Ādažu novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas vieglatlētikas trenere un sporta skolotāja Sandra Krūma 2022. gadā tika atzīta par Gada pedagogu profesionālās ievirzes izglītībā sportā, bet šī gada sākumā vairāki Sandras audzēkņi savās vecuma grupās izcīnīja godalgotas Latvijas čempionātā telpās. Intervijā “Ādažu Vēstīm” Sandra Krūma stāsta par ceļu līdz vieglatlētikai, kā arī atklāj savu pieredzi gan kā sportistei, gan kā trenerei.
“Piltenē, kur mēs ar ģimeni dzīvojām, bija tikai divi sporta veidi – vieglatlētika un basketbols. Paskriet varēju, grozā trāpīt nevarēju, tāpēc arī izvēlējos vieglatlētiku. Un jau no pirmās klasītes zināju, ka būšu sporta skolotāja,” jau sarunas sākumā atzīst Sandra.
Ne katrs bērns jau pirmajā klasē zina, par ko gribēt kļūt.
Spilgti atceros, ka pirmajā klasē visiem bija jāstāsta, par ko viņi gribēs kļūt. Pacēlu roku un pateicu, ka būšu sporta skolotāja. Visi par mani smējās, jo PSRS laikos jau visi gribēja kļūt par pārdevējiem un celtniekiem. Turklāt mums sporta skolotājs bija vīrietis, bet te pēkšņi sieviete par to izlēmusi kļūt.
Ja grozā nevarēji trāpīt, tad basketbolu pat nepamēģināji?
Pamēģināju, bet bumba grozā kā nekrita iekšā, tā nekrita (smejas). Ar vieglatlētiku nodarbojos līdz 7.klasei. Pēc tam pārgāju no Piltenes uz Ventspils 1.ģimnāziju, tajā laikā man ar mācībām negāja tik viegli, taču jāsaka godīgi, ka sportu pametu tikai tāpēc, ka man nepatika piedalīties sacensībās. Biju laimīga trenerim paziņot, ka nevaru apvienot treniņus un mācībām.
Parasti bērniem ir otrādi – treniņi patīk mazāk, taču sacensības gaida kā svētkus.
Mani nogurdināja tas, ka bija jābraukā uz visiem skolas krosiem. Tas laikam bija par smagu. Bija arī psiholoģisks spiediens, jo mamma bija mācījusies Murjāņu Sporta ģimnāzijā. Protams, viņa neteica, ka man visur jābūt pirmajai, tomēr man pašai iekšēji tā likās. Līdz ar to radās nepatika pret sacensībām, jo trenēties man ļoti patika. Saviem jauniešiem es nekad neko neuzspiežu – ja negrib, tā nav spiesta lieta.
Tomēr pēc tam jūs atkal atgriezāties vieglatlētikā?
Jā, tas notika 11. klasē. Bija jāizlemj, kur mācīties tālāk. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā viens no iestājeksāmeniem bija fiziskā sagatavotību, un es sapratu, ka netiktu, ja netrenētos. Beigās gan izlēmu par labu Latvijas Universitātei, programmai “Sports un veselība”, jo tur varēja apgūt sporta un veselības skolotāja profesiju. Man nebija nodoma turpināt trenēties tālāk, bet mani kursa biedri tajā laikā bija Līga Kļaviņa, Staņislavs Olijars, Ineta Radeviča. Līga paākstījās, ka viņa mani aizvedīs pie Latvijas labākā trenera Maigoņa Pūliņa, viņam blakus bija Marita Ārente, kura manī kaut ko saskatīja. Viņa mani arī ievilka dziļāk vieglatlētikā. Un tad jau satiku arī Edvīnu (Krūmu, topošo vīru, šobrīd Ādažu novada pašvaldības Sporta nodaļas vadītāja vietnieku – aut.) un viss pārējais (smejas).
Būt par vīra audzēkni sākumā bija grūti
Drīz vien pēc tam arī Edvīns kļuva par Jūsu treneri.
Jā, to man ieteica Marita. Man uzlabojās rezultāti, apprecējāmies, piedzima dēls, un tad trenere arī pateica, ka jātrenē vīram.
Kur jūs iepazināties?
Sporta nometnē Valmierā. Biju kā Maritas audzēkne, bet Edvīns tur trenēja savus pirmos audzēkņus.
Karjeras laikā sasniedzāt labus rezultātus. Desmit reizes kļuvāt par Latvijas čempioni, bet 2010. gadā jums bija iespēja startēt Eiropas čempionātā vieglatlētikā kopā ar stafetes komandu. Kā atceraties šo pieredzi?
Kad uzgāju Eiropas čempionātā uz lielās skatuves, sapratu, ka tas nav man. Varēju sevi attīstīt 400 metru barjerskrējienā, jo vecums to atļāva, arī rezultāti tikai auga, bet pēc Barselonas apzinājos, ka tā nav mana vieta. Drīz vien pēc tam pieteicās pirmais bērns, bet tāds bija arī mans mērķis (smaida). Bija vieglāk beigt karjeru. Visus tos rezultātus, ko biju sev nospraudusi, es sasniedzu. Es varēju tiekties vēl augstāk, bet vai es to gribēju?
Ne visi psiholoģiski spēj pieņemt, ka dzīvesbiedrs ir arī treneris. Kā bija Jums?
Tas ir tāpat kā tad, ja vecāks ir treneris savam bērnam. Nenoliegšu, ka sākums bija grūts. To redzu arī savos bērnos – ja treneris aizrāda, tas tiek uztverts ļoti personīgi. Man šķiet, ka esmu izdarījusi visu, perfektāk vairs nevar, taču viņš kā treneris pamana kļūdas un cenšas tās izlabot. Kamēr Tu saproti, ka viņš kā treneris labo Tavas kļūdas, nevis pamana sliktās lietas, paiet laiks. Ar bērniem ir tāpat. Es kā mamma vispār nedrīkstu iejaukties treniņprocesā, tad bērns uzsprāgst, iet asaras pa gaisu. Tētis to var. Bērns grib, lai es esmu stadionā, taču man ir jābūt tai, kura paglauda. Šajā vecumā bērns no mammas vairāk grib uzslavu saņemt. Ja kaut kas nesanāk, es samīļoju, bet kļūdas labo tētis (smejas).
“Veselības skrējienos” pamanīju, ka Jūs arī saviem bērniem pirms starta jautājat, vai viņš vispār gribat skriet, nevis uzstājat, ka obligāti jāstartē, kā tas bieži vien ir ģimenēs.
Man ir paveicies, ka manu audzēkņu vecāki nav ļoti iesaistīti treniņprocesā un nebrauc līdzi uz sacensībām. Bērnam atgriežoties no sacensībām, viņš var pastāstīt kā viņam gāja. Tas ir lielais Latvijas stāsts – ja vecāki brauc līdzi, viņi sagaida rezultātus, redz citus audzēkņus, kuri varbūt ir labāki. Bet vecāki neredz, ka tas cits sportists ir jau izaudzis garāks, attīstījies ātrāk vai vairāk trenējies. Tad viņi arī mēdz bērniem jautāt: “Kāpēc Tu neskrien kā viņš? Jūs taču esat vienā vecumā!”
Vecāku lielāka iesaiste vairāk novērojama komandu sporta veidos nevis individuālajos. Vai tam piekrītat?
Jā, vieglatlētikā tas ir ļoti maz izplatīts, taču ir. Ja nav kopējo autobusu, tad vecākiem bērnus uz sacensībām jāved pašiem. Lauku sporta skolām autobusi ir, jo mums jāstartē konkrētā skaitā sacensību. Rīgas sporta skolas autobusus neapmaksā, tāpēc aizvešanu uzņemas vecāki.
Rezultāti atkarīgi no sportista, viņa darbaspējām un mērķtiecības
Gads Ādažu novada sporta skolai iesācies veiksmīgi – Latvijas ziemas čempionātā medaļas tika izcīnītas visās vecuma grupās, kurās startējām.
Jā, sākot no U-14 (vecuma grupa līdz 14 gadiem – aut.) līdz pat pieaugušajiem. Jāatzīst, ka pieaugušie gan nav Carnikavas vai Ādažu sporta pedagogu audzināti, taču dzīvo mūsu novadā. Triatlonistu Artūru Liepu trenē viņa tēvs, bet Jurijs Avsiščers kārtslēkšanu uzsāka pie Latvijas rekordista Aleksandra Obižajeva. Kārtslēkšana ir ļoti specifiska vieglatlētikas disciplīna, kurā Jurijs ir trenējies jau no mazotnes. Viņa pašreizējais treneris Mareks Ārents ir no kaimiņu novada – Saulkrastiem. Mums ar Mareku ir laba sadarbība. Latvijas U-16 čempione Patrīcija Janule vieglatlētiku sāka pie manis, bet tad pārgāja pie Mareka, kas patiesībā ir viņas radinieks. Patrīcijai ir ļoti lielas darbaspējas un spēcīgs raksturs. Skriešanas disciplīnas viņai pārāk nepadevās, lai gan meitene ir ļoti centīga. Viņa to pārdzīvoja. Uz kārtslēkšanu viņa pārgāja, kad iedrošināju, jo mammas brālis ir kārtslēkšanas treneris, lai pamēģina!
Vai treneris uzreiz var pamanīt, kurš audzēknis būs lietaskoks?
To bieži jautā vecāki par saviem bērniem, taču viss ir atkarīgs tikai no paša sportista. Mēs visi esam aplauzušies ar pārliecību, ka šis ir tik super talantīgs. Taču viņš apstājas [izaugsmē] U-14 vecumā, bet U-16 netiek galā ar to, ka viņam jāstartē ar nedaudz vecākiem sportistiem un viņš vairs nav pirmais. Tajā vecumā daudzi pazūd, jo psiholoģiski ar to netiek galā. Bieži vien tie, kuriem talanta varbūt nav, bet ir liels gribasspēks, nosprauž mērķi un spēj to panākt. Un to nevar panākt ne treneris, ne vecāki. Labs piemērs ir Toms Melderis (kļuva par Latvijas vicečempionu U-16 grupā 400 metru distancē – aut.), kurš arī bija nospraudis sev mērķi. Pērn viņš tika izlases kandidātos, bija kāds piektais līdz septītais pēc ranga. Toms cītīgi nāca uz visiem treniņiem, brauca uz visām nometnēm un sacensībām. Mani viņš pārsteidza.
Jūs esat arī sporta skolotāja. Vai sporta stundās var noskatīt arī potenciālos vieglatlētikas nodaļas audzēkņus?
Kamēr bērns nonāk līdz manīm, kas apmēram 12 gadu vecums, viņš ir izstaigājis visus sporta veidus – peldēšanu, florbolu, volejbolu. Viņi sapratuši, ka tas viņiem neder, taču ļoti labi padodas skriešana. 1.-4. klases skolēnus, lai gan tādi ir, man īsti negribētos, jo viņiem var ātri apnikt, var nebūt vēlamie rezultāti. Ja viņi noturas līdz U-16 vecumam un rezultāti parādās, tad ir ļoti labi. Talantīgie izmēģinās vairākus sporta veidus.
Dēli izmēģina gan vieglatlētiku, gan futbolu un hokeju
Jūsu bērni ir daudzpusīgi – vecākais dēls pamēģinājis vairākus sporta veidus, arī vidējais nodarbojas ar daudzcīņu un spēlē hokeju.
Tāpat kā vecākajam dēlam, arī vidējam pamatnodarbošanās ir hokejs. Viņš trenējas četras dienas nedēļā, bet sestdien aizvada spēles. Vieglatlētikā viņš ir ar mums nometnēs, kā arī vasarās, kad viņam nav hokeja. Vidējam dēlam ļoti patīk vieglatlētika, atšķirībā no vecākā dēla. Šoziem startējam sacensībās, taču bez treniņiem. Viņi ir uzauguši stadionā, tāpēc loģiski, ka prot gan lekt, gan skriet, viņiem tas ir no mazotnes. Kad man citi saka, ka vidējais puika tik perfekti skrien barjeras, atbildu, ka tas tāpēc, ka viņš jau no bērna kājas to dara. Ja kāds cits darītu to no mazotnes, tad viņam arī šajā vecumā tas izskatītos ļoti skaisti. U-16 vecumā Edvards vairs nevarēs vieglatlētiku apvienot ar hokeju.
Vecākais dēls tieši šajā vecumā izlēma par labu hokejam?
Jā, jo hokejā treniņi bija arvien biežāki, turklāt viņam vieglatlētika nepadevās tik labi kā brālim. Vidējam dēlam būs ļoti grūta izvēle, jo daudzcīņa viņam ļoti patīk. Šīs sacensības (Latvijas U-14 čempionātu telpās) viņš ļoti gaidīja, taču pirms tām saslima. Negribēju, lai viņš startē, jo bija vēdera vīruss ar temperatūru, taču viņš uzstāja, ka viņš visu mūžu gaidījis U-14 daudzcīņu (smaida). Uz sacensībām palaidu ar sāpošu sirdi, jo domāju, ka būs traki, jo sestdien vēl viņam bija spēle. Protams, ka pieccīņas noslēdzošajā disciplīnā, 1000 metros, mēs viņu nedaudz pasaudzējām. Izvēle starp hokeju un vieglatlētiku būs grūta, jo arī hokejs viņam gan patīk, gan padodas.
Un ar ko nodarbojas jaunākais dēls?
Viņam mīļākais sporta veids ir futbols. Palaidu arī uz hokeju Covid laikā, jo tolaik to varēja spēlēt tikai ārā. Jebkura aktivitāte svaigā gaisā, kad sasvīsti un tiek klāt aukstumiņš, ir laba rūdīšanās. Tagad viņš [tēta] Edvīna grupā trenējas arī vieglatlētikā. Var teikt, ka spēlējas pa visiem trim sporta veidiem. Vidējais dēls arī sāka ar futbolu.
Viņi paši izvēlas, ko grib?
Jā, man saviem bērniem galvenais uzstādījums bija, ka ar kaut kādu sporta veidu ir jānodarbojas. Edvards vēl pagājušajā gadā brauca līdzi 11 gadus veco futbolistu komandai. Futbols viņam padevās, taču tur bija psiholoģiskais aspekts – komanda ambicioza ar mazām zvaigznēm un viņš nevarēja ierakstīties starp tām zvaigznēm. Tad viņš nolēma, ka futbolu vairs nespēlēs, paliks tikai pie hokeja un vieglatlētikas.
Ik pa laikam sporta sabiedrībā uzvirmo diskusijas par slodžu apjomu bērniem. Jūsu bērni nodarbojas ar vairākiem sporta veidiem. Kā jūs spējat sabalansēt tā, lai viņiem sporta nebūtu par daudz?
Man patīk Norvēģijas vai Zviedrijas pieeja, ka bērniem jāiziet cauri visiem sporta veidiem, līdz U-12 vai U-14 vecumam viņam jāiet uz dažādu sporta veidu pulciņiem, jāsaprot, kas viņam patīk. Latvijā liela problēma ir tā saucamā agrīnā specializācija, kad bērns jau no mazotnes tiek trenēts kādā konkrētā sporta veidā. Gan futbolā, gan hokejā ar bērniem nevis spēlējas, bet cenšas atlasīt talantīgākos, likt viņus visās spēlēs vairākās vecuma grupās, tādējādi viņus nodzenot. Mēs paši kontrolējam, vai bērns brauks uz konkrēto spēli vai treniņu. Uzmanām, lai viņam nav par daudz. To ļoti var just, jaunieši ir emocionāli, viņi atdod visu sirdi un dvēseli sportam. Tas ir vecāku uzdevums un gudrība neļaut trenerim bērnu pārlieku noslogot. Mūsu dēla treneris zina, ka viņš trenējas un startē vieglatlētikā un uz kādu hokeja treniņu nav bijis tāpēc, ka viņam jau nupat bija slodze vieglatlētikā. Svarīgi vecākiem informēt trenerus, bet treneriem – nevis dusmoties, bet priecāties par to, ka bērns izmēģina vairākus sporta veidus, jo tādējādi viņš attīstās. Manā grupā bija arī peldētājs un dejotāja. Viņiem teicu, ka galvenais, lai ir četri treniņi nedēļā – vai tie ir divi treniņi pie manis, divi peldēšanā, nav tik būtiski. Kāds jaunietis centās apvienot un apmeklēt visus treniņus gan peldēšanā, gan vieglatlētikā, bet kādā brīdī pats vienkārši saprata, ka astoņi treniņi viņam ir par daudz. Mums jāizglīto vecāki ka nav jāved uz pilnīgi visiem treniņiem, svarīgākais, lai būtu četri treniņi nedēļā, lai bērns kustās. Un arī, ja būs tikai viens sporta veids no agra vecuma, bērnam apniks, to saka arī psihologi. Ir talantīgi jaunieši, kuri jau 14-16 gados pasaka: “Nē, es vairs negribu”. Nevis tāpēc, ka nepatīk, bet tāpēc, ka apnicis. Es pati esmu tam dzīvs piemērs.
Izskriet cauri Parīzei dažās stundās
Vai sporta nav par daudz, jo jums tas ir gan darbā, gan mājās?
Nē, jums mums ar Edvīnu tā ir sirdslieta, līdz ar to mēs pilnībā esam sportā. Jā, mums nav brīvu sestdienu, svētdienu, mūsu atpūta ir saistīta ar bērnu spēlēm. Vai tā ir par daudz? Nē! Mēs nemaz nemākam savādāk atpūsties. Mūsu vienīgā atpūta vai izbrauciens ir uz ārzemēm, un arī tad tie ir sporta pasākumi (smejas). Reiz es Edvīnam biju līdzi uz kādu viņa nometni, kur pati neko netrenēju. Ātri vien pateicu: “Nē, es tā nevaru – 10 dienas nogulēt vai iet pa pilsētu ekskursijā”.
Pat garās pastaigās pa pilsētu ne?
Nē, tā mums nav atpūta. Kad vecākajam dēlam bija turnīrs Parīzē, secinājām, ka hokeja spēle nebūs interesanta, tāpēc divās, trīs stundās izskrējām pilsētu – bijām līdz Eifeļa tornim, līdz Luvrai. Ja man būtu jāstaigā un jāvēro gleznas, es nevarētu.
Jauns stadions bērnus motivēs
Kā jums norit treniņprocess ziemā?
Tā kā mums nav savas sporta bāzes, tad, lai sagatavotos ziemas sezonai, nedēļas nogalēs mēs regulāri braucām uz Valmieru, kur ir fantastiska sporta bāze. Edvīns brauca ar saviem lielajiem audzēkņiem, bet tie bērni no sporta skolas, kuri to var atļauties, pievienojās.
Vasaras sezonā ir vienkāršāk, jo ir stadions.
Beidzot ir stadions ar labu segumu! Pieļauju, ka viens no iemesliem, kāpēc vairāki no maniem jauniešiem ir atvērušies, ir tieši atjaunotais stadiona segums. Viņiem bija zems pašvērtējums, jo citviet ir skaisti stadioni, piemēram, Cēsīs. Viņi ik pa laikam man teica: “Ko tad mēs varam, ja mums nekā nav?” Kad Ādažos uzlika jauno segumu, jauniešiem uzreiz bija cita motivācija un pašvērtējums, lai gan tā īsti mēs tur nedabūjām patrenēties, rudenī tikai nedaudz paskraidījām. Tas norāda, ka psiholoģiskajam aspektam, ir ļoti liela nozīme. Šīs ziemas rezultāti to pierāda, jo viņi netrenējās savādāk kā pirms tam.
Carnikavas stadiona rekonstrukcija varētu radīt vēl vienu pozitīvu impulsu vieglatlētikas attīstībai novadā?
Domāju, ka noteikti. Jaunais stadions būs daudz kvalitatīvāks, profesionālāks. Pērnvasar, kamēr tika atjaunots Ādažu stadions, mēs braucām trenēties uz melno segumu Carnikavā (pirms rekonstrukcijas Carnikavas stadiona segums bija melnas gumijas plāksnes – aut.). Pozitīvi, ka jaunajā stadionā arī būs daudz sektoru, piemēram, lodes grūšanai, kas nav Ādažos.
Audzēkņi dod enerģiju un uzlādē
Pēdējos divos gados notikuši Jūsu organizēti “Veselības skrējieni”. Tā bija pandēmijas laika ideja?
Tas bija noskatīts no Jēkabpils un Ogres. Tādi veselības skrējieni jau iepriekš bija daudz kur, turklāt ar tradīcijām. Šādi skrējieni ir populāri jebkurā vecumā. Jauniešiem, kas trenējas jebkurā sporta veidā, jāskrien krosi. Protams, ka viņi to nedara. Lai viņus mudinātu skriet krosus, nolēmām, ka tādi skrējieni jāorganizē arī Carnikavā. Treniņa laikā diemžēl es nevaru izkontrolēt, kurš bērns skrien, kurš neskrien krosu. Bet bez tā nevar iztikt, ja bērni grib sasniegt rezultātus savās disciplīnās. To var ļoti uzskatāmi redzēt – tiem, kuri rudenī piedalījās “Veselības skrējienos”, ir labāki rezultāti.
Ir arī pievienotā vērtība, jo bieži vien bērnam atnāk līdzi vecāki, kas arī iesaistās šajā skrējienā.
Tāds bija pirmā gada novērojums – arī vecāki atnāca līdzi un nolēma lietderīgi izmantot laiku, paskrienot pusstundu kopā ar bērnu.
Citviet šie skrējieni ir arī pavasaros. Jūs par to neesat domājuši?
Mums bija tāda doma pēc Covid, taču lielu daļu aprīļa tradicionāli esam prom treniņnometnē Spānijā, kur Edvīns strādā ar saviem audzēkņiem. Man tas ir atvaļinājums, bet pagājušajā gadā divi labākie audzēkņi no sporta skolas arī pievienojās. Viņi paši izteica tādu vēlmi, jo no savas puses nepiedāvāju. Jaunajiem sportistiem tā ir vēl viena papildus motivācija, bet lietderīgi tas ir U-16, U-18 vecumā, jaunākā vecumposmā nav vērts vecākiem tērēt līdzekļus.
Kas treneres un arī skolotājas darbā sniedz gandarījuma sajūtu?
Man patīk brīži, kad jaunieši aizbrauc uz pirmajām sacensībām, iepazīst vidi, jo viņiem viss vēl ir jauns un viņi ir jāapmāca – viņi neko nesaprot, nezina, reizēm arī ir asaras pa gaisu. Varētu domāt, ka, noskrienoties visu dienu, mājās atbraukšu pārgurusi, bet ir otrādi – mājās atgriežos uzlādējusies, ar enerģiju un prieku strādāt tālāk. Man gandarījumu rada tas, ka viņiem sanāk, bērni viens par otra rezultātiem priecājas. Skolā ir savādāk, tā ir cita vide, taču bērni ir ļoti atvērti, no viņiem var iegūt daudz emociju. Skolā vajag noteikumus un pareizo pieeju, tad ar bērniem būs viegli strādāt, viņi klausīs un sniegs prieku. Savu pieeju esmu atradusi, viņi man dod pretī. No bērniem nāk enerģija!
