Mīlestība – tās ir jūtas, ko mēs varam sajust, bet ne vienmēr varam izskaidrot. Mūsu novadā ik gadu nozīmīgas kāzu jubilejas atzīmē vairāki pāri. Iepazīstinām ar Jura un Sarmītes mīlestības stāstu. Viņi 2024. gada 14. decembrī atzīmēja 50 gadu kāzu jubileju.
Zelta pāris Juris un Sarmīte
Juris un Sarmīte Bezzubovi satikās 1969.gada septembrī Jāņmuižas skolā, kur deju kolektīvā viņus salika vienā pārī. Sākotnēji abu starpā bijušas vien draudzīgas attiecības, kas laika gaitā pāraugušas mīlestībā. Abu satikšanos savā ziņā var dēvēt par laimīgu sagadīšanos, jo pirms tam abi netika uzņemti skolās, kur vēlējās mācīties – Juri nepaņēma jūrskolā, jo tēvs bija dienējis "nepareizā vietā", savukārt Sarmīte netikusi medicīnas skolā.
Jāņmuiža bija lielākoties puišu skola, meitenes tajā mācījušās maz, taču Sarmītei bijis vienalga, viņai galvenais bijis, ka tur ir vidusskola. Abi smejas, ka
"Visums savienoja klejotājus Jāņmuižā" – acīmredzot ir kādi augstāki spēki, kas nokārto visu tieši tā, kā tam jānotiek.
Jura dzimtā puse ir Ogres novada Birzgale, bet Sarmīte dzīvojusi Rūjienā. Pēc kāzām abi pārcēlušies uz Birzgali. Kāzas svinēta 1974.gada 14.decembrī, pērnā gada nogalē atzīmējot Zelta kāzas jeb 50 gadu kāzu jubileju.
Birzgalē Sarmīte izmācījusies par plaša profila traktoristi, Juris – par slaukšanas iekārtu mehāniķi, bet vēlāk dzīve ieviesusi savas korekcijas un abi nomainījuši nodarbošanās. Vēl Sarmīte izmācījusies un 10 gadus nostrādājusi par pirmsskolas pedagogu, taču tad sapratusi, ka ir izsīkusi, tāpēc kļuva par paju sabiedrības "Birzgale" sekretāri. Vēlāk vairākkārt profesionālajās darba gaitās viņa bijusi līdzās savam dzīvesbiedram.
Juri vienmēr saistījusi militārā joma, jo tur ir kārtība un disciplīna, tāpēc pēc neatkarības atgūšanas viņš pievērsies dienestam Zemessardzē. Viņš atklāj: "Tiklīdz 1991.gadā bija tāda iespēja, es uzreiz aizgāju, vēlāk kļūstot par Zemessardzes komandieri." Profesionālajās gaitās Juris bijis Mobilās strēlnieku brigādes komandieris, Baltijas bataljona komandiera vietnieks līdzās pašreizējam Ādažu novada pašvaldības izpilddirektoram Guntim Porietim, kurš bataljonu vadījis, 1. kājinieku bataljona vadītājs, kā arī Zemessardzes un Sauszemes spēku komandieris. Juris ironizē, ka viņam nav draugu, jo komandierim tādu nedrīkst būt, bet Sarmīte viņu palabo: "Sieva ir draugs". Tāpat Sarmīte ar lepnumu uzsver, ka viņas vīrs ir vērtība gan Latvijai, gan ģimenei.
Vairākas reizes kopdzīvē Juris un Sarmīte arī strādājuši kopā. Pirmoreiz tas noticis, kad Juris Ādažu bāzē bijis Sauszemes un Zemessardzes spēku komandieris, bet Sarmīte – kancelejas un sevišķās lietvedības priekšniece (vēlāk arī komandiera adjutante), otrreiz – kad Juris no 2008. līdz 2012. gadam bijis Latvijas vēstnieka ASV militārais padomnieks un aizsardzības ministra pārstāvis Pentagonā, un Sarmīte devusies līdzi vīram. Diplomāta statusa dēļ algotu darbu Sarmīte nedrīkstēja strādāt, taču bez darba nepalika – brīvprātīgi strādājusi latviešu svētdienas skolā, mācot latviešu valodu un Tēvzemes mācību. Jura un Sarmītes ieguldījums atzīmēts arī Ādažu militārajā bāzē - Goda sienā, kurā ir ne tikai karavīri, bet visi, kas strādājuši un devuši savu ieguldījumu. Juris uzsver: "Dienests nav profesija, tas ir dzīvesveids".
Viens no nozīmīgākajiem notikumiem profesionālajā karjerā bija 2006.gada 18.novembrī, kad Jurim uzticēja goda pienākumu – komandēt valsts svētku parādi Rīgā. Juris raksturots kā stingrs, bet ļoti cilvēcīgs komandieris, kurš vienmēr savus padotos ar iejūtību uzklausījis.
Kāzu jubilejas Bezzubovu pāris praktiski neatzīmē, bet pieteikties pašvaldības organizētajai sveikšanai bijusi Sarmītes ideja. Viņa uzsver, ka tie jau ir svētki vairāk sev nekā citiem, jo laime mīl klusumu, tomēr apaļo jubileju vēlējušies atzīmēt. Citkārt jubilejas atzīmēt nav sanācis citu iemeslu dēļ. Piemēram, tad, kad bijusi 25 gadu kāzu jubileja, Juris uz sešiem mēnešiem bija komandējumā Bosnijā. Iepriekš publisks sveikšanas pasākums bijis ļoti sen, kad abi vēl dzīvojuši Birzgalē. Tad aicināti visi tie pāri, kurus dzimtsarakstu nodaļas vadītāja salaulājusi piecu gadu laikā.
"Viens no iemesliem, kāpēc tik ilgi esam nodzīvojuši kopā – sākumā mums nebija mīlestības, mēs bijām tikai draugi. Kad man apritēja 18 gadi, sapratu, ka es šo cilvēku mīlu un gaidīšu vēl divus gadus, kamēr viņš atgriezīsies no armijas," norāda Sarmīte.
Ilgajā kopdzīvē gājis visādi, tomēr nopietnu strīdu šo gadu garumā ģimenē nav bijis. Abi smaidot atzīst: "Domu apmaiņas ir bijušas, jo strīdos dzimst patiesība, taču skandālu mums nav bijis. Šad tad jau esam paburkšķējuši viens uz otru. Jaunībā bija domstarpības bērnu audzināšanā, bet tas jau visiem jaunajiem. "
"Padomju laikos grāmatas par attiecībām ar bērniem, vīru vai vecākiem nebija, tagad viss ir. Domāju, kāpēc cilvēki šķiras, ja ir tik daudz padomu? Mums nebija ne viena, pie kā padomu aiziet paprasīt," norāda Sarmīte. "Cilvēki tagad ir bagāti – tik daudz literatūras, grāmatu. Tu vari visu izlasīt! Tagad jaunajiem vispār nebūtu jāšķiras, tikai katram ar sevi jāpastrādā. Varbūt tagad katrs grib dominēt, bet mums tā nekad nav bijis. Attiecībās ir jāsadzird, ko otrs saka. Jāsaredz, ne tikai jāskatās. Jāsajūt. Jāpiedomā pie sava ego, jo kaut kādā mērā mēs visi esam egoisti. Un vēl – ja vīrietis nav krietns, iekšēji labs cilvēks, tad nekas nesanāks." Juris papildina: "Cieņa, uzticēšanās un pacietība – ja ir šīs trīs lietas, tad viss izdosies."
Juris un Sarmīte izaudzinājuši divus bērnus, kas dzīvo ārzemēs – meita Ina Skotijā, dēls Kaspars Vācijā. Ejot tēva pēdās, dēls dienējis Ramšteinas gaisa spēku bāzē Vācijā, izgājis paramediķu un militāro miessaargu kursus, bijis misijās Kosovā un Afganistānā. Meita izstudējusi medicīnu, tādējādi piepildot mammas sapni. Ja agrāk vecāki biežāk apciemoja bērnus, reiz pat divu mēnešu laikā trīsreiz braucot uz Vāciju, tad tagad ir otrādi – bērni viesojas Latvijā. Vasarā dēls ar mazdēlu uz divām nedēļām atbrauc ciemos. Sarmīte priecājas: "Bērni ir ļoti mīļi un sirsnīgi, galvenais, ka krietni cilvēki izauguši. Tas mums ir vissvarīgākais."
Ādažu novadā Juris un Sarmīte dzīvo kopš 1993. gada. Sākumā viņu dzīvesvieta bijusi Kadaga, bet pēdējos vairāk nekā 10 gadus pāris dzīvo Carnikavā, Gaujas krastā. Juris joprojām arī strādā, būdams Lestenes muzeja projekta vadītājs.