Šī gada sākumā 60 gadu kāzu jubileju jeb "Dimanta kāzas" atzīmēja Gaujas ciemā dzīvojošie Jānis un Lolita Zoltneri, kuri Ādažu novadu par savu sauc jau vairāk nekā 20 gadus. Kāds ir ilgās kopdzīves noslēpums? Par to gaujēnieši pastāstīja intervijā "Ādažu Vēstīm".
Deja mūža garumā
Pastāstiet par savu iepazīšanās stāstu!
Lolita: Kad mēs iepazināmies, man bija 20 gadu, vīram – 22. Apprecējāmies trīs gadus vēlāk.
Jānis: Iepazīšanās notika studiju gados vienā "Latvenergo" ballē.
Lolita: Mans onkulis strādāja "Latvenergo" abonentu daļā. Maijā Finanšu ministrijas telpās notika uzņēmuma balle visiem darbiniekiem. Toreiz arī onkuli, mammas māsas vīru izvadīja pensijā. Tā iznāca, ka tur sapazinos ar vienu kungu. Pēc vidusskolas divus gadus studēju pedagoģiskajā skolā, strādāju bērnudārzā. Pedagoģiskajā skolā bija izlaidums, uz kuru izdomāju uzaicināt to jaunekli, kurš ļoti skaisti dejoja. Tā sākām draudzēties (smaida).
Sadejojāties?
Jānis: Jā, mēs faktiski nejauši ar draugu ieklīdām tajā "Latvenergo" ballē (smejas).
Ar ko Jūs tolaik nodarbojāties?
Jānis: Pēc pamatskolas beigšanas Saldus rajona Gaiķu pagastā pārcēlos uz Rīgu, dzīvoju pie tantes. 10 gadus nodzīvoju vienā dzīvoklī ar gleznotāju Ģedertu Eliasu, ar kuru mana tante Marta bija precējusies. Rīgas pilī Svētku zālē ir Eliasa griestu gleznojums, kurā esmu attēlots arī es. Četrus gadus tehnikumā mācījos elektroenerģētiku. Pirmā darbavieta man bija Kaķu mājā, Vecrīgā, kur bija elektrisko tīklu laboratorija. Pēc tam uzsāku darbu Augstsprieguma tīkla Releju dienestā, bet vēlāk pārslēdzos uz skaitļošanas tehniku, tādējādi praktiski no nulles esmu piedzīvojis kompjūteru un interneta attīstību Latvijā.
Lolita: Esmu beigusi svešvalodu fakultāti universitātē, sākumā strādāju par vācu valodas pasniedzēju 5.vidusskolā Rīgā, kas ir ar vācu valodas novirzienu. Vēlāk, kad no vidusskolas atdalījās mazās klasītes, tur atvēra Āgenskalna sākumskolu, kur es turpināju darbu. 90. gadu sākumā es uzrakstīju grāmatu "Pirmie soļi vācu valodā", ko izmantoja specializētajās skolās. Līdz tam nekā tamlīdzīga Latvijā nebija pēc kā mācīties vācu valodu.
Jānis: Mans nopietnākais hobijs ir burāšana, ar ko nodarbojos 30 gadus. Ir daudz medaļu un kausu. Tas ir garš stāsts. Piecreiz esmu bijis Padomju Savienības čempions lielo jahtu klasē.
Jūs abi pirms tam nebijāt rīdzinieki?
Jānis: Es esmu no laukiem, bet Lolita – no Liepājas.
Lolita: Jā, esmu dzimusi Liepājā. Mans tēvs bija fagotists Liepājas operā, vēlāk – arī operas direktors. Kad sākās karš, tētis bija starp tiem pieciem vīriem, kuri meklēja, kur no aplenktās Liepājas var izvest sievietes un bērnus. Tie pieci vīrieši, ieskaitot manu tēvu, pazuda, mūsu māju sabombardēja. Mamma ar pusotru gadu vecu bērnu devās Rīgas virzienā pie savas māsas.
Tad Jūs vēl bijāt pavisam mazi, bet vai kara laika atmiņas ir saglabājušās?
Jānis: Es piedzīvoju kara beigas Kurzemes katlā. Mūsu māja bija pilna ar bēgļiem, un katru nedēļu tēvs kāva pa cūkai, lai varētu visus pabarot. Kaujas Gaiķu pagastā gan nebija, bet lidmašīnas virs mūsu galvām lidoja gan. Karam beidzoties visa sēta bija ar milzīgiem ieroču krājumiem.
"Kā gan dzīvē notiek – es ilgi svārstījos, vai esmu satikusi īsto cilvēku un vai mīlu viņu pietiekami. Kad piedzima meita un dēls, domāju, ka tie ir mani paši svarīgākie un dārgākie, bet mana mamma toreiz teica, ka galvenais dzīvē ir vīrs. Bērnus var dabūt vēl, bet vīru nē. Mana mammīte zaudēja vīru tikai 38 gadus vecu." [no Lolitas Zoltneres atmiņu grāmatas]
Pieņemt otru tādu, kāds viņš ir
Nupat Jūs atzīmējāt zīmīgo 60 gadu kāzu jubileju. Vai savu kāzu dienu atceraties?
Lolita: Kāzas svinējām mājās. Mamma sarīkoja, cik nu varēja. Atceros, ka tolaik jau neko īsti nevarēja dabūt. Bija tādi ungāru vai bulgāru konservi, saldais ēdiens. Kamēr otrā istabā dejojām, tikmēr pusi šķīvja jau bija noēsta. Vīrs pirms tam dzīvoja pie tantes, kur viņam bija gulta un mazs galdiņš, bet, kad apprecējāmies, tad darba biedri ierakstīja apsveikumā, ka viņš no mazas istabiņas pārcēlās uz labiekārtotu dzīvokli pilsētas centrā (smejas).
Kas ir Jūsu garās kopdzīves noslēpums?
Lolita: Pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Kad vīrs devās uz burāšanas sacensībām, protams, tas bija uz ilgāku laiku. Bija sajūta, ka turu pludmales smiltis saujā un tās birst laukā. Vīrs daudz bija projām. Kad vīrs brauca jahtu sacensībās un komandējumos, tad es paliku ar bērniem. Mamma palīdzēja.
Jānis: Jā, es to lietu sirsnīgi ņēmu. Tagad jau es saprotu, ka nebija īsti smuki, ka es ar tām jahtām tik daudz darbojos. Mūsu akvatorijs bija no Ļeņingradas līdz Kaļiņingradai, bet mēs arī bijām pirmie, kuri tika aiz "dzelzs priekškara" – 1988.gadā aizbraucām uz Dāniju, 1989. – uz Vidusjūru. Palika baigais iespaids no Kopenhāgenas pilnajiem un spožajiem veikaliem, ielu muzikantiem, iespaidīgām strūklakām.
Lolita: Kad vīrs arī sestdienās un svētdienās darbojās jahtklubā, braucu pie viņa kopā ar bērniem. Tā arī meitai iemācīju peldēt turpat Lielupē. Tolaik skolās otrajā klasē bija obligātā peldētapmācība, un es savu audzināmo klasi vedu uz peldbaseinu. Ko es tur noskatīju, to mācīju arī savai meitai.
Ilga kopdzīve ir iespējama arī pateicoties abu rakstura īpašībām. Kādas ir labākās, ko novērtējat otrā cilvēkā?
Lolita: Jānim var uzticēties jebkurā situācijā, viņš ir strādīgs, izdarīgs un joprojām, protams, ļoti mīļš. Viņš ir mana stiprā aizmugure. Man jau jautā, kāpēc es viņu tik ļoti lutinu ar ēdieniem un visu citu, bet kā gan es savādāk varu savu mīlestību izrādīt? (vēršas pie vīra) Un ko tu saki par mani? Kas tev vēl manī patīk? (smejas).
Jānis: Kas var būt labāks par šo! (abi smejas). Sieva ir par visu parūpējusies. Kad meita vēl bija laba, viņai 1. klasē bija domraksts "Mana ģimene". Viņa bija uzrakstījusi tā: "Manā ģimenē ir pieci cilvēki. Tēvs ir inģenieris (abi uzsver, ka rakstīts ar "ģ" – aut.) un zina visvairāk, bet mamma arī nav nekāda atpalicēja, strādā par vācu valodas skolotāju".
Uz Gauju pārcēlās, jo gribēja savu māju
Ilgus gadus nodzīvojāt Rīgā. Kad pārcēlāties uz Gauju?
Lolita: Izrādījās, ka dzīvokļa īpašniece bija kāda Amerikas latviete, kurai bija jau pāri 90 gadiem. Viņa bija pilnvarojusi nekustamo īpašumu firmu "Latio". No vienas puses uzņēmums aizstāvēja mūs, no otras – īpašnieci. Būtībā mūs meta laukā.
Jānis: "Latio", protams, samaksāja kaut kādu kompensāciju, bet mēs par šo naudu nopirkām šo ēku.
Lolita: Papīrus sākām kārtot jau 2000.gadā, gadu vēlāk sākām pa vasaru te dzīvot un lēnām pārvācāmies. Sākās lielie remonti, jo tā bija vasaras māja.
Jānis: Viss te ar manām rociņām paveikts – grīdas ieliktas, māja nosiltināta.
Lolita: Sāka ar jahtu (Jānis piedalījies arī jahtas būvē – aut.), vēlāk atjaunota vecu koka māju. Kad vīrs aizgāja pensijā, tad darbojās šeit no rīta līdz vakaram. Es pensijā devos nedaudz vēlāk, 66 gadu vecumā.
Pārcelšanās uz Gauju notika tāpēc, ka gribējām būt tuvāk ūdeņiem?
Jānis: Dēls te draudzējās, tā arī uzzinājām, ka šī māja ir nopērkama. "Latio" piedāvāja arī citu dzīvokli Rīgā, bet man tomēr patīk, ka varam būt paši par sevi. Ja ir problēmas, tad tās atrisinām paši. Ja jumts tek – salaboju jumtu!
Lolita: Ņemot vērā, ka šī bija vasaras māja, vajadzēja arī apkuri izbūvēt. Sākumā kurinājām ar granulām, bet vēlāk vīrs izdomāja, ka vajag zemes siltumsūkni. Jāsaka, ka tik labi dzīvē nekad nav bijis. Tagad tiešām varam baudīt vecumdienas siltā mājoklī. Tepat tuvumā ir Gauja – lēni ejot, var pa 10 minūtēm aiziet. Mums abiem, bet jo sevišķi man, patīk peldēties. Netālu ir arī mežs, var sēņot un ogot.
Jānis: Vēl nesen man bija pašam sava jahta "Vindsērfings". Uzlikām to mašīnai uz jumta un apbraukājām Latvijas ezerus. Vēlāk, pārdodot jahtu, līdzekļus ieguldīju mājas remontā.
Lolita: Jā, vīrs izcirta lielākus logus, lai vairāk gaismas būtu, turklāt lielākoties viens pats strādāja. Kad vēl strādāju skolā, pārbraucot no darba, vīrs joprojām strādāja, balsināja griestus guļamistabā. Kādreiz mana mamma teica: "Ko tavs vīrs tik daudz ar jahtām ņemas? Viņš jau sen būtu varējis māju uzbūvēt". Tagad ne gluži ir uzbūvējis, bet atjaunojis.
Jānis: Ja palīga nav, tad pašam jāizdomā, kā ar visu tikt galā.
It neviena palīga nav bijis?
Lolita: Nē, galīgi nē!
Jānis: Ir tādas lietas, ko otram vajag pieturēt. Bet, ja palīga nav, tad var vienalga kaut ko izdomāt – kaut kur atstutēt vai piesiet. Piemēram, guļamistabā pie griestiem reģipša plāksnes vajadzēja pielikt, pieskrūvēt tā, lai būtu precīzi. Kaut kā tiku galā.
Lolita: Bija arī jānomaina segums jumtam. Man ir pierakstīts [atmiņās], ka bija plānots - dēls nākamajā dienā pēc savas vārdadienas palīdzēs. Diemžēl todien dēls autoavārijā gāja bojā. Cik nu varēju, palīdzēju vīram ar jumta seguma nomaiņu. Ir ielikts milzīgs darbs, lai pārveidotu šo par dzīvojamo māju. Varbūt tāpēc mēs abi divi braši turamies, nesēžam tikai pie televizora. Dodamies mežā, peldamies, vīrs visu laiku kaut ko dara.
Jānis: Man daudzi gadi pagāja, sēžot kantorī pie galda un kompjūtera, kad biju neliels priekšnieks. Pēc tam domāju darīt, ko tādu, lai nebūtu garīga piepūle. Tagad nodarbojos ar koka amatniecību (nodemonstrē, ko ir uztaisījis), ir ko radiem uzdāvināt.
Lolita: Savukārt, es adu vilnas zeķes. Mazmeitām un viņu otrām pusēm ir siltas zeķes saadītas. Kā vīrs teica – nopirkt jau var katrs muļķis, bet pamēģini kaut ko pats savām rokām radīt. Pilsētas meitene būdama, skatos, ko kaimiņi dara un iemācos kaut ko no zemes darbiem.
"Ar Jāni ir viegli un patīkami dzīvot. Uz viņu vienmēr varu paļauties. Viņš gādā par visu un ir ļoti rūpīgs. Nekad dzīvē man nav tik labi klājies, kā aizejot pensijā, šeit, Gaujas mājā." [no Lolitas Zoltneres atmiņu grāmatas]
Ilgā kopdzīve atklājās "netīšām"
Jums ir divi bērni. Vai mazbērnu pulks ir kupls?
Lolita: Meitai ir trīs bērni. Dēlam, kad viņš gāja bojā, palika deviņus gadus veca meitiņa. Būtu četri mazbērni, bet vedeklai no pirmā vīra arī ir meita. Vai tad es viņai būšu tante Lolita? Nē, taču, arī oma. Uzskatu, ka mums ir vēl viena mazmeita, tātad kopā pieci mazbērni.
Varētu teikt, ka te ir ideāla vieta, kur pavadīt vasaras. Vai mazbērni bieži brauca ciemos?
Jānis: Kad bija mazi, brauca bieži. Speciāli no priedes nolaidu trosi, kur varēja uzkārt šūpoles, kurām regulēt augstumu – pacelt augstāk vai zemāk. Bērni bija lielā sajūsmā.
Lolita: Tagad jau lielākajai mazmeitai ir 34 gadi, bet jaunākajai – 16. Vedeklas meitai, kura mani sauc par omu, jau ir divi bērni, tāpēc var uzskatīt, ka mums ir arī divi mazmazbērni. Dēla meita ar vīru dzīvo Berlīnē, vedeklas meita – Londonā. Kad man apritēja 80 gadi, viņas, man nezinot, jau bija nopirkušas biļetes un atbrauca ciemos. Domāju, ja man jārīko dzimšanas diena, tad uzaicināšu arī vēl arī kolēģus no ģimnāzijas, ko savulaik pati audzināju. Šogad, kad vīram apritēja 85 gadi, gan izlēmām, ka aicināsim tikai radiniekus, pie reizes nosvinot arī kāzu jubileju. Beigās apsveica arī pašvaldība, bet tur vīra māsa vainīga (smejas). Tā arī netīšām atklājās mūsu ilgā kopdzīve.
Sanāk, ka jubilejas jums ir pavisam netālu viena no otras!
Lolita: Man dzimšanas diena ir 30. janvārī, kāzu jubileju atzīmējam 3. februārī, bet vīram dzimšanas diena ir 9.martā. Man jau teica, ka noīrēs restorānu svētkiem, bet man jau ļoti patīk ģimenes lokā. Meita dzīvo Priedkalnē, vedekla Baltezerā – tuvu, lai varētu satikties.
Viesistabā sienas pulkstenis nosit plkst. 12.00. Jānis uz to reaģē, atklājot tā vēsturi.
Jānis: Šis pulkstenis, kas tur bimbā, ir manu vecāku dāvana kāzu dienā. Viņš jau bija pagalam, bija nolūzusi pedere, bet uzcēlu to no miroņiem, restaurēju.
Jūs minējāt peldēšanu. Vai joprojām arī peldat?
Lolita: Jā!
Jānis: Viņa ir slavena ar to, ka pirmā atklāj šeit sezonu (smejas).
Lolita: Mums ir ūdens termometrs, ar ko es mēru temperatūru. Vietējie iedzīvotāji, ieraugot mani prasa, vai var ar bērniem iet peldēties. Vīrs labāk ar riteni izbrauc, bet uz peldēšanos arī iet. Kad biju dažus gadus jaunāka, gāju cauri mežam uz Garezeru, sēņoju, brūklenes lasīju, nopeldējos. Pēc tam atnācu atpakaļ mājās, bet man ir tik karsti, ka atkal jāiet uz Gauju peldēties. Svaigs gaiss, ūdens un kustības ir tas, kas mums ir vajadzīgs! Un labs noskaņojums.
"Es katru rītu un vakaru pateicos par to, ka mēs ar vīru esam kopā, un, ka turas vēl veselība. Esmu ļoti, ļoti laimīga kopā ar Jāni. Man ir dārzs, kur rušināties un stādīt puķes, mežs, kur ogot un sēņot, netālu ir Gauja, kur peldēties." [no Lolitas Zoltneres atmiņu grāmatas]