2016. gadā ilggadējā bērnudārza "Strautiņš" vadītāja Sandra Breidaka saņēma pašvaldības Goda rakstu, bet astoņus gadus vēlāk tika sveikta kā pašvaldības augstākā apbalvojuma "Goda novadnieks" ieguvēja. Sandra izstaro cilvēkmīlestību, sirsnību un gaišumu, kas saziņu ar viņu padara vieglu un patīkamu. "Ādažu Novada Vēstis" pie "Goda novadnieces" viesojās gadumijā, uzklausot viņas interesanto un vienlaikus pārbaudījumiem pilno dzīvesstāstu.
Saņemot apbalvojumu "Goda novadnieks" Jūs teicāt ļoti skaistu un aizkustinošu runu. Bijāt tai īpaši gatavojusies?
Man bija pieturas punkti – cilvēki, kam gribu pateikt paldies. Negribēju nevienu aizmirst. Dzīvoju pēc principa, ka katra satikšanās dzīvē mums ir dota ar kaut kādu nozīmi. Ar kādu cilvēku mums lemts garāks ceļa posms, ar kādu – īsāks, bet katrs mums kaut ko māca. Es varu būt pateicīga, ka man dzīvē nācies vairāk satikt tieši labus cilvēkus.
Kādas bija pirmās sajūtas, uzzinot, ka esat izvirzīta apbalvojumam?
Biju saviļņota un patīkami pārsteigta. Vienlaikus arī priecīga, ka 40 gadu ilgais darbs ir novērtēts un ādažnieki to ir pamanījuši. Sanāca skaists darba mūža novērtējums. Ar vīru Normundu uz Ādažiem pārcēlāmies 1983.gadā un šeit arī sākām veidot savu ģimenes dzīvi. Arī viņš ir saņēmis šādu apbalvojumu, diemžēl jau pēc nāves (ilggadējais Ādažu novada domes priekšsēdētājs Normunds Breidaks negaidīti mūžībā devās 2019.gada rudenī – aut.). Taču esmu laimīga, ka varēju kopā ar vīru Normundu piedzīvot Ādažu izaugsmi. Ādaži no ciema kļuvuši par skaistu pilsētu.
Sākumā bija vedēji, pēc tam – apprecējās paši
Kas ir Jūsu dzimtā puse?
Esmu dzimusi Liepājā, un sirdī vienmēr esmu un būšu liepājniece. Lai kur vēji aizpūstu – Liepāja ir sirdī. Atliek aizbraukt līdz Liepājai un aiziet līdz jūrai, un ir laime pilnībā. It kā jau arī šeit man tuvumā ir jūra, bet tā nav tā jūra. Šis jau ir tikai līcītis (smejas). Liepājā nodzīvoju tikai pirmos 13 savas dzīves gadus. Vecāki ātri izšķīrās, mēs ar mammīti pārcēlāmies dzīvot uz Rīgu. Tur es neiejutos. Man bija ļoti grūti atstāt Liepāju. Braucot prom, līdz pat Saldum es raudāju. Protams, bija spēcīga emocionālā piesaiste – klasesbiedri, draugi.
Ar vīru esat dzimuši katrs savā Latvijas pusē, taču sastapāties Rīgā.
Jā, vīrs nāk no Ilūkstes puses. Viņa krustmāte, slavenā dakterīte Gudrīte Dambe dzīvoja Ādažos. Ar Normundu apprecējāmies 1983.gada jūlijā, bet augustā jau uzsāku darbu "Strautiņā". Mums ir interesants iepazīšanās stāsts. 1981.gada 15. septembrī, manā vārda dienā, pie manis ieradās mana bērnības draudzene (rakstniece Inguna Bauere, kas 2024.gada sākumā tika aizsaukta mūžībā – aut.) ar saviem kursabiedriem Aigaru un manu topošo vīru Normundu. Aigars un Inguna bija nolēmuši apprecēties, bet par vedējiem izvēlējušies mani un Normundu. Tobrīd man bija 20 gadi, nezināju, ko nozīmē būt vedējmātei. Šķita, ka tas ir vienkārši. Sākumā ar Normundu bijām vedēji, bet pēc diviem gadiem paši svinējām kāzas. Savu ģimeni nodibinājām, pateicoties saviem draugiem.
Simpātijas starp jums parādījās uzreiz?
Ar šodienas acīm raugoties, es teiktu, ka jā. Mums uzreiz bija pirmais kopīgais pārbaudījums, kur mēs viens otru tuvāk iepazinām un kopā izturējām. Visi teica, ka tik lustīgas kāzas nav piedzīvojuši. Pēc tam savā dzīvē esam bijuši vedēji daudziem pāriem, bet ar pirmo pāri mums ir laba tradīcija – mēs kopā svinējām katru Ingunas un Aigara kāzu jubileju. Diemžēl mana draudzene šī gada sākumā arī aizgāja taisaulē, bet tradīciju turpinām – kāzu jubileju nosvinējām divatā ar Aigaru. Mēs nezinām, cik kuram dzīvē ir atvēlēts laiks. Diemžēl tā notiek.
Krustmāte iedrošināja pieteikties darbam Ādažos
Minējāt, ka uz Ādažiem pārcēlāties 1983.gadā. Kāpēc izvēlējāties Ādažus?
Mani iedrošināja mana mīļā krustmāte, kas, gluži kā vīra krustmāte, arī dzīvoja Ādažos. Viņa teica, ka Ādažos būvē jaunu un skaistu bērnudārzu, lai es piesakos darbā. Tikko biju ieguvusi pedagoģisko izglītību. Kas gan jaunam speciālistam var būt labāks, kā doties uz skaistu vietu. Ādaži vienmēr ir bijuši visiem solīti priekšā. Kolhozs "Ādaži" padomju laikos bija pirmrindnieki. Bērnudārzs nebija tipveida projekts, mums tiešām tika uzbūvēts ērts, skaists, plašs dārziņš. Reti kur Latvijā vienai grupiņai bija divas telpas – viena rotaļām, otra gulēšanai. Tolaik iepriecinoši bija tas, ka jaunajiem speciālistiem, kas nāca strādāt, deva dzīvokļus. Tā mēs arī pie sava vienistabas dzīvokļa tikām, un bijām laimīgākie cilvēki pasaulē.
Ar laiku jau vienistabas dzīvoklī kļūst par šauru.
Protams. Pirmajā ielā 43 bija "celtnieku māja", kur celtnieki paši sev būvēja dzīvokļus, bet Normunds pēc profesijas arī bija celtnieks – inženieris. Viņš piedalījās mājas būvniecībā, tādējādi mēs ieguvām trīsistabu dzīvokli. Tobrīd jau bija piedzimuši abi puikas Artūrs un Kaspars. Vēl mums arī ir meitiņa peciņa, kuru ļoti gaidījām. Elziņai ar Artūru ir 10 gadu starpība, ar Kasparu – astoņu.
Bērni – radoši, talantīgi, atbildīgi
Vairāk sabiedrībai zināmi ir Kaspars un Artūrs. Vai arī meita Elza dzīvē ir izvēlējusies radošo ceļu?
Jā, Elza ir studējusi žurnālistiku, bet vēlāk ieguva Maģistra grādu rakstniecībā. Domāju, ka kaut kādā mērā radošums bērniem ir no mums. Mēs ar Normundu bijām sabiedriski aktīvi. Normunds ilgus gadus dejoja tautas deju ansamblī "Sprigulītis" visās paaudzēs, bet es dziedāju korī "Jumis". Pēc Elzas piedzimšanas iestājos augstskolā, jo vairs nederēja vidējā pedagoģiskā izglītība, tika pieņemts likums, ka visiem pedagogiem jābūt augstākajai izglītībai. Elziņai tobrīd bija tikai divi gadi. Mācījos pa vakariem – no plkst. 17.00 līdz 22.00 bija lekcijas. Ļoti daudz atbalstīja vīrs, un Artūram arī sava tiesa tika (smaida). Kad saņēmu augstskolas diplomu, teicu, ka lieli nopelni šī diploma iegūšanā ir Artūram.
Kā jūs raksturotu savus bērnus?
Protams, viņi ir dažādi, lai gan ir kaut kādas kopējās rakstura īpašības un vērtības. Priecājos, ka viņiem ļoti svarīga ir ģimene. Abi dēli ir izveidojuši ģimenes un Artūram ir mūsu modelis – divi dēli un meitiņa peciņa. Par bērniem man sirds ir mierīga – labākais, ko viņi varējuši paņemt no mums, turpinās. Visiem bērniem ir arī liela atbildības sajūta. Artūrs ir ļoti sportisks, ko viņš nodod tālāk arī saviem bērniem. Tāpat viņš ir ļoti saimniecisks, viņam ir tēva "zelta rokas". Kaspars un Elza mācījās Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā, tāpēc viņos var redzēt to brīvību, to, kā viņi izpaužas. Kasparam skolas teātrī bieži vien bija galvenās lomas, arī Elza tam ir gājusi cauri. Kaspars spēlēja [sitamo instrumentu] marimbu un bungas. Interesanti, ka Artūra mazākais dēls Kārlītis arī tagad spēlē bungas. Bieži esmu kopā ar mazbērniem Augustu un Kārli un redzu, ka situācijas, kas viņiem veidojas, ir viens pret vienu, kādas bija Artūram ar Kasparu.
Kādas bija brāļu attiecības bērnībā?
Ļoti veselīgas (smejas). Kā jau puišiem, ne vienmēr viss bija mīlīgi un draudzīgi. Gadījās arī pa kādam strīdam. Kad jutu, ka vairs nevar, teicu puišiem, lai katrs iet savā istabā. Laukā viņi varēja nākt tad, kad bija gatavi vienoties. Viņi jau viens bez otra ilgi nevarēja izturēt, līdz ar to ātri vien salaba.
Minējāt, ka Kaspars ar Elzu mācījās Valdorfa skolā, kur bērnu izglītošanai ir citādāka pieeja nekā vispārizglītojošajās skolās. Vai arī tā veicināja bērnu radošumu?
Jā, bet ne tikai. Bērni jau redzēja, ka mēs arī esam radoši, un tas ir forši. Normunds piedalījās visos Dziesmu un deju svētkos, spēlēja Ādažu amatieru teātri, ko šobrīd vada Artūrs. Taču, protams, ka kaut kādā mērā Valdorfa skola attīstījusi bērnos runas mākslu, drosmi uzstāties un citas lietas. Tas, kas man patīk Valdorfa pedagoģijā – tā bērniem liek domāt, just, nebaidīties paust savu viedokli.
Sāka ar 17 bērniem, tagad ir 17 grupiņas
Par "Strautiņa" vadītāju kļuvāt pēc neatkarības atgūšanas?
Jā. Tagad bērnudārzu saucam par pirmsskolas izglītības iestādi, bet, manuprāt, tieši bērnudārzs bija atbilstošākais nosaukums. Uzrunājot jaunos vecākus, vienmēr uzdevu viņiem jautājumu – vai ziniet, kurš ir visskaistākais dārzs pasaulē? Bērnudārzs. Savulaik mēs bijām nevis audzinātājas, bet audzītes. Tas ir daudz mīļāk. Par audzīti nostrādāju 10 gadus, bet 1991.gadā kolhoza valde nolēma, ka bērnudārzu ir jāslēdz ("Strautiņš" tolaik bija kolhoza bērnudārzs – aut.). Kolhozs 4. martā uzrīkoja skaistu atvadu balli, bet kas gan tā par balli – mēs visas raudājām, jo pamats zem kājām juka un bruka. Tajā laikā manā grupiņā bija daudz skolotāju bērnu, bet skolotājām martā palikt bez bērnudārza – tas ir traki. Viņas bija aktīvas un lūdza, lai saglabā vismaz vienu grupu un var pabeigt mācību gadu. Bērnudārzs bija slēgts, ēka nodota agrofirmai "Ādaži", kas telpas izīrēja Valdorfa skolai un Ādažu vidusskolai. Vienu telpu atrada arī skolotāju bērniem. Skolotājas nāca un lūdza, vai es varētu uzņemties vadīt šo grupiņu. Teicu, ja viņas nokārto telpu jautājumu, esmu ar mieru. Strādāju ar 17 dažāda vecuma skolotāju bērniem.
Tas bija kā pavisam jauns sākums.
Jā, mums pat nebija mēbeļu. Pati no mājām atvedu klavieres, bet no Ādažu vidusskolas – saliekamās gultiņas. Ēdienu mums veda no Podnieku ēdnīcas un nolika pie sētas lielos termosus, ko pati sanesu grupiņās. Sākums, protams, nebija vienkāršs. Mēs nevarējām atļauties veidot tikai četrgadnieku vai sešgadnieku grupas. Lai piepildītu grupu līdz 25 bērniem, nācās veidot grupu no dažādu vecumu bērniem. Mēs bijām vieni no pirmajiem, kam bija dažādā vecuma grupas jeb kā es tās saucu – "ģimenes grupas". Lielākoties šīs "ģimenes grupas" mēs esam saglabājuši. Priecājos, ka tagad Ādažos ir kvalitatīvas izglītības iestādes un vecākiem ir iespēja izvēlēties kādu izglītības iestādi tie vēlētos saviem bērniem. Man sniedz gandarījumu tas, ka "Strautiņa" saime turpina tā labākās tradīcijas un iestādes vadībā ir mūsu audzēkņi (pašreizējā "Strautiņa" vadītāja Linda Cintiņa – aut.). Mana vietniece daudzus gadus bija Anita Šaicāne. Svarīgi, ka mums bija vienots redzējums - viena otru sapratām no pusvārda, bijām uz viena viļņa.
Kāpēc ir svarīgi saglabāt ģimenes grupas?
Kad man kāda māmiņa nāca un vaicāja, kā gan mazais ar lielo bērnu var kopā vienā grupiņā būt, es atbildēju: "Mīļo mammīt, jums ģimenē taču arī ir dažāda vecuma bērni." Mazie bērni ir lieli ieguvēji, jo viņi skatoties uz lielajiem, it kā nemanot, mācās. No psiholoģiskā viedokļa ģimenes grupām ir ļoti daudz plusu. Skolotājām ir lielāka slodze, jo viņām jāpadomā par uzdevumiem visiem vecuma posmiem, kas ir grupiņā. Reizēm vecāki uztraucas, kā jaukta tipa grupiņā būs ar sagatavošanu skolai. Jāsaprot, ka mēs gatavojamies visas dienas garumā – katrs vārds, ko runājam, katra darbība, ko darām, ir gatavošanās. Lai būtu pārliecināti par savu rezultātu mēs sešgadniekiem izveidojām mazo skoliņu – mums dārziņā ir atsevišķa telpa, kas iekārtota tā, kā skolas klase. Tur sešgadnieki nostiprina iepriekš iegūtās zināšanas. Viņi arī ļoti gaida to brīdi, kad varēs doties uz klasīti.
Jūs "Strautiņā" pavadījāt 40 gadus. Kādi ir jums personīgi nozīmīgākie notikumi, kas šajos gados bijuši?
Ļoti svarīgi ir cilvēki – komanda, kas tika izveidota. Par "Strautiņu" var teikt, ka šeit ir salasījušies domubiedri, kam tas ir sirdsdarbs. Mēs dārziņā nedalījām cilvēkus pēc amatiem, kā tas ir valsts iestādēs. Mums nevienu dienu nav bijis tā, ka auklītes tikai berž, tīra un mazgā. Iestādes darbības jautājumos mēs iesaistāmies visi, strādājam līdzvērtīgi. Man ir svarīgi, lai darbinieki justos labi, jo apmierināts darbinieks var labi strādāt. Labākais šo gadu laikā ir tas, ka mums izveidojās kolektīvs ar ļoti mazu kadru mainību. Priecājos arī par mūsu iedibinātajām tradīcijām, piemēram, "labrītiņu" – pirmdienas rītos visa iestāde satikāmies zālē pie svecītes. Ikviens tās nedēļas jubilārs tika sveikts ar dziesmu, ko, starp citu, aizguvām no valdorfiešiem. Daudz labās lietas mēs pārņēmām no Valdorfa pedagoģijas. Skaisti atzīmējām lielās jubilejas – desmit, divdesmit, trīsdesmit un četrdesmit gadus. 10 gadu jubileju svinējām tikko atjaunotajā Igates pilī, 20 gadus – Mežotnes pilī, 30 gadus – Dikļu pilī, bet 40 gadu jubileja tika atzīmēta Liepupes muižā. Tās vienmēr ir skaistas balles ar darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem. It kā jau var padomāt, ka skolotāji pilis nevar atļauties, taču ārkārtīgi svarīgs ir personiskais kontakts. Mūs no pašu iemaksām atbalstīja Latvijas Pašvaldības darbinieku arodbiedrība, turklāt ļoti pretimnākoši cilvēki vienmēr bijuši arī pilīs, iespēju robežās samazinot izmaksas. Lai būtu pārsteiguma moments, nekad neteicu, uz kurieni šoreiz dosimies. Darbiniekiem atlika minēt (smaida). Katru gadu braucām ekskursijās, esam pabijuši daudz skaistās Latvijas vietās.Kad bija mazāk grupu, rīkojām arī vecāku balles, tajās kopā ar vecākiem izspēlējot bērnu dienu dārziņā.
Cilvēkmīlestība kā Dieva dāvana
Jūsu raksturojumā minēts, ka "sarunāties ar Sandriņu ir kā dzirdēt eņģeļa spārnus švīkstam". Kas ir jūsu cilvēkmīlestības, sirsnības un gaišuma noslēpums?
Domāju, ka tā ir Dieva dāvana. Pateicos Dievam par visu, kas man ir dots. Un ar šo pateicību arī dzīvoju. Mīļums man noteikti ir arī no omītes. Mana mammīte būdama bērns ar visu ģimeni tika izsūtīta uz Sibīriju, bet laimīgā kārtā visi arī atgriezās atpakaļ. Par Sibīrijas gadiem mājās nestāstīja, bet varu tikai apbrīnot savu omīti un opapu – to gaišumu, kas viņos mita. Nevienā brīdī viņi neizrādīja ne dusmas, ne aizvainojumu. Viņi vienmēr pateicās par ikvienu dienu, kas viņiem dota un to priecīgi dzīvoja. Svarīgi ir ieraudzīt labo un pateikt paldies ikvienam, kas to ir pelnījis, tai skaitā saviem darbiniekiem. Man kādreiz ir vaicāts, kā es kontrolēju savus darbiniekus. Man viņi nav jākontrolē, es uzticējos un darbinieki manu uzticību negribēja pievilt. Savulaik man bija rituāls dārziņā, iesākot dienu – iziet cauri visām grupām. Tad jau es redzēju, kā darbinieks jūtas, kāda ir komunikācija, vai nepieciešams uzklausīt. Nevajag sniegt gudrus padomus, reizēm vislabākais risinājums ir apskāviens un samīļošana. Kad man vīrs devās mūžībā, bija ļoti smagi, bet tieši kolektīvs bija tas, kas mani ļoti atbalstīja. Protams, arī vīra dzīve un darba mūžs nav bijis viegls. Pašvaldības vadītājam ir ļoti smaga ikdiena. Es to ikdienu redzēju. Tāpat kā man, arī Normundam bija svarīgi, kā jūtas cilvēki. Viņš rīkojās un novadu pārvaldīja kā labs saimnieks.
Šobrīd politikai sekojat līdzi?
Jā, tagad man ir vairāk laika tam pasekot un iedziļināties. Šodienas politikā es esmu ļoti vīlusies. Nezinu, kur paliek tie labie cilvēki, kas ieiet politikā – viņi ātri mainās. Reti kurš paliek tāds, kāds viņš ir. Mēs tērējam miljonus visādiem pētījumiem nevis konkrētām lietām. Tas ir ļoti skumji. Vēl viena lieta, ko esmu ievērojusi – politiķi ir kļuvuši ļoti augstprātīgi. Tajā brīdī aizdomājos, kur ir mūsu kā pedagogu vaina, jo mēs jau esam viņus audzinājuši.
Stiprina ticība Dievam, ģimene un kolēģi
Pēdējie gadi jums bijuši pārbaudījumiem pilni. Kas devis spēku tikt tam visam pāri?
Protams, kolēģi, draugi, mana ģimene un ticība Dievam. Smejos, ka Dieviņam vēl plāni attiecībā uz mani ir. Ja vairāk cilvēku ievērotu Dieva baušļus, kas ir pavisam vienkārši, mēs dzīvotu daudz, daudz labāk. Zelta likums ir Mīlestība! Ja dzīvē to ievēro, tad mīlestība ģimenē, darba attiecībās, domājot par valsti, palīdz izdzīvot.
Ticību Dievam esat ieguvusi dzīves laikā vai tā bija klātesoša jau bērnībā?
Dzīves gaitā, jo padomju laikā jau daudz kā nebija (smaida). Protams, omīte mājās dieva vārdu vienmēr teica un svētīja, bet ne ļoti uzkrītoši, jo bija piedzīvojusi Sibīriju un baidījās. Taču, kad parādījās Atmodas vēsmas, tieši omīte bija tā, kas mani 18 gadu vecumā aizveda uz baznīcu nokristīt. Esmu par to viņai ļoti pateicīga. Savukārt, mans opaps bija kārtīgs darba darītājs. Par to jau viņus arī izsūtīja – par to, ka viņi kārtīgi strādāja un dzīvoja mazliet labāk kā kaimiņš. Bet arī Sibīrijā ar savu darbu viņi ātri vien sāka dzīvot labāk. Kad viņi atgriezās Latvijā, viņi nevarēja atgriezties savās mājās. Opaps ilgu laiku nevarēja aizbraukt uz to vietu, paskatīties. Omīte bija drošāka, viņa teica: "Aizved mani, gribu apskatīties". Ģimene, kas tur bija ielaista dzīvot, neprata saimniekot. No kārtības un spozmes tur vairs nebija nekā.
Ziemassvētki un Jāņi – kopā ar bērniem un mazbērniem
Pēc darba gaitu beigšanas palicis vairāk laika vaļaspriekiem?
Man šķita, ka tā būs, bet tā gluži nav. Tāpat kā laikā, kad mācījos augstskolā – domāju, ka pabeigšu un man būs daudz brīva laika. Pēc sajūtām liekas, ka laiks skrien arvien ātrāk un ātrāk. Man ļoti patīk gatavot, un manas gatavošanas prasmes novērtē arī mazbērni. Ja ciemos brauc mazbērni, tad zinu, ka noteikti ir jābūt frikadeļu zupai, jo citas zupas nav tādā cieņā. Pupiņzupā arī tiek meklētas frikadeles (smejas). Vecākajam mazdēlam Augustam noteikti ir jāpagatavo buberts.
Cik mazbērnu jums ir?
Četri. Artūram ir divi dēli Augusts un Kārlis, meita Aurēlija, Kasparam – meitiņa Amēlija. Esmu priecīga vērot, kā mani dēli audzina savus bērnus. Vedeklas man arī ir brīnišķīgas. Vēl arī nepieminēju, ka man ir divi sunīši (smejas).
Runājot par vaļaspriekiem, grāmatas taču lasāt?
Jā, man ļoti patīk lasīt, lai gan agrāk to darīju biežāk. Interesē psiholoģiska rakstura grāmatas, izzināt cilvēkus. Protams, lasīju arī savas draudzenes Ingunas grāmatas. Ar Ingunu uzaugām kaimiņos, spēlējām kopā futbolu. Tolaik Liepājā bija populāra futbola komanda "Zvejnieks". Kad cauri mūsu pagalmam gāja slavens futbolists un teica, ka mums labi sanāk, bijām ļoti lepnas. Es ļoti mīlu sportu un esmu liela mūsu sportistu līdzjutēja, bet īpaši atbalstu mūsu basketbola un hokeja izlases. Bija arī laiks, kad kopā ar dēliem cēlāmies piecos no rīta, lai skatītos Pirmo formulu (F1).
Kādas ir Jūsu Ziemassvētku tradīcijas?
Pagājušajā svētdienā visi kopā cepām piparkūkas (saruna notika pirms Ziemassvētkiem – aut.). Man žēl, ka Kaspars dzīvo Rīgā, un ar viņa ģimeni sanāk mazāk tikties, bet Ziemassvētkos mēs visi esam kopā. Pagājušie Ziemassvētki bija īpaši – svinējām tos līdz četriem rītā, spēlējām spēles, bija priekšnesumi. Kaspars izteicās, ka tik labi Ziemassvētki kā 2023.gadā, mums bija bijuši sen. Lielie svētki ir reizes, kad kopā ir visa ģimene, arī Jāņus svinam kopīgi. Pat krustmeitiņa ar savu vīru amerikāni bija atbraukuši uz Līgo svētkiem, viņš bija sajūsmā. Katrā no mums ir bērns. Elza ilgi ticēja Ziemassvētku vecītim, līdz saprata, ka viņam ir ļoti līdzīga balss Pētera Balzāna balsij. Tad es viņai teicu – protams, ka Ziemassvētku vecītis pieņem kāda pazīstama cilvēka balsi, lai bērni nebaidītos (smejas). Tagad mums dāvanas atstāj rūķis. Nav svarīga dāvanu vērtība, bet pats dāvināšanas prieks. To es redzu arī savos bērnos. Bija laiks, kad katru gadu devāmies uz baznīcu. Ilgus gadus braucām uz Garkalnes baznīcu, tad tur kalpoja Indulis Paičs. Tas ir mans mācītājs. Digitālās lietas mums palīdz – tagad [noētiskās veselības kopiena] "Elizeja" ir arī "Facebook", tādējādi rīta un vakara lūgšanas man ir kopā ar viņu. Jāatzīst, ka uz baznīcu nedodos regulāri, bet ik pa laikam aizbraucu uz Baltezera baznīcu, mani ļoti uzrunā mācītājs Ivars Jēkabsons, kurš izvadīja manu vīru Normundu un ir bijis ar mums grūtos brīžos.