Viens no izturīgākajiem ultragaro distanču skrējējiem Latvijā – "Dieva suns 2024" Raimonds Grants
Interviju autors
Jānis Pārums

Garciemietis Raimonds Grants jūlija sākumā tika apbalvots ar elitāro titulu “Dieva suns 2024”, iegūstot Latvijas skrējēju izturības lielmeistaru kausu. Lai tiktu pie apbalvojuma “Dieva suns”, skrējējiem bija jāpieveic trīs izturības distances – skrējiensoļojums “Rīga–Valmiera” (107 km), taku skrējiens Vilkaču maratons (42 km) un taku skrējiena “Stirnubuks.lv garākā distance “Vilks” (76 km). Turklāt tas viss jāpaveic mazāk nekā pusotra mēneša laikā, iekļaujoties 42 stundu kontrollaikā.

Kopumā visas distances paredzētajā kontrollaikā bija pa spēkam tikai 31 skrējējam, arī trīs dāmām, bet Raimonds starp visiem finišētājiem uzrādīja astoto ātrāko rezultātu. 4. maijā leģendārā skrējiensoļojuma “Rīga–Valmiera” 107 kilometru (385 augstuma metri) garo distanci garciemietis veica 9:56:10 (kontrollaiks – 19 stundu), 21 dienu vēlāk taku skrējienā “Garmin Fēnix Vilks” (76,60 kilometru, 1675 augstuma metri) finišēja 8:58:22 (kontrollaiks – 16 stundu), bet “Vilkaču maratonu” (2375 augstuma metri) pievārēja nedaudz vairāk kā sešās ar pusi stundās (6:35:03, kontrollaiks – 7 stundas). Kopējais laiks – 25:29:35.

Zīmīgi, ka līdz izcilajam sasniegumam garciemietis nonāca vien dažu gadu laikā. “Ādažu Novada Vēstis” aicināja Raimondu uz sarunu, lai noskaidrotu viņa ceļu līdz ultragarajām skriešanas distancēm, kas varētu iedvesmot arī citus mūsu novadniekus.

Sāka ar ātru iešanu

Bērnībā Raimonds labā līmenī spēlēja tenisu, taču muguras savainojuma dēļ šo nodarbi nācās pārtraukt. Vidusskolas gados viņam bija atbrīvojums no sporta nodarbībām, un vairāk nekā 10 gadu Raimonds nebija nodarbojies ne ar vienu sporta veidu. Lai gan pastāvēja iespēja, ka vidusskolā viņš varētu daļēji piedalīties nodarbībās, skolas administrācija tam nepiekrita, uzstājot – dari visu vai neko! Garciemietis gan uzskata, ka tā bijusi pavisam nepareiza pieeja.

“Katram ir jāļauj sportot tik, cik viņš var. Mums klasē bija gan laba līmeņa sportisti, kuri profesionāli trenējās, piemēram, basketbolā, gan mazāk sportiski skolēni. Nevar salīdzināt, ko var paveikt vieni, bet ko – otri. Taču mūsu valsts sporta politika ir tāda, ka visiem ir jāspēj izpildīt vienādi normatīvi. Tas, manuprāt, rada pretēju efektu un mudina no sporta nodarbībām un aktivitātēm kopumā izvairīties,” norāda Raimonds Grants.

Pirms vairākiem gadiem – Covid-19 pandēmijas laikā – viņš gribējis atsākt sportot un izvēlējies vienu no vienkāršākajiem veidiem, kā uzturēt sevi kustībā, – sācis daudz un ātri staigāt. Vidēji dienā viņš nogājis 25 līdz 40 tūkstošus soļu, kas atbilst aptuveni 20 līdz 30 kilometriem. Vēlāk sācis piedalīties dažādās iešanas sacensībās, taču visu laiku uzvarējis, līdz ar to pietrūcis izaicinājuma. Tieši 2021. gada 1. janvārī viņš nolēmis skriet, taču sākums bija kā jau iesācējiem – nav izvēlēts pareizais ātrums, tāpēc pirmā pieredze nav bijusi patīkama.

“Izgāju skriet jūdzi (aptuveni 1,6 km); pulss – ap 200 sitienu minūtē. Sapratu, ka visu daru nepareizi. Savā pirmajā skrējienā nevajadzēja censties skriet tempā 4:30 minūtes uz kilometru, kur nu vēl ātrāk! Es pat sev toreiz pateicu, ka vairs nekad neskriešu, taču diezgan ātri viss mainījās,” atklāj Raimonds. “Tā paša gada pavasarī man piedāvāja skriet pusmaratonu. Tad arī sāku gatavoties un nedēļu pirms sacensībām noskrēju to treniņā divu stundu laikā. “Rimi Rīgas maratonā” mans rezultāts bija stunda un 50 minūšu. Lai arī pieredze un emocijas bija labas, turpināju trenēties neregulāri un pēc gada – 2022. gada maijā – noskrēju savu otro pusmaratonu tādā pašā laikā, to uzlabojot vien par dažām sekundēm.

Vēlāk aizbraucu uz pāris “Stirnu buka” sacensībām. Lai cik arī skaista būtu vide, kurās tās allaž notiek, un profesionāla komanda, kas tās organizē, negatīvais, ko tagad saprotu, bija tas, ka nebiju tām pienācīgi gatavojies. Izvēlējos “Zaķa” distanci (trases garums – no 10 līdz 14 km – aut.), bet visās reizēs jau pusdistancē man bija slikta sajūta. Centos sacensties ar spēcīgiem dalībniekiem, taču atšķirībā no viņiem nebiju mērķtiecīgi trenējies. Kamēr viņi trenējās Siguldā vai Ogres Zilajos kalnos, es nedarīju neko – tikai gaidīju nākamo “Stirnu buku” (smejas). Man tā sajūta nepatika, tāpēc sapratu, ka ir kaut kas jāmaina,” norāda skrējējs.

Pēc 100 kilometru pārgājiena “saslimst” ar ultragarajām distancēm

Tuvojoties 30. dzimšanas dienai, Raimonds apņēmies, ka trenēsies apzinīgāk un 2023. gadā noskries trīs maratonus (42,195 km), lai gan līdz tam bija piedalījies tikai divos pusmaratonos. Viņš lejupielādējis 2016. gada Rio olimpisko spēļu dalībnieces Ilonas Marheles treniņplānu. Raimonds norāda: “Darīju visu, kas tajā bija rakstīts, taču reizēm pamainīju dienu secību, jo man bija un ir joprojām svarīgi skriet pēc sajūtām. Ja mans “virtuālais treneris” piedāvā šodien skriet 21 kilometru, bet jūtos ne tik labi vai pietiekami motivēts, tad konkrētajā dienā noskrēju piecus, bet nākamajā 21. Plānu ievēroju, skrēju arī ziemā, tiesa, vairāk sporta zālē. Regulārie treniņi palīdzēja – noskrēju 3 stundās un 35 minūtēs (izvirzītais mērķis bija iekļauties četrās stundās).”

Nepilnu nedēļu pēc maratona Liepājā norisinājies “TrenkTuras” 100 kilometru pārgājiens. Skrējējs uzsver, ka tas arī bijis brīdis, kad viņš pozitīvā nozīmē “saslimis” – viņam iepaticies tas adrenalīns, fizisko un mentālo grūtību pārvarēšana, dažādie segumi, pa kuriem jāiet, kā arī trases malā esošo līdzcilvēku atbalsts. Finišā viņš tika sagaidīts ar aplausiem un ovācijām. Jau iepriekš garciemietis bija pieteicies “Stirnu buka” Buka distancei (vidēji nedaudz virs 20 kilometriem – aut.), taču pēc Liepājas pārgājiena uzrakstījis sacensību direktoram Rimantam Liepiņam: “Pārliec mani, lūdzu, uz “Vilku”!", saņemot apstiprinošu atbildi: “Darīts – ar vislielāko prieku un lepnumu!”

“Vilks” ir taku skriešanas seriāla “Stirnu buks” garākā distance, kas notiek reizi gadā – ierasti tie ir vismaz 70–75 kilometri, taču Opekalnā distance bijusi garāka (88 km), turklāt Raimonds kopā ar pāris citiem skrējējiem nedaudz apmaldījies, kas jau tā garo distanci padarījis vēl garāku, beigās noskrienot 90,15 kilometru. Distances pirmā puse līdz pat 50. kilometram bijusi viegla, taču pēc tam radušās grūtības, ar kurām gan skrējējs veiksmīgi ticis galā, savu pirmo ultramaratonu finišējot 12 stundās un saņemot daudz sirsnīgu apsveikumu, tostarp vareno un līdz šim, viņaprāt, arī pašu smukāko medaļu, turklāt no sacensību direktora Rimanta Liepiņa rokām.

Kad nereālais “Dieva suns” kļūst reāls

“Kad “Dieva suns” pirmoreiz tika izziņots 2023. gada pavasarī, man tas šķita kaut kas nereāls. Pie sevis nodomāju – labi, varbūt es vēlreiz varētu noskriet “Vilku”, bet vēl jau būtu jāveic “Rīga–Valmiera” un “Vilkacis”, turklāt šie visi trīs mazāk nekā pusotra mēneša laikā. Biju drošs, ka to spēj tikai pārcilvēki. Taču ritēja laiks un sapratu, ka vēlos sevi izaicināt, tāpēc jau tā paša gada novembra beigās, kad publicēja informāciju par “Dieva suņa” norisi 2024. gadā, izlēmu, ka pretendēšu uz šo elitāro titulu, apzinoties, ka un cik daudz laika un ieguldījuma tas prasīs.

Ņemot vērā, ka skrienu katru dienu, tas ļoti palīdzēja. Palielināju distances, jo apzinājos, ka, gatavojoties “Rīgai–Valmiera”, galvenais ir strādāt uz apjomu. Man ļoti palīdzēja tas, ka ziemā un pavasarī septiņās dienās treniņrežīmā noskrēju septiņus pusmaratonus. Pirmās septiņas dienas iekštelpās (sporta zālē); otrās septiņas – atvaļinājuma laikā skaistajā Luksemburgā. Skrēju gan no rītiem, gan dienā, gan vakarā, piedzīvojot dažādākos laikapstākļus, tajā skaitā stipru lietu un karstu sauli. Gatavojoties “Rīgai–Valmiera”, svarīgi vismaz pāris reižu izskriet arī naktī, ņemot vērā, ka sacensību pirmās stundas ir tieši nakts laikā,”  norāda garciemietis.

Sapņa piepildījums “Gladiatoru pastaigā”

Skrējiensoļojums “Rīga–Valmiera” tiek dēvēts par “Gladiatoru pastaigu”. 107 kilometrus garā “Gladiatoru pastaiga” trešās atmodas laikā (1989.–1993.) bija kā ierocis cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu ar uzrakstu “Brīvību Latvijai” uz dalībnieku numuriem, bet kopš 2015. gada tās ir vienīgās labdarības sacensības, kurās tiek vākti līdzekļi Vidzemes bērniem ar kustību traucējumiem. Starts sacensībām tiek dots pusnaktī, bet kontrollaiks ir 19 stundu. Šogad Toms Komass laboja sacensību rekordu (7:30:49), bet Raimonds Grants izcīnīja 17. vietu vairāk nekā 200 dalībnieku konkurencē (9:56:10). No 110 debitantiem Raimonds ierindojās godpilnajā 3. vietā, piekāpjoties vien pieredzējušam ultramaratonistam un spāņu karavīram. Pirms starta viņam bija trīs mērķi: mazais mērķis bija distanci noskriet 12 stundās, vidējais mērķis – 11 stundās, bet “sapnis” – 10 stundās. Negaidīti pašam, Raimonds piepildīja sapni ar uzviju. Jautāts, par ko distancē domājis, garciemietis sacīja, ka īsti ar domām sevi nav apgrūtinājis, bet gan izbaudījis katru trasē pavadīto mirkli.

“Man šķita, ka skrējiena laikā pārdomāšu visu dzīvi un jutīšos kā pēc psihoterapeita seansa, bet skrējiena laikā domu nebija daudz. Primāri koncentrējos uz izvirzīto mērķi, fizisko un mentālo darbu, kas tajā brīdī jādara,” atzīst skrējējs. “Īpaši saistoša bija ideja, ka šis ir labdarības skrējiens un mēs – vairāk nekā 200 dalībnieku – varam darīt to, ko daudzi, tostarp cilvēki ar kustību traucējumiem, nevar. Manī bija apziņa, ka, piedaloties un maksājot dalības maksu, varam ne tikai izaicināt sevi, bet arī kādam palīdzēt. Šogad kopā saziedojām vairāk nekā 10 000 eiro – fantastiski, vai ne? Godīgi sakot, pēc finiša apraudājos, bet labi, ka ir saulesbrilles, zem kurām var paslēpt emocijas.”

Raimonds atminas, ka pirmajos maratonu un ultramaratonu skrējienos, ņemot vērā nelielo augumu (175 cm) un ķermeņa uzbūvi (60 kg), no pārējiem bijuši skatieni, kas varētu tikt tulkoti kā “ko tas puika šeit dara?”, taču finišā tie transformējušies par “kā viņš to spēja izdarīt?”. Šobrīd, protams, Raimondu pārējie dalībnieki jau atpazīst, līdz ar to pārsteigumu nav; tā vietā ir cieņas apliecinājumi un draudzīga komunikācija.

Raimonda ietekmē skriet sākuši arī viņa draugi un mamma, kura vēl 2021. gadā sacīja, ka nelabprāt dotos piecu kilometru pastaigā, nemaz nerunājot par skriešanu, taču šoruden Tallinā gatavojas skriet savu pirmo pusmaratonu. Tallinā startēs arī Raimonds, veicot pilno maratona distanci, bet viņa izaicinājums ir pieveikt visu trīs Baltijas valstu galvaspilsētu maratonus, ko gan nevar veikt viena kalendārā gada laikā, jo sacensības Tallinā un Viļņā vienmēr notiek vienā datumā – 8. septembrī.

Krampju kalns: kad raud pat 50 gadu veci vīrieši jeb Kā saglabāt motivāciju un neizstāties

Savā neilgajā skrējēja karjerā Raimonds nekad nav izstājies, taču domas par to ir bijušas. Fiziski smagajā “Vilkaču maratonā” viņš jau pirmajā aplī domājis izstāšanās runu, tomēr atradis sevī motivāciju turpināt. “Ja fiziski ar katru apli nogursti, tad mentāli kļūsti tikai spēcīgāks. Ja līdz sestajam aplim (no 13) ik pa laikam vēl iedomājos par izstāšanos, tad pēc tam vairs ne. Domāju, ka var izstāties sākuma daļā, jo tad vēl nekas nav paveikts un tevi neviens tā īsti nav pamanījis. Ja esi noskrējis jau septiņus, tad ir jāatrod motivācija arī pārējiem. Būtu vilšanās izstāties kādā no pēdējiem apļiem, apzinoties, cik daudz laika un pūļu ieguldīts, dodoties pretī lielajam šā gada mērķim. Grūtākais noteikti bija pirmais aplis, kurā piedzīvoju zināmu kultūršoku, taču esmu pateicīgs visiem, kuri atbalstīja un darīja to no sirds.

Zinu, ka daudzi pirms sacensībām brauc izzināt trases, taču es to nekad nedaru, lai arī pirms “Vilkača” man šo piedāvāja. Tā sauktais “Krampju kalns” ir vājprāts! Ar to ir kā ar asins analīzēm – uz to nedrīkst skatīties. Pieskrēju pie kalna, paskatījos, viss šķita šausmīgi, turklāt vēl dzirdēju, kā manā acu priekšā kunkst, vaid un raud arī 50 gadu veci vīrieši. Protams, ka to visu sanāca transformēt arī uz sevi. Pēc tam sapratu, ka uz šo kalnu nevar skatīties – vienkārši jāpieskrien, jāsakoncentrējas, jāskatās sev uz kājām un atbalstītāju pavadībā jādodas augšup. Bet tad es vēl pāris reizes distancē nokritu – lūk, ir visas indikācijas, lai pamestu to vietu! Uz neatgriešanos. Atminos, ka starpfinišā, kad man atbalsta personas prasīja, vai es gribu gurķīti, banānu vai ko citu, atbildēju, ka vēlos reanimāciju (smejas). Tieši tā arī jutos. Atslēdzot visas negatīvās domas un emocijas, kļuva vieglāk un finišu izdevās sasniegt,” piebilst Raimonds.

Skrien no sirds un pēc sajūtām, nevis treniņplāna

Vidēji mēnesī Raimonds noskrien 350 līdz 450 kilometru. Visražīgākais bijis aprīlis, kad, gatavojoties “Rīgai–Valmiera”, viņš noskrējis 520 kilometru. Šobrīd viņš skrien ne vairs pēc treniņplāniem, bet pēc pašsajūtas, cenšoties ik dienu veikt ne mazāk kā 10 kilometru.

Vairāk nekā gadu Raimonds skrien katru dienu (informatīvā izdevuma iznākšanas brīdī Raimondam jau ir vairāk nekā 370 dienas pēc kārtas). Tas sācies kā vairāku dienu izaicinājums kopā ar domubiedriem, kas pāraudzis nopietnākā izaicinājumā. Viņš bija nolēmis šādi skriet vismaz līdz 27. augustam, kad apritēja gads, bet par izaicinājuma turpināšanu nav drošs, lai gan pagaidām turpina. Šogad pirms skrējiensoļojuma “Rīga–Valmiera” garciemietis īsti nav zinājis, ko iesākt, tomēr noskrējis piecus kilometrus, lai kārtējā diena pēc kārtas izaicinājumā būtu ieskaitīta. Pēc tam gan viņam bijusi iekšēja vainas apziņa, vai to vajadzējis darīt. Tieši šī iemesla dēļ, iespējams, izaicinājums drīzumā noslēgsies, lai tas netraucētu nākotnes mērķu sasniegšanai.

Tomēr draugi, ģimene un atbalstītāji atslābt neļauj. Nākamajā dienā pēc “Dieva suņa 2024” titula iegūšanas viņi nejautāja, kā Raimonds jūtas un vai atpūtīsies, bet gan to, kādi ir viņa tālākie plāni.

Nākamie mērķi – ārvalstu maratoni un “Lūša pēdās”

“Tagad draugi man ir uzdāvinājuši trīs maratonus: 27. oktobrī Frankfurtē, nākamā gada 23. februārī Maltā un 31. maijā Luksemburgā,” norāda skrējējs, vienlaikus piebilstot, ka labprāt startētu arī prestižajos maratonos, kā to dara novadniece Anda Valtere, par kuru “Ādažu Novada Vēstis” jau ir rakstījušas, tomēr viņš saskata problēmu tajā, ka ne viss būtu no viņa atkarīgs. “Ja nebūšu pienācīgi sagatavojies sacensībām, tad dažādi apstākļi mani par to sodīs. “Rīgas–Valmiera” skrējienā zināju, ka esmu gatavs, tāpēc ar pārliecību ne tikai stājos uz starta līnijas, bet arī sasniedzu finišu. Prestižajos maratonos mīnuss ir dalībnieku loterija – tevi var izlozēt un var arī neizlozēt. Sagatavotības līmenis tajos diemžēl nav izšķirošais faktors.”

Starp nākotnes izaicinājumiem Raimonds redz mērķi noskriet maratona distanci ātrāk par trim stundām, kam gan vēl ir cītīgi jāsagatavojas. Nākamgad viņš plāno piedalīties arī skrējienā “Backyard Ultra” jeb “Lūša pēdās 2025”, kur katru stundu jānoskrien 6,706 kilometru garš aplis, līdz trasē ir palicis viens dalībnieks. Šīs sacensības var noritēt vairākas diennaktis, jo pēdējo divu gadu uzvarētājs 2023. gadā noskrēja 46 apļus, bet viņa personiskais rekords ir 64 apļi. Raimonds labprāt vēlreiz startētu arī skrējiensoļojumā “Rīga–Valmiera” un savā skrējēja karjeras turpinājumā vairāk uzsvaru liktu tieši uz šosejas, nevis taku skrējieniem.