Ģimenes ārste Madara Minete Carnikavā, Garajā ielā 20, strādā kopš šī gada 2. maija, taču īsajā laikā spējusi iemantot savu jauno pacientu cieņu un uzticību. Intervijā "Ādažu Novada Vēstīm" Madara atzīst – uzzinot, ka ir iespēja atvērt praksi Carnikavā, viņa reaģējusi ātri. Ja darbs Rīgā bija trokšņaināks, tad šeit ir iespēja būt tuvāk dabai, turklāt ārsta prakses tuvumā regulāri viesojas arī kaķi, suņi un putni.
Izvēle par labu medicīnai – emocionālu apsvērumu dēļ
Par mediķiem nereti kļūst no paaudzes paaudzē. Kāpēc Jūs izvēlējāties šo profesiju?
Man pašai skolā patika bioloģija, zooloģija. Droši vien, kaut kādā mērā tā bija arī vecāku ietekme, jo mamma pēc izglītības ir ārsta palīgs, un pēc savas būtības ir mediķis. Sākumā vēlējos strādāt veterinārijā medicīnā, jo uzaugu kopā ar lielākiem un mazākiem zvēriem. Man bija arī unikāla iespēja vērot, piedalīties veterinārajās operācijās, manipulācijās jau no agra vecuma. Tā pieredze man palīdzēja izšķirties par labu cilvēku medicīnai, taču nevis praktisku, bet gan emocionālu apsvērumu dēļ.
Medicīnas novirzienu ārsti izvēlas mācību laikā. Kurā brīdī jūs sapratāt, ka būsiet tieši ģimenes ārsts?
Grūti pateikt. Mums visiem bija savas ilūzijas, priekšstati. Jāsaka godīgi – medicīnā pret ģimenes ārstiem ir ļoti liela stigma. Bieži mums studiju laikos teica: "Jūs jau visi būsiet ģimenes ārsti…" Daļai kolēģu tas, protams, neradīja pozitīvas emocijas. Patiesībā man jau pašā sākumā bija skaidrs, ka man patīk medicīna plašākā izpratnē, nevarēju sevi iztēloties vienā nodaļā, specialitātē. Man patīk strādāt ar dažādiem cilvēkiem un risināt dažādas problēmas.
Carnikavā jūs strādājat aptuveni pusgadu. Kā līdz mums nonācāt?
Pirms tam kopā ar savu medmāsu strādāju Iekšlietu Ministrijas poliklīnikā, sapratām, ka sanāk strādāt komandā un kopā arī pārnācām uz Carnikavu. Svarīga ir uzticēšanās ne tikai starp ārstu un pacientu, bet arī ārstu un medmāsu vai ārsta palīgu. Par Carnikavas pusi vienmēr piedomāju un tā tik tiešām ir, kad vairāk piedomājam, visas mūsu domas kaut kādā mērā arī piepildās. Saņēmu Nacionālā veselības dienesta sūtīto vēstuli ar piedāvājumu atvērt ārsta praksi no nulles un tajā brīdī savu lēmumu pieņēmu.
Starp dzīvniekiem un putniem
Kādi ir pirmie iespaidi par darbu šeit?
Carnikava nav Rīga. Skats pa logu ir pilnīgi cits. Pie mums nāk ciemos kaķi, kas iepriecina gan mūs, gan pacientus, pa pļavu pastaigājas putni – vārnas, zivju gārņi, stārķi, gulbji. Smejamies ar medmāsu, ka praksē jāiegādājas binoklis, lai pieķertos ornitoloģijai. Rīgā bija liela drūzma, sava kārtība, darbs lielā kolektīvā. Carnikava ir mierīgāka vieta, taču darba mums netrūkst. Pacienti ir izglītoti, vēlas uzzināt daudz ko jaunu, vēlas vairāk pārrunāt sasāpējušās lietas - iepazīties. Izmeklējumus un mājasdarbus carnikavieši paveic ātrāk nekā tas bija Rīgā. Man ir nojausma, ka cilvēki šeit savā starpā ir sadarbojas, viens otram palīdz, pastāsta pie kura speciālista pierakstīties, kur ātrāk veikt izmeklējumus.
Kā jaunam speciālistam nonākot jaunā vietā, iegūt jaunus pacientus?
Viss atkarīgs, kā uz to skatās. Var pārņemt lielu praksi un uzreiz mesties rutīnā vai sākt ar mazumiņu, no nulles, saprast un iepazīt savus pacientus. Vislabāk, manuprāt ir tad, kad pacienti mūs izvēlas paši – viņi dalās ar savām rekomendācijām kaimiņiem, draugiem un radiem. Manā gadījumā bija pašvaldības ziņa sociālajos tīklos, ka Carnikavā darbu uzsākusi jauna ģimenes ārste. Sākumā izlūkos atnāca drosmīgākie, tagad jau ziņa izplatījusies. Cilvēkiem ir svarīga medicīnas personāla attieksme, darba kultūra, komunikācija un tikai tad kvalitatīvi var notikt pats galvenais - ārstniecība.
Ārsta profesijā visa dzīve ir nepārtraukta mācīšanās, jo visu laiku parādās jaunas zāles, tiek ieviestas inovācijas. Cik daudz jums ikdienā sanāk apgūt jaunas lietas medicīnā?
Katrs pacients kabinetā ienes kaut ko jaunu. Ik dienu parādās jauni medikamenti, jaunas diagnostikas iespējas,- labam ārstam jāseko šiem jaunumiem. Pacienti arī paši pie manis atnāk ar informāciju, paši studē zinātnisko literatūru, ārstējušies ārzemēs. Valstī ir noteikti arī obligātie tālākizglītības pasākumi, kas izpaužas kā piedalīšanās starptautiskos semināros, konferencēs, dažādos kursos, apmācībās, - šos mēs pildām līdz dodamies pelnītā pensijā.
Kā jūs raksturotu situācija ar jaunu zāļu vai ārstēšanas metožu ienākšanu nozarē?
Kaut kas jauns parādās katru dienu, cita lieta – cik ātri tas ienāk Latvijā vai nonāk pie pacienta kā gatavs produkts vai izmeklējums. Tas vairāk ir valsts finansējuma un pacientu [finansiālo] iespēju jautājums.
Svarīgi uzticēties savam ģimenes ārstam
Ģimenes ārstus bieži uztver ne tikai kā speciālistus, bet arī sava veida psihologus, kas uzklausa un nomierina. Pacienti bieži dalās savās ikdienas sajūtās?
Protams. Ja pacients uzticas mediķim, viņš reizēm dalās arī ar sāpēm, kurām nav medicīniski redzama cēloņa. Mentālā jeb psihiskā veselība tomēr ir cieši saistīta ar fizisko veselību. Tās patiesībā ir nedalāmas lietas. Reizēm palīdzam risināt sociālas dabas jautājumus. Mums ir paveicies - tepat blakus ir sociālais dienests, ar kuru ir laba sadarbība.
Savulaik ģimenes ārsti devās arī mājas vizītēs, taču ir lasīts, ka tagad tas notiek arvien retāk. Vai tā patiešām ir?
Visas lietas ārsta kabinetā mēs nevaram atrisināt un iespējams to arī nevajag. Mājas vizītes joprojām eksistē. Labais piemērs, kam būtu jāpaliek – tās ir mājas vizītes pie jaundzimušajiem, kas ir arī valsts reglamentētas. Ir svarīgi redzēt jaundzimušo mājas apstākļos, turklāt tas dod sirdsmieru arī pašiem vecākiem. Otra grupa – seniori, cilvēki ar kustību vai garīgās attīstības traucējumiem, kuri fiziski vienkārši nevar atnākt uz praksi. Mums ir jānodrošina viņiem mājas vizīte vismaz reizi gadā. Labs piemērs ir Lielbritānija, kur mājas vizītēs daudz dodas ārstu palīgi, medmāsas. Tam gan no valsts vajadzīgs finansējums.
Kā tehnoloģiju laikmetā mainās pacienta un ārstu sadarbības modelis – vai biežākas nekļūst telefoniskās un attālinātās konsultācijas?
Attālinātas konsultācijas notiek katru dienu, dzīvojam ļoti dinamiskā laikmetā. Pandēmijas laikā tam bija savi apsvērumi. Tomēr jāsaprot, ka attālinātajās konsultācijas var rasties kļūdainas interpretācijas – bieži vien tas, ko pacients pastāsta telefoniski, nav tas, ko mēs noskaidrojam klātienes vizītē. Kā pacients saredz savu problēmu, interpretē to un pasniedz medicīnas personālam, var atšķirties no tā, ko redz ārsts. Katrs gadījums ir jāvērtē atsevišķi. Visu mēs nevaram atrisināt telefoniski, bet ir situācijas, kad īsa telefona saruna pacientam ļoti palīdz, sniedz vajadzīgo atbalstu vai palīdzību.
Kā ārsta un pacienta sadarbību ietekmē tas, ka šobrīd daudz ko var atrast globālajā tīmeklī, ko daļa arī noteikti izmanto. Cik uzticama informācija tur vispār ir pieejama?
Tas, kas notiek internetā, ir koks ar diviem galiem. "Google" mēs pat vairs vispār nepieminam, kā nu konkrētajā dienā nostrādās algoritms… Tagad informāciju var meklēt dažādās aplikācijā, bet atbildes mēdz būt apšaubāmas. Esmu ‘’testējusi’’, ko tad pacienti tur var atrast un varu teikt, ka pagaidām tehnoloģijām vēl tāls ceļš ejams līdz cilvēku ārstēšanai. Medicīnā ir daudzas nianses, kuras uzkrājas kā praktiskā pieredze, to mākslīgais intelekts nav iemācījies nokopēt. Nekas neaizstās speciālista vizīti un redzējumu.
Pacienti – zinoši, ar labu veselības pratību
Vērtējot savu pacientu veselību kopumā, kādas tendences šobrīd ir manāmas?
Pacienti arvien vairāk skatās, kas notiek Rietumeiropā un Ziemeļamerikā, kādas diagnostikas un terapijas iespējas ir pieejamas ārzemēs. Mūsu pacienti saprot, ka ir diezgan liela starpība terapijas iespēju ziņā, īpaši jau onkoloģisko un reto slimību gadījumos. Tas attiecas ne tikai uz smagām saslimšanām, bet arī jauniem medikamentiem. Daudz parādās alerģiskas saslimšanas, atopiskais dermatīts, hroniskas elpceļu saslimšanas bērniem. Jaunākiem cilvēkiem tiek atklātas onkoloģiskas saslimšanas, reproduktīvās sistēmas traucējumi, kad pāri izlemj par labu ģimenes pieaugumam. Šeit ir vairāk jautājumu kā atbilžu.
Kā jūs noraksturotu savu vidējo pacientu – kāds viņš ir?
Mans vidējais pacients ir strādājošs ģimenes cilvēks ar bērniem, kuram ir vecāki senioru vecumā. Daudz ir jaunu ģimeņu. Pastrādājot citur un redzot, kas notiek lielajās slimnīcās, reģionos, uzskatu, ka mūsu pacienti ir arī izglītoti, ar labu veselības pratību, taču tā tas nav visur Latvijā, īpaši lauku reģionos.
Laba veselības pratība – tā ir arī atbildīga attieksme pret savu veselību? Valstī kopumā tomēr nereti dzirdam, ka pacienti pie speciālistiem vēršas novēloti.
Novēlota vēršanās pie ārstiem ir bijusi vienmēr. Reizēm varbūt ārsts ir pateicis īsto diagnozi vai pareizo ārstēšanas taktiku, bet pacientam atbilde līdz galam nav patikusi. Tad pēc gadiem var atklāties nopietnāki sarežģījumi un saprotam – atbilde mums jau bija iepriekš, tādējādi pamata problēma nav bijusi ārstā vai terapijā, bet pacienta un ārsta komunikācijā. Reizēm nepietiek darba roku - kapacitātes, lai vairāk runātu par slimību prevenciju, profilaksi un skrīningiem, kas ļautu mums ātrāk atklāt vai novērst smagas saslimšanas.
Ja būtu veselības ministre…
Pārzinot savu nozari, jums noteikti ir idejas veselības jomas uzlabošanu. Ja Jūs būtu veselības ministre, kas būtu galvenās lietas, ko jūs mainītu medicīnā?
Problēma, kas mums ir jau gadiem - milzīgas rindas pie valsts finansētajiem speciālistiem. No vienas puses mēs sakām, ka bērni ir mūsu prioritāte, bet demogrāfiskie rādītāji ir absolūti sliktākie, kādi mums ir bijuši. Mēs sakām, ka [bērniem] medicīna ir par velti, bet tā absolūti nav. Iespējas tikt pacientiem pie valsts finansēta ārsta ir ierobežotas. Pacients nevar gaidīt ilgstoši, īpaši, ja tas ir bērns vai zīdainis, kur nepieciešama ātra rīcība. Jābūt labākiem algoritmiem, kā pacientiem pie speciālistiem tikt ātrāk. Bērnu slimnīcā eksistē steidzamības rinda, bet viņu iespējas ir limitētas. Vienīgā iespēja, ko atzīst paši speciālisti ir doties uz uzņemšanu, jo tikai akūtajā medicīnā ir nepārtraukts finansējums. Viss pārējais paliek uz vecāku pleciem, kā maksas pasākums.
Pēdējos gados daļā sabiedrības jaušama skeptiska attieksme pret medicīnu. Vai pacienti jums uzticas?
Cilvēki vienmēr bijuši skeptiski pret medicīnu, pandēmija vienkārši izkristalizēja šo problēmu. Sabiedrība un arī politiķi ieraudzīja, ka cilvēkiem atšķiras viedokļi. Domāju, ka pacienti pārsvarā man uzticas.
Kā savu vidējo pacientu raksturojāt jauno ģimeņu pārstāvjus, taču jums noteikti ir arī citu paaudžu pacienti. Kuri vairāk ieklausās, ir apzinīgāki?
Ir dažādi. Vecākajai paaudzei ir uzkrāta liela pieredze, viņi daudz ko ir pieredzējuši, ir izveidojies viedoklis, kuru reizēm ir grūti mainīt. Otra skeptiskā grupa ir vecāki. Loģiski, ka savi bērni ir vissvarīgākais, kas var būt. Tas ir tikai normāli, ka viņi ir skeptiski, grib izpētīt, uzklausīt vairākus viedokļus, lai saprastu, kas viņu bērnam ir labāk.
Atgūst spēkus pie dabas
Kas jums darbā sniedz vislielāko gandarījumu?
Veiksmīga sadarbība ar pacientu. Gan pie labiem iznākumiem, gan reizēs kad neesam sasnieguši visus nospraustos mērķus. Ja mums izdodas veiksmīgi komunicēt un sadarboties ar pacientu, meklēt labākos risinājumus, tas priecē. Pacientiem mēdzu teikt: "Ja nav uzlabojuma, zvaniet un nāciet uz atkārtotu vizīti, domāsim, kā panākt labāku rezultātu".
Medicīnā pacientu stāsti bieži vien nav pozitīvākie. Kā jūs atgūstat spēkus pēc garām un nogurdinošām darba dienām?
Pavadu laiku ar ģimeni un dzīvniekiem. Patīk ceļot, taču tam neatliek daudz laika. Arī sportot sanāk retāk nekā vajadzētu. Man patīk daba un dzīvnieku vērošana, kinoloģija, ceru tam vairāk nākotnē atlicināt laika. Un, protams, mūzika - noteikti rokmūzika, dažādu žanru. Man blakus mājām ir mežs, katru dienu varu doties pastaigās, aizmirst par darbu, cilvēkiem. Lutina arī mūsu prakses vieta, Carnikavā, Gauja plūst pavisam blakus. Redzu, ka carnikavieši pret savu apkārtējo vidi izturas ļoti atbildīgi, tas priecē. Ikvienam cilvēkam emocionāli ir svarīgi atgriezties dabā.