Oļģerts un Astra Pavlovski

Oļģerts un Astra Pavlovski ir trimdas latvieši, kuri neilgi pēc valsts neatkarības atjaunošanas atgriezās uz dzīvi Latvijā un teju trīs desmitgades dzīvo Kalngalē. 90. gadu sākumā Oļģerts kopā ar dvīņubrāli Valdi tika ievēlēti 5. Saeimā, vēlāk abi kļuva par ministriem, bet nesen, uz valsts svētkiem, tika paziņots, ka brāļi Pavlovski saņems Pasaules Brīvo latviešu apvienības apbalvojumu* par mūža ieguldījumu nacionālpolitiskajā un sabiedriskajā darbā trimdā un Latvijā, veicinot valsts neatkarības atjaunošanu un stiprinot tās drošību. Oļģerts un Astra iepazinās jau trimdā, savukārt 2022.gadā atzīmēja 55. gadu kāzu jubileju (Smaragda kāzas). Viņu dzīvesstāstā ielūkojās arī "Ādažu Vēstis".

Pavlovska kungs, jūs piedzimāt divas nedēļas pirms vēsturiskā 1934.gada 15.maija. Cik daudz atceraties no Latvijas pirmās brīvvalsts?
Oļģerts: Atceros, ka visi devāmies skatīties lielfilmu "Zvejnieka dēls", kuras pirmizrāde notika 1940.gada janvārī. Tāpat atceros pirmo zīmēto [multiplikācijas] filmu par mikipeli. Kad atstājām Latviju, es jau biju samērā liels – 1944.gada 10.oktobrī man bija 10 gadu. Kopā ar mums uz kuģa bija kāds puika, tajā laikā viņš man šķita nedaudz lielīgs. Pēc daudziem gadiem, tas varētu būt 2000. gadu sākums, kopā ar mani tika intervēti citi trimdas latvieši, arī Ojārs Celle (sabiedriskais darbinieks un žurnālists – aut.). Izrādās tas puika bija Ojārs, ar kuru okupācijas gados daudz sadarbojāmies sakarā ar latviešu lietām.

Latviju pametāt vien trīs dienas pirms Padomju karaspēka ienākšanas Rīgā. Kā tas notika?
Oļģerts: Mans tēvs bija leģionārs. Pārnācis no frontes, viņš bija dusmīgs, ka mēs vēl neesam pametuši Latviju. Bijām aizgājuši pie vecmāmiņas pēc zemeņu ievārījuma. Kad gājām atpakaļ, Valdis skrēja pretī un sauca: "Papus mājās! Papus mājās!" Viņš dusmojās, jo ar mammu bija runājuši, ka Latvijā nepaliks un dosies uz Vāciju vai Zviedriju. Pirms leģiona tēvs bija arī koncentrācijas nometnē Salaspilī (gan Oļģerta, gan Astras vecāki bija iesaistīti nacionālās pretošanās kustībā – aut.), bet vēlāk tika amnestēts un pievienojās latviešu leģionam. Kad biju jauns puika, nekad savam tēvam nevaicāju, kas viņu tajā laikā motivēja, kāpēc viņš darīja, riskēja un tamlīdzīgi. Kad viņš gribēja stāstīt, mēs, puikas, tikai nodomājām: "Atkal tie kara stāsti".

Jūs abi piedzīvojāt karu?
Astra: Jā. Es piedzimu 1944.gadā janvārī. Vasarā no Alūksnes, kur dzīvojām, ar zirga ratiem devāmies jau bēgļu gaitās. Starp citu, braucām arī caur Ādažu novadu. Mana tēva vecākiem bija īpašums Ādažos vai Garkalnē. Arī tad nevarēja lāga izlemt vai tie ir Ādaži vai Garkalne (smejas). Māja atradās tur, kur Gauja met tādu lielu, asu līkumu.


Viens no otra 3500km attālumā, tomēr satikās Amerikā

Bēgļu gaitās jūsu ģimenes devās vienlaicīgi?
Astra: Man šķiet, ka vīrs ātrāk, bet par to mēs vēl strīdamies. Mana ģimene devās prom, šķiet, 1944.gada novembrī. Padomju armijas karaspēks jau bija te. Oļģerta ģimene nonāca lielākajā latviešu nometnē Vācijā Eslingenē, mana ģimene bija Ventorfā. Visi latvieši satikās uz Dziesmu dienām.
Oļģerts: Manas dzīves lielākā traģēdija bija tā, ka man bija jāspēlē vijole (smejas). Eslingenē pavadījām četrus, piecus gadus.
Astra: Mana ģimene uz Ameriku aizbrauca 1950.gadā. Mums visiem vajadzēja galvotājus – vajadzēja kādu, kas galvo par mums, mūs uzaicina.

Amerikā starp jums bija 3500 kilometru, bet tomēr satikāties tieši tur.
Astra: Oļģerts bija Sietlā, es Klīvlendā. Savukārt man radi bija Sietlā. Es studēju, bet nebiju pārāk ieinteresēta. Sietlas universitātē bija literatūras kurss. Aizbraucu uz turieni un tad es šo tipiņu satiku (smaida). Jāņos, spēlējot volejbolu un pa krūmiem skrienot, sagriezu kājas pirkstu. Šausmīgi asiņoja! Visi jaunie puikas nāca un izteica man lielu līdzjūtību.
Oļģerts: Es biju kultūras daļas vadītājs, atbildīgs par dažādiem sarīkojumiem. Jāņi arī bija daļa no maniem pienākumiem.  
Astra: Tad viņš pie manis pienāca un vaicā: "Jaunkundz, vai jums ir veselības apdrošināšana?" (abi smejas). Kad noskaidroja, ka ir, tas bija arī viss. Vēlāk tikāmies vēl, bet 1967. gadā apprecējāmies.

Cik ilgu laiku jūs satikāties, pirms apprecējāties?
Astra: (domā) Nepilnus divus gadus. Kāzas bija 6. maijā.

Kur notika bildinājums?
Astra: Niagaras latviešu sporta draudzības dienās. Pats bildinājums, protams, nebija publisks. Tobrīd es biju nospēlējusi savu volejbola spēli, un tad mēs turpat arī to lietu izdarījām – saderinājāmies.

Oļģert, jūs esat ķīmiķis un mikrobiologs. Pastāstiet par savu nodarbošanos.
Oļģerts: Patiesībā sākotnēji es biju ķīmijas inženieris, bet man ļoti švaki ir ar matemātiku. Domāju, ko es mocīšos visu mūžu ar skaitļiem. Tomēr pirmo grādu ieguvu tieši ķīmijā, pēc tam ieguvu bakalaura grādu arī mikrobioloģijā, kam vēlāk sekoja arī maģistra un doktora grādi. Ziemeļrietumu Universitātes medicīnas skola Čikāgā tolaik bija 40.vietā pasaulē.
Astra: Bet tas iemesls, kāpēc viņš vispār aizbrauca uz Čikāgu mācīties, bija tāds, lai būtu tuvāk man.
Oļģerts: O jā! (abi smejas). Kad devos prom uz Čikāgu, otrā Amerikas galā man rīkoja atvadu ballīti. Iekūlos nepatikšanās, jo pēc tam bija jautājums: "Kur tu visu laiku biji?"
Astra: Domāju, ka viņš pie pirmās izdevības pie manis brauks. Beigās izrādījās, ka nē – viņam jāatvadās ar tiem draugiem, pēc tam ar citiem. Viņš ieradās stipri novēloti (smejas).

Un ko mācījāties jūs?
Astra: O, es to vieglāko – angļu literatūru. Man nebija nekādu lielu ambīciju. Domāju, ka es varētu būt skolotāja, bet tad izmēģināju, kā tas ir ar pusaudžiem… Nospriedu, ka nē. Tad apprecējos un domāju, ka vīrs par mani gādās, bet īsti nesanāca (smejas).

Niksona kundzes privātais šoferis

Jūs jau 1953. gadā iestājāties Republikāņu partijā. Tas vēlāk palīdzēja arī risināt latviešu jautājumu?
Oļģerts: Noteikti.
Astra:  Mums tolaik politika nebija tāda, kādu to varētu iedomāties. Visa mūsu politika bija cīņa par brīvu Latviju! Lūk, šajā bildē (rāda attēlu) Reigans parakstīja Baltijas brīvības rezolūciju, tur lielākoties darbojās Oļģerta brālis.
Oļģerts: Mans pirmais darbs Republikāņu partijā bija Ričarda Niksona (tolaik ASV viceprezidents, vēlāk – arī prezidents – aut.) kundzes šoferis (smejas). Vai varat iedomāties, ka tagad jauns students, partijas biedrs, būtu valsts pirmās lēdijas šoferis?
Astra: Savulaik latvieši pārsvarā balsoja par republikāņiem, jo tā nebija [Franklina] Rūzvelta kundzes partija. Pēc sociālā un ekonomiskā stāvokļa latviešiem būtu bijis jābalso par demokrātiem.
Oļģerts: Demokrātiem nebija stingras nostājas Baltijas jautājumā. Baltieši amerikāņiem nevarēja piedot to, ka viņi atbalstīja Padomju Savienību Jaltas un Teherānas konferencēs, būtībā sadarbojās ar krieviem.
Astra: (iesmejas) Sevišķi Rūzvelta kundze (Federālā Izmeklēšanas biroja dokumentos Eleonora Rūzvelta turēta aizdomās par komunismu atbalstošām darbībām, tā laika laikrakstos  pat nodēvēta par aktīvu komunisma atbalstītāju, kurai bija liela ietekme uz vīra lēmumiem, bieži vien viņu viedokļi nesaskanēja – aut.). Demokrāti pēc ideoloģijas būtu bijuši daudz tuvāki, taču baltieši nevarēja piedot, ka Rietumi Jaltā un Teherānā izpārdeva Baltijas valstis.

Jūs joprojām esat Republikāņu partijas biedri?
Astra: Nē, Oļģerts noteikti ne, jo viņš ir atteicies no ASV pilsonības. Es teorētiski varētu būt, bet mani tas neinteresē kopš Donalda Trampa prezidentatūras.
Oļģerts: Man reiz lidostā jautāja, kāpēc man ir Latvijas pase, bet sievai – Amerikas.
Astra: Mēs visi pārējie esam ne tikai latvieši, bet arī kārtīgi amerikāņi, bet vīrs ne. Starp citu, esmu pirmā, kura saņēma atjaunotās Latvijas pasi, jo strādāju vēstniecībā. Es esmu pirmā, vīrs – trešais, dēls Raimonds – piektais.

Vai jutāt, ka starptautiskās organizācijas saprata mūsu brīvības alkas un bija gatavas palīdzēt?
Astra: Nebija tā, ka pieņem vienā reizē un ar to ir cauri. Izvērtēšanas process deva iespēju mums piespēlēt jaunus materiālus. Tas bija svarīgi. Bija vairāki EDSO (tolaik EDSA, kas mūsdienās ir EDSO - Eiropas Drošības un sadarbības organizācija – aut.) mītiņi, vienā no tiem Oļģerts bija ASV delegācijas sastāvā.
Oļģerts: Viens no maniem uzdevumiem bija pārlasīt visas runas, ko ASV delegācija bija sagatavojusi – vai viss atbilst Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas faktam.
Astra: (pievēršas vīram) Atceries, ko tev toreiz prasīja par Aļasku?
Oļģerts: O, jā. Vēlāk lasot lekcijas Ārlietu ministrijā, es to pieminēju. 1980. gada decembrī ASV delegācijas vadītāja vietnieks Vorens Zimmermans man lūdza, lai uzrakstu kādus jautājumus Padomju Savienības delegācija varētu viņiem vaicāt un kādu atbildi būtu jāsniedz. Strādāju visu nakti, uzrakstījām 24 jautājumus un iespējamās atbildes. Nākamajā dienā amerikāņi teica savu runu, uz ko krievi atbildēja: "Ja krieviem jāizvācas no Baltijas valstīm, tad amerikāņiem – no Aļaskas". Rietumos valdīja zināms uztraukums. Kad atbraucu mājās, Astra teica, ka man vairākkārt zvanījuši no Ārlietu ministrijas. Taču viss bija gaužām vienkārši – ASV Aļasku taču bija nopirkuši no Krievijas, bija pirkuma līgums [tātad ne par kādu izvākšanos nevarēja būt ne runas]. Tad arī amerikāņi atviegloti nopūtās (smejas).

Kad jūs sajutāt, ka Latvija varētu atgūt neatkarību?
Oļģerts: Mani vecāki domāja, ka Latvija būs brīva, tikai nebija pārliecināti, ka tas būs viņu dzīves laikā. Tēvs teica, ka mums jāsaglabā latviešu kultūra. Ja iznīcinās kultūru, tad vairs nebūs nekā.

Vispirms atgriezās Oļģerts, pēc tam Astra

Barikāžu laikā jūs nodrošinājām informācijas apmaiņu starp ASV un Latviju. Kā emocionāli izdzīvojāt šo laiku?
Astra: Mēs bijām Amerikas Latviešu apvienības (ALA) birojā, dežūrējām, gadījumā, ja kaut kas notiek, lai varētu paziņot.
Oļģerts: Normālas telefonsarunas starp ASV un Padomju Savienību bija pārtrauktas, tajā laikā viss gāja caur Maskavu, taču kāds latvietis mums palīdzēja šajā sakarā. Viņam bija iespējas un zināšanas novirzīt sarunas caur Parīzi. Krievi jau nezināja, ka mēs varētu iesaistīt frančus.
Astra: Informācijas mums bija ļoti daudz. Bija fotogrāfi, kuri sūtīja bildes tiešā ceļā uz Ameriku. Bija ļoti laba sadarbība. Uz vietas, Latvijā, noteikti bija citādāk, lielāks apdraudējums, taču mēs pārdzīvojām par to, kas notika Lietuvā un Latvijā. Bija bail. Ar satraukumu sekojām līdzi arī augusta puča notikumiem.

Pēc neatkarības atjaunošanas uzreiz atgriezāties Latvijā?
Astra: Vispirms atgriezās Oļģerts – 1993.gadā.
Oļģerts: Šķiet, ka dēls Raimonds bija pirmais, pēc tam arī es un otrs dēls Ēriks. Ne mirkli nenožēloju, ka atgriezāmies Latvijā.

Uzreiz pēc atgriešanās Oļģerts devās politikā?
Astra: To viņš bija izlēmis jau būdams Amerikā. Mums vēl kaut kur ir krekls, kurā iešūts datums, kad izlēmām, ka atgriezīsimies. Lēmums tika pieņemts 1992. gadā. Oļģerts aizbrauca uz Latviju ar diviem koferiem, bet es paliku ar māju, slimu mammu un visu pārējo. Kad mamma nomira, 1995.gada vasarā, arī es atgriezos dzimtenē.

Cik sarežģīts bija laika posms, kamēr bijāt šķirti un katrs savā pasaules malā?
Astra: Viegli, protams, tas nebija. Lielā mērā ASV vēl paliku, jo mamma bija slima un pēdējo gadu viņa nodzīvoja kopā ar mani. Otra lieta – mums jau uzreiz nebija, kur dzīvot, lai es arī pārceltos. Man nebija sajūta, ka es nezinu, kas īsti notiek [Latvijā], jo Oļģerts man rakstīja katru dienu. Viņa vēstules man ir saglabātas. Tobrīd strādāju Latvijas vēstniecībā, tur bija liela aktivitāte, ik pa laikam pie sevis aicinājām arī iebraucējus no Latvijas, lai viņi sajustu mūsu viesmīlību, būdami svešā zemē.

Vēstniecībā nostrādājāt līdz brīdim, kad nolēmāt atgriezties?
Astra: Jā, četrus gadus. Interesants bija veids, kā tiku pie darba vēstniecībā. Dzīvojot Vašingtonā, mums bija priekšrocība, ka varējām satikt visus latviešu politiķus, bieži vien viņi palika pie mums vai draugiem. Vienā no šādām reizēm pie mums nakšņoja Indulis Bērziņš, es viņu vedu uz vakariņām pie vēstnieka [Anatola] Dinberga, vēlāk arī braucu pakaļ. Ierados nedaudz par agru, vēstnieks mani uzaicināja pie sevis kabinetā un  pajautāja, vai negribu nākt strādāt vēstniecībā. Viņiem tajā laikā bija ļoti daudz ienākošo zvanu, nebija pie tā pieraduši. Latvijas neatkarības atgūšanas sākumposmā bija ļoti liela aktivitāte, bet viņiem nebija personāla, lai atbildētu uz visiem zvaniem. Darbs man patika.

Jūs lielāko daļu Amerikā pavadītā laika nodzīvojāt Vašingtonā?
Astra: Jā, visilgāk, bet ne tik ilgi kā Carnikavas novadā (sirsnīgi smejas). Tagad gan ir pagasts, bet daudzi ārzemju draugi, kuri raksta mums vēstules, joprojām kļūdaini norāda novadu.

Kā jūs nonācāt līdz Carnikavas pagasta Kalngalei?
Astra: Mums nebija te nekādu īpašumu, lai gan varējām uz tiem pretendēt. Paši sākām celt. Pirms tam bijām prasījuši vairākiem cilvēkiem, lai viņi apskatās zemes gabalus, ko var iegādāties. Atradām šo! Kad es atgriezos Latvijā, māja jau bija pusē.
Oļģerts: Tagad jau viss ir vienkārši, bet tolaik vienīgais celtniecības veikals bija kaut kur Pārdaugavā.
Astra: Man liekas, ka toreiz celtnieki īsti neko nezināja par zemgrīdas apkuri.
Oļģerts: Tie dēļi bija jāliek zināmā veidā un secībā. Biju pārtulkojis 4-5 lapas ar instrukcijām. Būdams ministrs, daudz ceļoju, tas prasīja laiku, ne vienmēr biju mājās. Atbraucu un skatos – grīda salikta nepareizi. Celtnieki saka: "Bet Pavlovska kungs, šādi izskatās daudz labāk" (smejas).

Pieredze politikā, vēstnieka darbs un nēģi

Pievēršoties politikai jūs tikāt ievēlēts 5. Saeimā. "Latvijas ceļa" izvēle bija pašsaprotama?
Oļģerts: Bija cilvēki mūsu, trimdas latviešu, starpā, kuri gribēja, lai mēs kandidējam kā trimdas partija. Taču vairums no trimdiniekiem bija pret to, jo negribējām dalījumu – mēs un viņi. Lai nebūtu iespaids, ka mēs kaut kādi Dieva sūtītie (smejas). Mēs nolēmām, ka katrs var kandidēt, no kura saraksta viņš grib. Man bija svarīgi pārliecināt cilvēkus ar saviem uzskatiem nevis to, no kurienes es esmu. Daudzi cilvēki man jautāja, kāpēc esmu atbraucis un ko darīšu. Viņi teica: "Jūs jau īsti nesaprotat, kas te notiek".
Astra: Mazliet jau viņiem taisnība arī bija. Šos jautājumus uzdeva cilvēki no tautas nevis politiķi. Ar politiķiem viss bija skaidrs, Oļģerts tomēr bija viens no "Latvijas ceļa" dibinātājiem.

Ja tomēr būtu kandidējuši kā trimdas partija, kāds jūsuprāt būtu rezultāts?
Astra: Pirmajā reizē droši vien labs, bet tas būtu pasvītrojis to dalījumu – mēs un viņi. Man tas ļoti nepatika.
Oļģerts: Dažreiz cilvēki sagaidīja, ka mēs sagādāsim labu atbildi un risinājumus uz visiem jautājumiem.

Kam piederēja ideja par trimdas partiju?
Astra: Katram trimdas latvietim bija sava ideja. Varbūt bija arī politiķi Latvijā, kas to atbalstīja, bet pašu trimdas latviešu starpā domas dalījās.  Trimdas partija būtu populāra uz mirkli, jo varbūt dažiem trimdas latviešiem vairāk uzticējās. Taču mums pašiem arī bija lielas vilšanās.

Vīlāties trimdas latviešos?
Astra: Jā, dažos nācās vilties. Piemēram, [Aivars] Jerumanis, kad viņu neievēlēja par prezidentu, aizbrauca atpakaļ uz ASV un Latvijā tā arī vairs neatgriezās. Viņš bija patiešām lādzīgs cilvēks, bet tā jau nevar – šķita, ka viņš apvainojās, tāpēc aizbrauca. Bija daudzi aktīvisti, kuri domāja, ka dabūs lielos amatus Latvijā, bet, kad tas nesanāca, ātri pazuda.

Oļģertam izdevās iekļūt ne tikai Saeimā, bet arī kļūt par ministru - no 1993. līdz 1995. gadam viņš Latvijas ārējās tirdzniecības un Eiropas kopienas lietu valsts ministrs, kā arī valsts ministrs. Kā atceraties šo pieredzi?
Oļģerts: Šajos amatos biju laikā, kad ministru prezidenti bija Valdis Birkavs un Māris Gailis. Bija interesanti, jo bija atjaunota valsts. Sistēma bija pilnīgi citādāka nekā Amerikā. Šeit partijas spēlēja daudz lielāku lomu. Amerikas sistēmā visi ir kā komanda… (aizdomājas).
Astra (papildina): Latvijā ir vairāk katrs par sevi un Dievs ar visiem. Bija zināma rīvēšanās, zāģēja viens otru nost. Jau tajā laikā.
Oļģerts: Šeit partijas savās sanāksmēs nolemj, kā balsos. Mēs Amerikā bijām pieraduši, ka indivīdam pašam ir savi uzskati.
Astra: Lai pieņemtu kādu likumu, to vajadzēja izskatīt trijos lasījumos. Pēc kāda laika Oļģerts jau bija iemanījies, ka jāpieņem steidzamības kārtā, tad divas liekās sēdes nebija vajadzīgas (smejas).  Oļģertam stiprā puse bija angļu valoda, viņš visas [ārvalstu] organizācijas jau pazina. Viņš varēja runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Domāju, ka citi [politiķi, kuri nebija ārzemju latvieši] vēl bija bailīgi - ar baltām zeķītēm un sarkaniem uzvalkiem. Birkavs vienmēr uzsvēra Oļģerta labo angļu valodu.
Oļģerts: Birkavs ļoti bija spējīgs politiķis, ar viņu bija viegli sarunāties.
Astra: Lielā lieta bija iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Tas bija pamatīgs process.  Lai tiktu līdz tam punktam, bija nepieciešams parakstīt visādus līgumus, tai skaitā brīvās tirdzniecības līgumus ar Šveici, Islandi. Oļģert, tā bija reize, kad tu dabūji pirmo sirdstrieku. Redzēju, ka zaļš kāpj laukā no lidmašīnas. Tūlīt arī uz Stradiņiem dabūja vest.
Oļģerts: Dakteris, kura vārdu diemžēl neatceros, teica: "Jums ir četri zinātniskie grādi, un jūs man teiksiet, ka nenēsājat nitroglicerīnu līdzi?" (smejas).
Astra: Man šķiet, ka Oļģertam grūtāk gāja, jo viņš bija atbildīgs arī par ārējo tirdzniecību. Tas nebija viņa lauks. Bizness Latvijā bija nedaudz savādāks. Man šķiet, ka uzņēmēji īsti negribēja sadarboties.

Vēlāk jūs kļuvāt par vēstnieku Spānijā.
Oļģerts: O, jā, tas bija interesants darbs. Pirms tam biju ceļojis uz Spāniju privātās darīšanās. Klimats tur ir patīkams.
Astra: Atceries, kāds vēstnieka darbam bija sakars ar Carnikavu?
Oļģerts: Nēģi! Nēģi!
Astra: Galisija no visām provincēm un reģioniem, kas ir Spānijā, mums likās vistuvākā. Tur arī tuvumā bija jūra, vienkāršāki cilvēki. Vienmēr par to reģionu interesējāmies. Uzzinājām, ka reizi gadā galisiešiem ir lieli svētki – Nēģu svētki. Tā bija liela lieta, jo nēģus pārdeva arī restorānos Madridē. Mēs tikām uzaicināti uz šiem svētkiem, mums parādīja, kādi tie nēģi ir. Bija gan cepti un šmorēti nēģi, gan uz oglēm gatavoti cepti. Oļģerts toreiz teica: "Ja nēģi būs vēl arī saldajā ēdienā, tad es vairs neēdīšu" (smejas). Mums ienāca prātā, ja tā ir liela lieta Spānijā, kāpēc, lai nebūtu arī pie mums, Latvijā? Uz pirmajiem Nēģu svētkiem bija atbraucis arī kādas Galisijas provinces mērs, pacelts bija arī Spānijas karogs. Tagad būtu grūti iedomāties Carnikavu bez Nēģu svētkiem!

Brāļi – politiski aktīvi, bērni – diplomāts un pavārs

Jūsu brālis Valdis, tāpat kā jūs, bija atgriezies Latvijā, bija aizsardzības ministrs, tomēr salīdzinoši drīz devās atpakaļ uz ASV. Kāpēc?
Oļģerts: Tas bija veselības dēļ.
Astra: Viņam bija audzējs, vēlāk arī cieta ceļu satiksmes negadījumā. Turklāt ministrs viņš bija tikai Birkava laikā, ar Māri Gaili viņš nevarēja sastrādāties (abi bija ievēlēti no vienas partijas – "Latvijas ceļš"). Atceros, ka Valdis [vēl būdams Latvijā, kamēr es biju ASV] lika pirkt un no ASV sūtīt basketbola bumbas, lai jauniešiem šeit būtu ko darīt.

Kopā jūs esat trīs brāļi – jums ir arī 13 gadus jaunāks brālis Agris.
Astra: Viņš dzīvo Amerikas Rietumkrastā pie jūras.
Oļģerts: Viņš ir bijis Amerikas baltieši Brīvības līgas prezidents (ABBL), savulaik bija ļoti aktīvs.
Astra: Viņš jau arī ir vecs tagad, ne tā kā tu (abi smejas). ABBL bija liela ietekme par Latvijas uzņemšanu NATO. Viņi pat bija piesaistījuši Amerikas līmenī zināmu sabiedrisko attiecību speciālistu.

Jūs esat izaudzinājuši arī divus dēlus. Ar ko viņi nodarbojas?
Astra: Sākotnēji abi strādāja Latvijā, kādus 7-8 gadus. Raimonds savulaik strādāja nacionālajā lidsabiedrībā "airBaltic", bet vēl nebija pabeidzis universitāti, bija palicis pusgads. Toreiz uzņēmumu vadīja skandināvi. Viņš vadībai vaicāja, vai var paņemt vienu gadu brīvu, lai varētu pabeigt mācības. Viņi atbildēja: "Nē, ja mums vajadzēs kaut ko specifisku, mēs paši tev to iemācīsim". Raimonds laikam apvainojās, aizbrauca uz Ameriku, pabeidza mācības. Šobrīd viņš strādā ASV diplomātiskajā dienestā, atrodas Ganā, atbildot par ASV un Ganas savstarpējo sadarbību ekonomiskajos jautājumos. Iepriekš strādājis arī Gruzijā, Somijā, Vjetnamā un Irākā. Patiesībā Irākā ļoti paveicās, jo Raimonds tur strādāja, kad noritēja karš. Viņam bija jādodas uz kaut kādu sanāksmi, bet helikopteris aizlidoja nepareizi, tāpēc nācās kavēt. Tādējādi viņš neatradās tur, kur viņam vajadzēja tajā brīdī būt, bet viņa kolēģis gāja bojā sprādzienā. Otrs dēls ir pavārs, kas sākotnēji strādāja ASV vēstniecībā pie trim dažādiem vēstniekiem. Pēc tam sagāja dēlī laulība un aizbrauca uz Ameriku. Tagad gan atkal plāno atgriezties Latvijā, jo ir jau pārdevis māju ASV.

Cīnās ar bebriem un apmeklē senioru pasākumus

Bijis ražīgs darba mūžs, bērni izaudzināti. Ko tagad darāt?
Oļģerts: Ar bebriem cīnos (smejas).
Astra: Mums te ir mazs ezeriņš (ezers Ķikats, kas atrodas Ķikata purva ielokā), no kura iztek maza upīte, kas savienojas ar Langu. Tas ir mitrājs, kam ir jauns statuss, viņš vērtīgs un ir jāsargā, līdz ar to neviens tos bebrus īsti netramda, bet viņi taisa aizsprostus. Vienubrīd Oļģerts katru dienu gāja tīrīt. 
Oļģerts: Es esmu bebru eksperts.
Astra: O, jā, tu esi arī eksperts, kā viņus apvest ap stūri. Lai nav katru dienu baļķus nav jāņem laukā, viņš izdomāja, ka izliks rori pa apakšu. Līdz ar to ūdens ies cauri, nebūs plūdu, bebri nezinās, kas notiek. Kādu laiku tas ļoti labi darbojās. Tajā vietā viņi vairs neko netaisa, laikam citur. Šajos Ziemassvētkos "Carnikavas komunālserviss" aizveda vienu no mūsu eglītēm, ko bebrs bija nograuzis. Vēl arī mēs ļoti piestrādājam, lai šo zemes gabalu padarītu īpašu. Otrreiz varbūt tādā vietā zemes gabalu neņemtu (smejas).
Oļģerts: Te bija viss aizaudzis ar krūmiem. Pagāja divi gadi, kamēr sapratu, ka te tā tērce vispār tek.
Astra: Vēl ejam uz Kalngales senioru biedrības pasākumiem, cik nu tagad varam. Kādu laiku atpakaļ biju biedrības priekšniece. Ir patīkami, ka ir tāda sabiedrība un savi cilvēki. Kad vēl nebija tik daudz māju sabūvēts, visi viens otru pazina, ejot pretī pa ielu. Agrāk gājām arī uz jūru, tā bija ierasta lieta. Oļģerts agrāk daudz staigāja, arī uz Vecāķiem un atpakaļ. Tagad jau palicis par grūtu.

Vai atmiņu stāstus par savu dzīvi neesat plānojuši rakstīt?
Astra: Oļģerts ir savācis pilnu datoru ar saviem biogrāfiskajiem datiem gan latviski, gan angliski. Es esmu neuzņēmīga, tādas lietas neesmu darījusi, bet šādu tādu informāciju esmu apkopojusi. Alūksnes muzejā, kur ir mammas lellītes, ir arī plaša informācija par mammas ģimeni. Par lellītēm runājot - savulaik, kad prezidents Ulmanis viesojās ASV, mums bija pieņemšana Baltajā namā pie prezidenta Klintona. Hilarijai uzdāvinājām vienu no manas mammas lellītēm (miniatūro tautas tērpu darināšana lellēm bija Astras mammas Austras Lindes hobijs, unikālo miniatūro tautumeitu izstāde 2015.gadā bija aplūkojama arī Carnikavā – aut.).

Jūs kopā esat jau gandrīz pusgadsimtu. Kas ir jūsu kopdzīves formula, kas jūs saturējusi kopā cauri laikiem?
Astra: Mēs vienkārši viens ar otru esam ļoti saraduši (smaida). Mums jau ir tas līmenis, kad viens kaut ko pasaka un otrs var pabeigt teikumu. Turklāt mūsu dzimtā īsti nav bijis šķiršanos – gan vīra vecāki visu mūžu kopā nodzīvoja, gan manējie. Viena lieta, kas mums ir kopīga – laba humora izjūta un muļķošanās. Ir svarīgi, lai abi būtu uz viena viļņa. Agrāk, kad Oļģerts brauca komandējumos, viņš bieži vien izkārtoja vienu papildus dienu brīvu. Es bieži braucu līdzi, tāpēc mums sanāca arī laiks kopā. Mēs esam dzīvojuši saskanīgi.

Vai svētkus arī atzīmējat? Jums šogad abiem ir lielas jubilejas, pirms diviem gadiem bija arī nozīmīga kāzu jubileja.
Pēdējā laikā mazāk, bet agrāk esam speciāli kaut kur aizceļojuši ar domu, ka tas ir kāzu jubilejas sakarā. Mums patīk ceļot. Kad dzīvojām ASV, atvaļinājumu laikā mēs braucām uz Eiropu, tāpēc to esam redzējuši vairāk nekā Ameriku.

* Pasaules Brīvo latviešu apvienības apbalvojumu Oļģerts Pavlovskis svinīgi saņems 22. februārī Latvijas Okupācijas muzejā, Rīgā.