Daudzi mūsu novadā un arī aiz tā robežām ir dzirdējuši par “Zvaniņu ceļu”. Tā veidotājs Toms Felkers, kurš ir arī iluzionists un pasākumu vadītājs, novembrī saņēma pašvaldības Goda rakstu, bet nākotnē raugās ar ambīcijām par dabas takas attīstīšanu. Janvāra beigās sadarbībā ar Carnikavas Informācijas centru “Zvaniņu ceļā” notika pasākums, kas pulcēja vairāk nekā 100 interesentu. Intervijā “Ādažu Vēstīm” (februāra numurā) viņš atzīst: “Sabiedrības ovācijas esmu saņēmis pietiekami daudz, lai pabarotu to mazo bērniņu, kuru skolā apcēla. Tagad vēlos sabiedrībai dot atpakaļ”.
Kā radās ideja par “Zvaniņu ceļu”?
Tas notika pirms vairākiem gadiem. Ar vienu čomu bija doma uztaisīt kvestu (spēle, piedzīvojums ar uzdevumiem – aut.) mežā, kur būtu kaut kas līdzīgs pužļu spēlēm. Taču, sākot veidot taku, mēs ātri vien sapratām, ka nav iespējams to visu uzturēt, jo viss ļoti ātri aizaug. Tad iedomājāmies, ka varbūt var iesaistīt sabiedrību – šī būtu jauka vieta, kur iziet cauri, turklāt tādējādi cilvēki iestaigātu taku. Izdomājām, ka takas galā varētu būt kāds elements ar ļoti daudziem zvaniņiem. Vēlāk jau secinājām, ka visas takas garumā varētu iekārt zvaniņus, un tad arī ienāca prātā nosaukums “Zvaniņu ceļš”. Tas bija laiks, kad bija kovids, baigi daudz darāmā mums nebija, tāpēc varējām pievērsties šim projektam. “Zvaniņu ceļš” radās no idejas par pužļu spēli mežā, kas joprojām nav izveidota, bet ir izveidota zvaniņu taka, kur spēle, iespējams, kādreiz būs.
Tātad sākotnēji zvaniņi nemaz nebija plānoti?
Nē, sākumā bija taka un idejas, ko tajā darīt. Kad mēs redzējām, cik ātri mežs aizaug, sapratām, ka taku vajag veidot publisku. Un tad jau arī naudas pelnīšanas ideja, kas sākotnēji bija, palika fonā. Nolēmām, ka, ja jau tā ir publiska taka, tad jāizdara tā, lai būtu pēc iespējas foršāk visiem.
Cik ilgs laiks pagāja no sākotnējās idejas līdz tās īstenošanai?
Viss notika praktiski nedēļas laikā. 2020.gada 13. augustā aizgājām līdz mežam paskatīties, kur taka varētu sākties. Pēc tam iztīrījām pirmos 50-100 metrus, bet pēc nedēļas mežā jau bija izveidots pirmais tiltiņš. Sākumā mēs tīrījām diezgan pavirši, tikai tik, lai varētu iziet cauri. Pēc tilta izgatavošanas sapratām, ka mežā dzīvo dažādi kukaiņi, un, ja negribi, lai tie kukaiņi pielīp, nevari iet un berzēties gar zariem (smejas). Tāpēc iztīrījām mežu tā, lai taku var iziet, nekam nepieskaroties. Takas sākumā bija grāvis, un Mārtiņš (otrs Zvaniņu ceļa veidotājs – aut.) bija tas uzstājīgais, kurš uzskatīja, ka pāri grāvim noteikti vajag tiltu. Kad bijām tiltu uztaisījuši, mums pašiem tā ideja arvien vairāk iepatikās. Mēs uz galamērķi neskatījāmies, vienkārši ticējām, ka kaut ko tādu ir vērts darīt. Sarežģītākais bija izvēlēties, kur tas ceļš ies. Bija vietas, kas bija tik ļoti pilnas ar kritušiem kokiem, ka domājām – tur taka noteikti neies, tas būs pārāk grūti. Taču tieši tur šodien taka arī atrodas.
Vai šobrīd taku arī nepieciešams regulāri kopt?
Visās sezonās, izņemot ziemu, izmantojam lielo lapu pūtēju, ar kuru ejam takai cauri vienu līdz divas reizes nedēļā, bet reizi divās nedēļās sakopjam taku ar trimmeri. Protams, jo vairāk cilvēku staigā, jo mazāk vajag trimmerēt. Ja, ejot vasarā ar šortiem cauri takai, nezini, vai tā ir zāle, vai kukaiņi, kas kutina kājas, tas nav patīkami, tāpēc cenšamies taku kopt regulāri. Žēl, ka to nevar visiem parādīt, bet brīdī, kad viss ir iztrimmerēts un iziets ar lapu pūtēju, tas, cik taka ir kļuvusi tīra uz nākamo pusotru dienu, ir kā no pasakas – visapkārt ir džungļi, bet pa vidu perfekta vieta, kuru var iziet ar baltām botiņām.
Cilvēki paši pamanīja “Zvaniņu ceļu”
Kā “Zvaniņu ceļš” nokļuva līdz sabiedrībai? Vai to uzreiz sāka apmeklēt?
Pirmie cilvēki bija ieklīdēji – viņi pamanīja, ka tur sāk veidoties kaut kāda taciņa un devās iekšā. Parasti tie bija jaunieši, kā arī bērni, kuri pierunājuši savus vecākus doties pārgājienā. Protams, arī makšķernieki, kuri nevarēja saprast, ko mēs tur darām. Kad pirmās nedēļas beigās bija radusies ideja par nosaukumu, vienojāmies, ka jāuztaisa izkārtne “Zvaniņu ceļš”. Izdedzinājām koka plāksnē tekstu, piekārām, uztaisījām Instagram kontu un pamazām sākām izturēties pret to tā, it kā tas būtu kaut kas īsts un eksistējošs. Ļoti īsā laikā daudz cilvēku par mums uzzināja, nāca pie mums, jo dzirdēja zāģu skaņas un vienkārši gribēja saprast, kas tur notiek. Sabiedrības rezonanse uzreiz bija tik spēcīga, ka mēs sapratām – esam uz pareizā ceļa! Cilvēki bija gatavi nākt uz talkām, atbalstīt ar ziedojumiem un visu pārējo. Sabiedrības interese bija acīmredzama. Kad iekārām pirmos zvaniņus, visi teica, ka forša ideja, vaicāja, vai var nest arī savus zvaniņus.
Un tomēr, kāpēc tieši zvaniņi?
Zvaniņš pats savā būtībā ir kaut kas sirsnīgs un maģisks. Ir pat tādas zvanu terapijas. Ja mēs ieraugām zvaniņu, mēs vienmēr gribam to iezvanīt. “Zvaniņš” jau kā vārds ir ļoti skaists, bet vienlaikus tā ir lieta, ar ko visi var piedalīties, jo tie nav dārgi. Lai tiltā iekārtu slēdzeni, tas droši vien izmaksā padsmit eiro, bet zvaniņus var nopirkt jebkurā dārzniecības veikalā krietni lētāk. Ideja, ka katrs var iekārt savu zvaniņu, un vienā brīdī mežs būs pilns ar tiem, mums likās fantastiska. Ideja, ko vēl neesam līdz galam realizējuši, ir vēja zvani, taču tajās vietās, kur tie jau ir, sajūta ir lieliska. Cik jauki un pasakaini ir dienā, tik bailīgi naktī. To ir vērts apciemot gan dienā, gan naktī, kad pat īsti nevar saprast, vai to zvaniņu tiešām ir iezvanījis vējš.
Tu pats droši vien esi izstaigājis taku visos diennakts laikos?
Jā, es esmu ļoti daudz staigājis arī naktī, un ieteiktu to arī citiem. Ja nav bail no tumsas, tad pilnmēness naktīs tur ir ļoti interesanti. Esmu tur saticis barus ar jauniešiem vai cilvēkus, kuri “Zvaniņu ceļā” ir bijuši tikai naktī. Liela daļa no “Zvaniņu ceļa” maģijas ir tā, ka tur praktiski nav pieskārusies birokrātija – kad turp dodies, šķiet, ka ej ciemos. Mums daudzi ir jautājuši, kā ir ar demolētājiem. Gadās, ka jaunieši kaut ko nedaudz apķēpā, bet kopumā, manuprāt, viņi nav motivēti neko demolēt.
Bet zvaniņi taču mēdz pazust?
Jā, un tur man ir žēl visus tos cilvēkus, kuri savus zvaniņus ir pakarinājuši, bet vēlāk tie ir pazuduši. Vislabākie ir metāla zvani, kas tiek iekarināti ķēdītē. Visa veida auklas agrāk vai vēlāk neiztur. Mēs ar Mārtiņu daudzus zvanus šādi esam novākuši, mājās iekarinājuši ķēdītē un aiznesuši atpakaļ uz mežu. Ja kāds ir švaki piekarinājis, mēs cilvēkiem neuzbāžamies, bet zvaniņus pārkarinām. Un tad ir problēma ar bērniem, kas ir visjaukākā mērķauditorija. Viņiem patīk skriet un lekt. Un tikko kā zvaniņš ir augstāk par pusotru metru, viņš noteikti leks un sitīs pa to. Keramikas vai māla zvaniņiem ir visīsākais mūžs, tāpēc, ja tos pamanām, mēģinām pārkarināt tuvu zemei, ļoti augstu vai arī saliekam vairākus vienkopus. Metāla un plastmasas zvaniņi ir ilgdzīvotāji, tāpēc ieteiktu izvēlēties tos. Ja tomēr kādam ir keramikas zvaniņi, kurus gribas iekārt “Zvaniņu ceļā”, ieteiktu sazināties ar mums personīgi – mēs atradīsim tiem labāko un drošāko vietu. Varbūt tie vairāk pildīs vizuālo, nevis skanīgo funkciju, bet vismaz noturēsies ilgāk.
Sabiedrība ir izslāpusi pēc sirsnības
Jūs ar Mārtiņu esat skatījuši, cik zvaniņu šobrīd ir “Zvaniņu ceļā”?
Tos ir grūti izskaitīt, un skaits arī mainās, bet varētu būt aptuveni 300 – 400 zvaniņu. Turklāt vairāk nekā puse no tiem ir zvaniņi, kurus atnesuši cilvēki, kam vecāki jau devušies mūžībā, bet savulaik tos ir kolekcionējuši. Trīsreiz ir bijis tā, ka cilvēki man vienkārši iedod kasti ar zvaniņiem. Ņemot vērā, ka daudzi ir atdevuši savu vecāku kolekcijas vai paši nopirkuši tos dažādās pasaules valstīs, “Zvaniņu ceļā” ir daudz un dažādas enerģijas. Ir zvaniņi no ASV, Indonēzijas, Vācijas, Kubas, Austrālijas un citām pasaules valstīm. Dažreiz, ejot cauri takai, man patīk padomāt, kāds ir katra konkrētā zvaniņa stāsts. Indonēzijas zvaniņi noteikti ir roku darbs, to var redzēt. Tas ir interesants piedzīvojums, kā zvaniņš, piemēram, no Kanādas ir atceļojis uz Latviju, un tagad tiek dzindzināts visu dienu. Cilvēki, kuri šos zvaniņus veidojuši, droši vien pat nevarēja iedomāties, cik bagātīgs mūžs zvaniņam būs.
Kas cilvēkus piesaista jūsu veidotajā dabas takā?
Man šķiet, ka sirsnība un vienkāršība, ar kādu šo taku esam izveidojuši. Cilvēkus piesaista arī tas, ka viņiem ir iespēja mūsu darbību atbalstīt, atnesot pašiem savus zvaniņus. Cik esmu dzirdējis, tad cilvēki pret mūsu taku izturas diezgan svēti. Daudzi ļaudis brauc pie mums katru gadalaiku, ir priecīgi satikt mūs, “Zvaniņu ceļa” veidotājus, parunāties. No visa, kas pasaulē notiek, tā ir viena retā vieta, kur neviens nemēģina ne taisīt naudu, ne to atmazgāt. Sabiedrība ir izslāpusi pēc sirsnības, pēc primitīvi labas misijas, kuru vari atbalstīt, zinot, ka tur nav nekādas konspirāciju teorijas. Jāuzsver, ka ir cilvēki, kuri nāk ar īpašu atbalstu. Viens no tādiem ir Emīls Bogoudinovs no Kadagas, kurš strādā uzņēmumā “Mālpils Timber”, un ļoti mums palīdzējis ar kokmateriāliem. Pateicoties viņam, bijusi iespēja izgatavot ļoti daudz galdu un tiltiņu, bet viss no piegādātā vēl nav realizēts. Ja sadarbība turpināsies, Emīls nākotnē būs mūsu galvenais airis kopīgajā braucienā.
Kas vēl palīdz jūsu veidotajai takai attīstīties un pilnveidoties?
Pirmais atbalsts mums ir tas, ka cilvēki internetā dalās ar informāciju par “Zvaniņu ceļu”, tas mums dod ļoti daudz. Otra lieta ir cilvēku klātbūtne. Trešais veids, kā viņi palīdz, ir, atnesot savus zvaniņus. Jo vairāk zvaniņu mūsu ceļā, jo bagātīgāks tas ir. Ir cilvēki, kuri gribējuši atbraukt pie mums jau agrāk, taču ieradušies vien tad, kad nopirkuši zvaniņus. Cilvēkiem ir sajūta, ka viņu zvaniņam ir nozīme kopīgajā “Zvaniņu ceļa” stāstā. Vēl cilvēki arī ziedo – mums ir maza ziedojumu kastīte, kurā iemestā naudiņa aizgājusi naglās, skrūvēs, urbjmašīnās, zāģu ķēdēs, eļļās, degvielā. Tieši degvielā visvairāk līdzekļu tiek tērēti – tā vajadzīga gan lapu pūtējam un trimmerim, gan motorzāģim. Vislielākā palīdzība ir tā, ka cilvēki viens otram stāsta par “Zvaniņu ceļu”. Mēs apzināti neesam to reklamējuši, lai informācijai par mūsu taku nav tā pierastā reklāmas naudas garša. Šobrīd tam vislabākā reklāma ir tā, ka cilvēki viens otram par to pastāsta.
Dabas taka tiks pārveidota un attīstīta
Janvāra sākumā gandrīz pusi “Zvaniņu ceļa” izpostīja Gauja, kas izgāja no krastiem…
Jā, tās ir problēmas, ar ko mēs saskaramies, – “Zvaniņu ceļš” tiek izaicināts visos iespējamajos veidos. Diemžēl puse no ceļa patiešām atrodas Gaujas applūstošajā teritorijā, kur slēpjas arī daļa no tā maģijas, jo tur ir ļoti bagātīgs biotops. Tieši tāpēc tur ir redzamas dažādas sūnas, piepes, krūmi un koki. Problēma ir tajā, ka pēdējos divos gados Gauja ir cēlusies augšā kā nekad. Kad aizgāju uz “Zvaniņu ceļu” pēc ūdens līmeņa celšanās – trīs no četriem tiltiņiem bija vienkārši iznīcināti! Tā man bija ļoti sāpīga diena. Lai visu dabas izdemolēto sakārtotu, vajadzīgas divas nedēļas darba. Šobrīd mēs cenšamies skatīties problēmām acīs, nevis no tām bēgt, tāpēc man ir sajūta, ka tuvākā pusgada laikā “Zvaniņu ceļš” ļoti izmainīsies. Iespējams, ka puse no maršruta tiks izveidota citviet mežā. Vecā [ceļa] puse aizaugs, domāju, ka tiks organizēta talka, lai gan baļķus, gan zvaniņus pārnestu uz jauno daļu. Šis mums būs ļoti izaicinošs gads, jo turpināt strādāt un cīnīties, lai pēc tam Gauja to aizskalo, negribas. Sākumā mēs domājām, ka gan jau tā notiek tikai reizi desmit gados, bet saprotam, ka Gauja ir diezgan agresīva. Mēs jūtam morālu atbildību pret sabiedrību, kas ceļā ir ielikusi zvaniņus, tāpēc nedrīkstam padoties. Taču turpināt, kā līdz šim, arī nevaram. Pieredzes trūkuma dēļ izvēlējāmies ceļu pa tādu vietu, kuru Gauja mēdz apskalot. Jau pagājušajā gadā pārtaisījām diezgan lielu daļu “Zvaniņu ceļa”, tagad nāksies to darīt vēlreiz. Ja gribam, lai ceļš eksistē, tad tas ir vienīgais veids, kā to izdarīt. Vissliktākais, kas var notikt – cilvēks aizbrauc uz “Zvaniņu ceļu”, tur ir pārplūdis, var noiet 300 metrus un tālāk netikt.
Kādas jums ir nākotnes ieceres vēl bez takas pārveidošanas?
Ja mēs gribam “Zvaniņu ceļā” rīkot karstvīna vakarus, baudīt dzērienus un dabu, organizēt kristības vai kāzas, tad pārmaiņām jābūt gataviem. Labā ziņa ir tā, ka, pārtaisot taku, mums, iespējams, būs vieta arī mazai pasākumu skatuvei, kurai līdzšinējā takā īsti nebija vietas. Nākotnē gribam organizēt dažādus pasākumus, piemēram, improvizācijas teātru izrādes. Jau iepriekš mums plānā bija pieejamā attālumā no ieejas mežā uzstādīt karsto dzērienu aparātu, kas, mūsuprāt, palielinātu sabiedrības interesi. Lielais sapnis ir pie “Zvaniņu ceļa” uzbūvēt skatu torni. Zeme mums ir, pieejami arī dažādi finansējumi, kuriem jāmēģina pieteikties un iegūt līdzekļus. Pie “Zvaniņu ceļa” ir skaists Gaujas līkums, kuru no skatu torņa varētu redzēt, tāpat arī novada panorāmu. Skatu torņa apakšā varētu izkārt šūpuļtīklus, radīt nelielu atpūtas vietu starp Ādažiem un Carnikavu. Starp citu, ar 50 metru nobīdi “Zvaniņu ceļš” ir precīzi starp Ādažu un Carnikavas kultūras centriem, tāpēc tā varētu būt arī vieta, kur carnikavieši varētu satikties ar ādažniekiem. Ir mūziķi, kuri mūs ir uzrunājuši un gatavi uzstāties, ja gadījumā kaut ko rīkosim.
Mārtiņš – “Zvaniņu ceļa” otrs veidotājs
Tu jau vairākkārt pieminēji otru “Zvaniņu ceļa” veidotāju Mārtiņu. Pastāsti par viņu!
Iespējams, ka “Zvaniņu ceļš” ir tapis, vairāk pateicoties viņam nekā man. Par spīti tam, ka tā ir mana iniciatīva, idejas, instrumenti un manas ģimenes zeme, bez Mārtiņa tas nebūtu bijis iespējams, jo kādam jāstāv arī tam baļķim otrā galā. Kādam jāiet ar trimmeri, kamēr otrs iet ar lapu pūtēju. Bieži vien tieši Mārtiņš bija tas, kurš darīja, jo man tam fiziski nebija laika. Viņš ir mūsu otrais motors – kad pirmais pārkarst, tad uzreiz var pieslēgties otrajam. Sabiedrībai būtu svarīgi zināt, ka “Zvaniņu ceļš” – tas nav tikai Toms Felkers, bet arī Mārtiņš Bērziņš.
Tātad apbalvojumu, ko saņēmi pērn novembrī, būtu jādala uz diviem…
Tas noteikti ir mums uz abiem. Pēc pasākuma Mārtiņš saņēma sava veida Goda rakstu arī no manis, nopirku viņam nelielu dāvanu. To, ka kāds mani pieteicis apbalvojumam, uzzināju jau tad, kad visi papīri bija parakstīti. Es nevarēju iebāzt kāju durvīs, lai dabūtu Mārtiņu tur iekšā, tāpēc mans plāns bija uzaicināt viņu uz apbalvošanu un no skatuves skaļi pateikt, ka “Zvaniņu ceļš” ir arī viņa nopelns. Diemžēl Mārtiņš todien nekādi nevarēja būt klāt, taču sveicienu es nofilmēju un arī palūdzu cilvēkiem, lai viņi uztaisa skaļas ovācijas. Teikšu godīgi – jūtos nedaudz viņu pievīlis, ka uz Goda raksta ir tikai mans vārds. Esmu iluzionists un pasākumu vadītājs, kurš sabiedrībā ir labi pazīstams, tāpēc, iespējams, no Mārtiņa mazliet velku to skatuves gaismu nost. Viņš vairāk ir praktisks cilvēks, kurš neies priekšā un publiski nerunās, nereklamēs sevi un nelielīsies, tāpēc viņš nedaudz paliek fonā. Līdz ar to mans morālais pienākums ir visur viņu pieminēt. Esam to daudzkārt izrunājuši, ne jau apbalvojums ir tas, kādēļ to darām. Lielākā balva ir tā, ka “Zvaniņu ceļš” var attīstīties.
Triks, kuru veici uz skatuves, saņemot apbalvojumu, bija spontāns vai ieplānots?
Redzi, man ir grūti godīgi atbildēt (iesmejas). Ja tu esi iluzionists, tev vienmēr kaut kam ir jābūt līdzi, tādējādi, cik nu spontāns tas var būt… Dienā, kad mani apbalvoja, ar mani sazvanījās vakara vadītājs, kuram pateicu, ka no manas puses galvenais būtu pieminēt Mārtiņu, tādējādi man tika sagādāts mikrofons. Tad man radās sajūta – ja es gribu, lai attiecībā uz Mārtiņu mani sadzird un ieklausās, vajag piesaistīt uzmanību. Tāpēc vispirms bija Goda raksts, tad triks un pēc tam man bija iespēja visiem pateikt – paklau, tas nebiju es viens, bija arī Mārtiņš Bērziņš, uztaisiet viņam skaļas ovācijas.
Iluzionisms palīdzēja izlauzties dzīvē
Pakāpeniski no “Zvaniņu ceļa” esam pārgājuši uz tavu nodarbošanos – iluzionismu. Cik sen tu ar to nodarbojies?
Iluzionismā esmu kopš 16 gadu vecuma. Savulaik biju ļoti kautrīgs, nemācēju komunicēt, izjutu milzīgu sociālu spiedienu, bija arī problēmas ar vienaudžiem. Ļoti daudz gāju cauri tam, ko mūsdienās sauc par mobingu. Rīgā man bija tik sliktas attiecības ar vienaudžiem, ka pārgāju uz Ādažiem, savukārt šeit zemā pašvērtējuma dēļ mēģināju sevi pierādīt ne tajos labākajos veidos, tāpēc jau pēc pirmā gada direktors palūdza, lai vienkārši aizeju uz citu skolu. Pārgāju uz Rīgas 9. vakara (maiņu) vidusskolu, kurai esmu pateicīgs, ka mani paņēma. Šajā skolā mācījās iluzionists, kurš tad mani arī iepazīstināja ar triku pasauli. Tiklīdz sāku tos apgūt, visa mana pasaule apgriezās kājām gaisā. Trikiem es esmu parādā savu dzīvi, tie man iedevuši gan pašpārliecinātību, gan runas mākslu. Man pat nenojaušot, tas, kas sākumā bija sauciens pēc uzmanības, vēlāk kļuva par manu karjeru. Kad biju to darījis jau pusotru gadu, iepazinos ar citu iluzionistu. Kad viņš man pateica, cik man vajadzētu saņemt par to, ko māku, mati cēlās stāvus. Nevarēju noticēt, ka varētu nopelnīt tādu naudu par 20 minūtēm uz skatuves.
Kurš iluzionists tevi ieveda triku pasaulē?
Valdemārs Weiss. Viņš bija pirmais, kurš parādīja trikus un virzienu, kurā darboties. Savukārt Juris Gavrilovs, kuru man arī būtu svarīgi pieminēt, ir cilvēks, kuram pateicoties, es visur tiku. Viņš bija cilvēks, kurš sēdēja ar mani busiņā līdz pieciem rītā un stāstīja, kā trikus rādīt, iemācīja man pulksteni novilkt, aizdeva mikrofonu pirmajiem pasākumiem. Juris man bijis kā mentors. Bez viņa es noteikti nebūtu tur, kur esmu.
Cik iluzionistu šobrīd ir Latvijā?
Paskaitīsim! Esmu es, Robijs (Trankalis), Edžus (Kauķis), Juris, Valdemārs, Dante (Pecolli), Mr.Fox. Uz divu roku pirkstiem saskaitāmi. Divām trešdaļām iluzionisms ir kā papilddarbs, un tad esmu es, Juris un Edžus, kuri darbojamies tikai izklaides lauciņā. Visu dienu atbildam klientiem, domājam, kā sevi reklamēt, kā padarīt šovu interesantāku. Juris un Edžus varbūt vairāk akcentē video materiālus un jaunu triku veidošanu, kamēr es cenšos gatavot trikus, kas maksimāli iesaista publiku, bet tiem nav jābūt jauniem.
Kāpēc neveido jaunus trikus?
Te ir paradokss – kopš esmu sācis taisīt “Zvaniņu ceļu”, jaunus trikus vairs nemeklēju. Man ir lielas ambīcijas attiecībā uz “Zvaniņu ceļu” – jau minēju par skatu torni, bet gribētu šeit uztaisīt arī atpūtas kompleksu ar vismaz divām pirtiņām. Šī ir ļoti laba vieta, jo atrodas tuvu Tallinas šosejai, te ir Gauja, mežs, dabas taka. Ļoti loģiska vieta mazam namiņam, kur var atbraukt ģimene ar diviem bērniem vai pāris un labi pavadīt laiku. Ceru, ka nākamo 10 gadu laikā mans dzīves ritms no skriešanas pa skatuvi pāries uz rūpēm par citu cilvēku komfortu. Lai cik godājami būtu strādāt 20 gadus vienā profesijā, tā tomēr ir arī stagnācija. Gribu kaut ko mainīt dzīvē, nekur nav rakstīts, ka visu mūžu ir jārāda triki.
Sāc apsvērt iluzionismu nolikt malā?
Pēc 16 gadu darbošanās uz skatuves, lai kā to mīlētu un justu, ka tā ir mana vieta šajā pasaulē, dziļi savā dvēselē gribas mieru. Mani vairs nesaista tas jaunības rokenrols, uzmanība un skaļas ovācijas esmu saņēmis pietiekami daudz, lai pabarotu to mazo bērniņu, kurš skolā tika apcelts. Sabiedrība ar ovācijām mani ir salabojusi, bet man gribas dot atpakaļ ar “Zvaniņu ceļu”. Ja kādreiz es uzstājos cilvēku acīm un ausīm, tad tagad to daru viņu sirdīm. Varbūt to nepavada skaļas ovācijas, bet zvanu skaņas. Tā ir tā pati maģija, kas tikai nedaudz ir nomainījusi savu kažociņu. Mana skatuve tagad ir arī “Zvaniņu ceļš”. Ceru, ka savu nākotni varēšu balstīt uz ko tādu, kas sabiedrībai atstās mantojumu, kad manis vairs nebūs. Gribas padarboties arī citā lauciņā, padomāt par otro dzīves posmu, kurā ir mazāk jāskraida, vairāk jādara ilglaicīgākas lietas.
Triki kā laba piedeva lieliskam pasākumam
Paralēli iluzionismam tu esi arī pasākumu vadītājs.
Jā, pārdodot sevi, cenšos spiest uz to, ka vairāk esmu vakara vadītājs, nevis iluzionists. Protams, periodiski varu parādīt arī trikus, taču tas nav galvenais. Ja man zvana cilvēki, kuriem interesē tikai iluzionisms, uzreiz varu pateikt, ka tas izmaksā ļoti dārgi. Esmu ieinteresēts pārdot visu vakaru, kur ir arī sentimentālā daļa. Vakara gaitā varu izveidot vairākus atskaites punktus, no kuriem beigās izveidot milzīgu emociju buķeti. Tad cilvēki iet mājās ar pievienoto vērtību, nevis tikai pasmējušies. Un tas ir arī finansiāli izdevīgāk. Teikšu godīgi, ka nav iespējams savienot kvalitatīvu iluzionista karjeru, vienlaicīgi veidojot dabas taku. Abas lietas aizņem pārāk daudz laika.
Saprotu, ka uz skatuves pasākumu laikā tu neesi viens?
Jā, darbojos duetā ar projekta “MESA” pianistu Matīsu Repsi, kurš ir fantastisks mākslinieks un brīnišķīgs draugs. Ja tas ir nepieciešams, tad pasākumos kā skaņotājs mums pievienojas arī Andris Jeziks. Dienās, kad Matīss netiek, man pievienojas ģitārists Egīls Leimanis, kurš darbojas Rockabilly grupā “The Swamp Shakers”. 90% gadījumu mans pārinieks ir Matīss. Mēdzu teikt, ka, rādot trikus, man visu laiku jābūt klāt, bet dabas taka jau ir nākamais līmenis – tas ir automatizēts emociju bizness. Varu gulēt mājās un skatīties televizoru, bet zinu, ka kādam tāpat lieku justies labi.
Tu jau pieminēji, ka iluzionistu ir diezgan maz, un arī tu pats centies lēnām virzīties no tā prom. Tas prasa daudz enerģijas?
Iluzionisms ir ļoti maz izplatīts tādēļ, ka tas vienkārši ir ļoti grūti. Cilvēki man var teikt, ka trikus iemācīties ir viegli, un tā tas arī ir, bet pamēģiniet ar tiem trikiem iziet 60 cilvēku priekšā. Iluzionistam jābūt arī stand-up komiķim, ģeniālam psihologam un harizmātiskam oratoram, lai viņš to visu varētu padarīt par šovu. Man šķiet, ka tas ir emocionāli grūts darbs ar ļoti augstu atbildību. Tas, ko redz cilvēki, ir tikai aisberga pats, pats galiņš. Iluzionisms ir visas teātra mākslas savienotas vienā.