātes viņa pārstāvētajā sporta veidā.
Jūsu tēvs Harijs arī bija riteņbraucējs un treneris. Vai vispār bija iespēja, ka jūs varētu kļūt par cita sporta veida pārstāvi?
Jā, noteikti. Kad mācījos 8. Rīgas vidusskolā, man paveicās, ka mans klases audzinātājs bija fizkultūras skolotājs Antons Gulbis. Dzīvoju Čiekurkalnā, kur bija plašas āres, pļavas, dārzi, – varēju izvērsties. Jau maziņš būdams, spēlēju hokeju. Ja runā par nopietnu trenēšanos, tad trenējos basketbolā pie leģendārā Imanta Pļaviņa, esmu izmēģinājis arī futbolu, peldēšanu, vieglatlētiku. Kaut kāds sportiskais gēns manī ir bijis neatkarīgi no tēva. Basketbolā tiku gandrīz līdz Latvijas izlasei.
Tomēr galu galā tik un tā nonācāt līdz riteņbraukšanai. Kas tajā piesaistīja?
(Aizdomājas.) Ja man tas jādefinē, tad grūti pat pateikt. Atceros, ka tēvam, kas bija pieaugušo treneris, tomēr bija arī mana vecuma riteņbraucēju grupa. Viņš bija ironisks cilvēks, līdzīgi kā Raimonds Pauls. Un tad viņš man arī pajautāja: “Nu, ko tu čammājies? Brauksi ar riteni?” Tā arī sāku braukt.
Jūs salīdzinoši ātri kļuvāt arī par treneri. Vai savu potenciālu riteņbraukšanā kā sportists pilnībā izmantojāt?
Man bija medaļas divās tautas spartakiādēs trekā, esmu bijis arī Bruņoto spēku čempions šosejā un “Dinamo” Vissavienības čempions. Biju treka riteņbraucējs, taču labi varēju braukt arī šosejā. Taču toreiz valdīja uzskats – ja neesi PSRS čempions, tad tev jābeidz sportot (smejas).
Tāpēc arī pievērsāties trenēšanai?
Kaut kā jau nauda bija jāpelna. Vienu gadu pat biju “spēlējošais treneris” – gan braucu ar riteni, gan trenēju. Pirmajā gadā uzvarējām gandrīz visu, ko var uzvarēt šosejā un trekā, pēc tam bija PSRS un pasaules junioru čempioni. Man bija kādi pieci audzēkņi, kuri bijuši junioru čempioni. Tagad jau daudzi to aizmirsuši, bet no 1979. līdz 1984. gadam mums bija labs periods. Vēlāk mani uzaicināja trenēt profesionālo komandu, kad jau bija sākušies “brīvāki laiki” un varēja braukt uz ārzemēm. Tas bija ap 1987.–1988. gadu. Kad pasludināja neatkarību, tad man piedāvāja kļūt par Latvijas šosejas riteņbraukšanas izlases treneri.
Tieši riteņbraukšanā tika izcīnīta pirmā medaļa pēc neatkarības atjaunošanas, bronzu Barselonā izcīnot Dainim Ozolam.
Jā, mums bija daudz labu riteņbraucēju tajā laikā – Ozols, [Arvis] Piziks, [Kaspars] Ozers. Saskaitīju, ka no 1992. līdz 1996. gadam mums bija vairāk par 400 podiumiem (goda pjedestāli jeb vietas labāko trijniekā – aut.). Un tad 46 gadu vecumā man bija jāpārtrauc trenēšana. Manuprāt, tas bija noziedzīgi no tiem cilvēkiem, kuri sportu vadīja.
Kas notika?
Tolaik bija labs prezidents Vladimirs Kuļišovs, kurš nodrošināja sportistiem visu nepieciešamo – bija līdzekļi, varējām startēt sacensībās, un arī rezultāti bija. 1996. gada beigās viņš, nevarētu teikt, ka bankrotēja, bet nepareizas rīcības dēļ viņu politiski noraka. Līdz ar to arī mums viss finansējums beidzās. Labākie puiši jau bija profesionāļos, bet manā rīcībā bija tādi [vēlāk labi zināmi] riteņbraucēji kā Romāns Vainšteins (2000. gada pasaules čempions – aut.), Juris Silovs, Andris Naudužs, Raivis Belohvoščiks. Vajadzēja kaut kādus līdzekļus, lai viņus varētu attīstīt, taču neviens nepalīdzēja. Ņemot vērā, kādi mums bija rezultāti, tas ir smieklīgi, ka man bija jāpamet riteņbraukšana. Divreiz biju atzīts par Latvijas labāko treneri, pasaules rangā Latvija augstajā piektajā vietā.
Posmā starp trenera darbu un savas aģentūras izveidi jūs tirgojāt puķes. Kā līdz tam nonācāt?
Man šajā ziņā ir līdzīgs stāsts ar manu tēvu, kurš savulaik bija PSRS izlases treneris. 1979. gada beigās viņam uzteica darbu, bet ne sportisko rezultātu dēļ, viņš vienkārši pažēlojās nepareizajā virzienā. Viņam nepiedāvāja darbu arī Latvijā, lai gan viņš bija ļoti augstas klases treneris. Tad viņš nospļāvās un sāka audzēt puķes. Kad man radās šāda situācija, viņš teica: “Ko tu tur āksties! Nāc palīgā!” Man jau likās, ka tas viss ir vienkārši – nopērc no holandiešiem, pārdod vietējiem un starpību ieliec kabatā (smejas). Taču, ja tu puķi trīs dienu laikā nepārdod, tā novīst. Divu gadu puķu periods man iedeva labu pieredzi, pēc tam varēja strādāt jebkur, varēja apgūt daudzas profesijas. Tā bija laba dzīves skola, bet man tā lieta īsti pie sirds negāja. Man tuvāks bija sports.
Tāpēc jūs atgriezāties sportā, nodibinot Igo Japiņa sporta aģentūru?
Jau 1996. gada Atlantas olimpiskajās spēlēs satiku soļotāju Aigaru Fadejevu, kurš izcīnīja sesto vietu. Viņš palūdza man, vai mēs nevaram sadarboties. Atradām kopīgu valodu un sākām organizēt soļošanas festivālus, turklāt labā līmenī. Ja Aigars vairāk būtu klausījis, viņš noteikti būtu pasaules čempions.
Ideja par aģentūru radās, kad jūs uzrunāja Fadejevs?
Nē, ne gluži. Paralēli komunikācijai ar Fadejevu, sēžot pirtiņā kopā ar draugiem, radās ideja par kalnu riteņbraukšanas (MTB) sacensību organizēšanu. Ir liela atšķirība, vai tu sacensībās piedalies kā treneris vai kā organizators – tu pavisam savādāk skaties uz lietām. Kaut kur biju lasījis, ka “vissvarīgākais ir tavs vārds”. Japiņu vārds bija pietiekami labi zināms, tāpēc arī nosaucu to par Igo Japiņa sporta aģentūru. Izaugsmes līkne bija laba, ieguvām sponsorus, lai gan sākumā ar tiem arī nebija vienkārši. Pirms tam neviens neko tādu nebija darījis. Man šķiet, ka mēs bijām vadošie, kas pielietoja jaunas metodikas, piemēram, sponsoru baneru izvietošanā un tamlīdzīgi. Vēlāk radās “Rietumu banka – Rīga” riteņbraukšanas komanda, kas vienubrīd UCI (Starptautiskā Riteņbraukšanas savienība) kontinentālajā rangā bija desmitniekā. Tā bija labs tramplīns jaunajiem riteņbraucējiem. Riteņbraukšana latviešiem padodas. Mēs varbūt ne tikai augstu lecam un ne tik ātri skrienam, bet, ja pieliek klāt kādu tehnisko elementu, tad mums sanāk. Iedomājieties, cik mums pasaules klases riteņbraucēju ir bijis – pasaules čempioni Dzintars Lācis un Emīlija Sonka, kā arī Imants Bodnieks (1964. gada olimpiskais vicečempions), Dainis Liepiņš (četrkārtējs pasaules junioru čempions un pasaules vicečempions). Riteņbraukšanā mums ir tradīcijas.
Jūsuprāt, vai šīs tradīcijas tiek turpinātas arī šobrīd?
Šis ir nedaudz tukšāks gads, bet daudz kas ir atkarīgs no treneriem. Riteņbraukšana jau nav tikai šoseja, tā ir arī treks, BMX un MTB. Veronika Monika Stūriška ir pasaules junioru un U23 čempione BMX riteņbraukšanā, Mārtiņš Blūms ir augstu pasaules rangā MTB riteņbraukšanā. Vienīgi treka mums nav.
Mums jau nav trekam atbilstošas infrastruktūras, līdz ar to nav, kur trenēties.
Jā, tas ir liels mīnuss. Būtu treks, daudz labāki mums būtu arī šosejas riteņbraucēji. Lai jaunos iemācītu braukt, infrastruktūra tomēr ir vajadzīga. Vēl sliktāk būs, ja kādreiz treku uzcels, bet nebūs, kas trenējas.
Jūs astoņus gadus vadījāt Latvijas Riteņbraukšanas federāciju. Cik vienkārši bija salāgot visu riteņbraukšanas veidu vajadzības?
Biju jaunāks, bija vairāk enerģijas (smejas). Jau pieminēju profesionālo riteņbraukšanas komandu “Rietumu banka – Rīga”, tajā laikā attīstījām arī riteņbraukšanas sacensības “Baltic Chain Tour” (zīmīgi, ka pirmās sacensības notika jau 1955. gadā kā “Baltic Tour” un tajās uzvarēja Igo tēvs Harijs, sacensības notika līdz 1987. gadam, bet atjaunotās sacensības norisinās kopš 2011. gada – aut.). Lielāko daļu no lietām, kas bija iecerētas, sasniedzu, taču ne visas. Viens no maniem mērķiem bija uzbūvēt treku, taču nebija politiskā atbalsta. Visās durvīs mēģinājām savu kāju ielikt, bet neizdevās tā, kā gribējās. Ir mums labas meitenes, tomēr vēl īsti neapgūts lauciņš ir sieviešu šosejas riteņbraukšana, ko savulaik principā likvidēja. Šeit atkal jāpiemin treks, jo uzsākt treniņus trekā ir krietni vieglāk nekā šosejā, tajā skaitā arī no drošības viedokļa.
Kas īsti līdz šim ir bremzējis treka būvniecību – tās ir izmaksas vai kaut kas cits?
Lai uzbūvētu baigi foršo treku, kur var rīkot sacensības, nepieciešami ievērojami līdzekļi. Igaunijas Riteņbraukšanas federācijas prezidents ir celtnieks, tāpēc viņam uzdevu jautājumu – cik tagad maksā treks? Ja kādreiz kaut kas maksāja 10 miljonu, tad tagad tie būs jau 50–80 miljoni. Cenas ir briesmīgi augstas. Ir dažādi projekti, bet kādreiz par 7–10 miljoniem varēja uzbūvēt. Daudz kas ir atkarīgs no ēkas ietilpības. Skaidrs, ka treks jābūvē 250 metru aplī, un tad jādomā, cik lielas tribīnes ir nepieciešamas. Jāņem vērā, ka trekā var nodarboties arī ar vieglatlētiku. Bieži vien tieši trekos ir notikuši pasaules vieglatlētikas čempionāti telpās. Mums arī bija varianti ar vieglatlētiem, taču viņi kopā ar mums negribēja.
Viņi gribēja paši par sevi?
Jā, ja tev ir iespēja trenēties vienam, tad tā tomēr ir cita lieta. Vieglatlētika mums ir neoficiālā sporta karaliene, un ar tādu lozungu viņi arī visur uz priekšu gāja. Tagad viņiem ir manēžas Valmierā, Rīgā, ja nemaldos, arī Liepājā. Cerēsim, ka viņiem būs labi rezultāti. Treku jau var izmantot ne tikai riteņbraucēji – tur var trenēties arī vieglatlēti, tenisisti un citi. Ar jauno Latvijas Riteņbraukšanas prezidentu [Sandi Āķi] nesen bijām Dānijā, skatījāmies viņu pieredzi. Pēdējos gados domāju – ja nevaram uzbūvēt slēgto treku, tad vajadzētu vismaz vaļējo. Starp citu, nebūtu slikti, ja Ādažos to varētu uzbūvēt. Jau šīs valdības laikā bija ļoti reāls plāns Biķerniekos uztaisīt treku, bija arī finansējums. Būtu jāatpērk arī zeme, bet valdībai tas likās par dārgu un projektu atcēla.
Pieminējāt LRF prezidentu Sandi Āķi. Kāda ir jūsu sadarbība kā bijušajam un esošajam prezidentam?
Mēs kontaktējamies, kā nekā esam kaimiņi (arī jaunais LRF prezidents ir mūsu novadnieks un jau kādu laiku dzīvo Garciemā – aut.). Vairāk komunikācija notiek ar LRF ģenerālsekretāru Tomu Marksu, bet ar Sandi mums ir labas attiecības, savulaik viņš bija iesaistīts arī “Rietumu bankas” komandā, tāpēc pazīstu viņu jau sen. Protams, pirmajā viņa prezidentūras gadā vairākkārt braucām kaut kur kopā, iepazīstināju viņu ar dažādiem cilvēkiem. Tieši es Sandi ieteicu kā savu pēcteci prezidenta amatā.
Jūs nostrādājāt divus termiņus. Vai riteņbraukšanā arī ir divu termiņu prezidentūras ierobežojums?
(Pārliecinoši.) Nē, nav, varēju strādāt vēl! Vajag jau saprast, kad ir laiks [atstāt amatu]. Nav vienkārši vadīt federāciju un vēl organizēt sacensības. Tagad varbūt ir vienkāršāk, bet trūkst līdzekļu, lai gan cilvēkiem idejas un zināšanas, kā kaut ko sasniegt, ir. Paldies Dievam, ka tagad ir prioritārie sporta veidi (Latvijas Nacionālās sporta padomes izveidotajā prioritāro sporta veidu sarakstā riteņbraukšana ir trešajā pozīcijā aiz vieglatlētikas un futbola, tādējādi saņems trešo lielāko finansējumu, būtiski vairāk nekā iepriekš – aut.). Diemžēl mazās federācijas, kas prioritāro sporta veidu TOP 15 neiekļūst, nesaprot, ka, pat kaut ko sasniedzot, pie vecās sistēmas viņi neko nesaņemtu, bet te [jaunajā sistēmā] vismaz ir kāda garantija finansējumam. Kā teica mans tēvs – nabags nabagam var palīdzēt tikai nomirt.
Jūs esat arī daudzu sporta pasākumu, piemēram, MTB maratona, Rīgas un Vienības velobraucienu, organizators. Kas ir interesantākais un izaicinošākais šajā darbā?
Visinteresantākais ir izdomāt kaut ko jaunu, lai tas būtu vērtīgāks nekā iepriekšējais, un to attīstīt. Galvenā misija mūsu pasākumiem ir mudināt cilvēkus regulāri nodarboties ar sportu – lai neslimotu, neskraidītu pa ārstiem un neizdotu par to savus līdzekļus, bet gan dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Ļoti foršs pasākums savulaik bija “Gada balva sportā”, ko rādīja arī Latvijas televīzijā. Pēc tam politiķi to mums noņēma (iesmejas). Par jaunajiem organizatoriem neko neteikšu, bet katrā ziņā ir skumji, ka šo pasākumu vairs nevar redzēt televīzijā.
Tieši no “Gada balvas” pēcteča “Triju Zvaigžņu balvas” organizatoriem jūs saņēmāt apbalvojumu par mūža ieguldījumu sportā. Tas neradīja savādas sajūtas?
Ņemot vērā, ka es pats savulaik to organizēju un “biju iekšā” tajā pasākumā, bija interesanti. Būtu savādāk, ja es pats nebūtu tur kādreiz iesaistīts, bet jebkurā gadījumā patīkami saņemt tādu novērtējumu. Ģimene, protams, arī bija priecīga. Ne jau es viens kaut ko izdarīju, bija daudz kolēģu, kuri iesaistījās, organizēja, palīdzēja. Katram bija savs ieguldījums šīs balvas saņemšanā. Pēc tam sekoja arī apbalvojums Ādažos.
Jūs esat dzimis rīdzinieks, taču jau daudzus gadus dzīvojat Garciemā. Kā šeit nonācāt?
Īpašumu iegādājos kādā 1988.–1989. gadā. Sākumā tā bija vasarnīca, vēlāk pārbūvēju par dzīvojamo māju. Šo īpašumu man ieteica, jo tobrīd tas bija pārdošanā. Esmu tādā kā biezoknī, māja robežojas ar mežu. Ir baigi forši, ka var uzkāpt uz riteņa un braukt uz visām četrām debespusēm. Ziemā var slēpot.
Joprojām izmantojat velo ikdienas aktivitātēm?
Jā, veselības nolūkos braucu ar riteni kādas trīs, četras reizes nedēļā. Ļoti labi var izbraukāties no Vecāķiem līdz Carnikavai – ir, kur izvērsties, nav mašīnu, droši. Kad nav spēcīga vēja, var braukt arī pa pludmali, kas man ir kādu 7–10 minūšu attālumā.
73 gadu vecumā (šā gada 6. septembrī Igo Japiņam apritēs 74 – aut.) jūs joprojām esat aktīvs un strādājat. Kā atpūšaties vēl bez riteņbraukšanas?
Man ir divi hobiji – makšķerēšana un sporta sacensību vērošana. Sekoju Anglijas Premjerlīgai un tagad arī Eiropas čempionātam futbolā. Reizēm kopā ar sievu dodos arī uz izstādēm un koncertiem. Kopā ar draugiem ceļoju arī uz ārzemēm.