28. maija vakarā, Latvijas hokeja izlasei uzvarot ASV un izcīnot pasaules čempionāta bronzas medaļas, pamats lepnumam bija arī ādažniekiem – tieši mūsu novadā uzaudzis viens no Latvijas izlases aizsardzības balstiem Kristaps Zīle, kurš sava pašaizliedzīgā spēles stila dēļ jau tiek dēvēts par izlases jauno dzelzs vīru. Lai uzzinātu vairāk par viņa vecāku ieguldījumu, "Ādažu Vēstis" uz sarunu aicināja Kristapa tēti un mammu.
Uldis un Kristīne Zīles uz Ādažu novadu pārcēlās laikā, kad viņu vecākais dēls gāja otrajā klasē. Viņi atklāj, ka māja Stapriņos bija mīlestība no pirmā skatiena. Un tieši šeit sākās arī Kristapa hokeja gaitas.
"Bērnībā bija citas prioritātes, vedām viņu uz dejošanu, karatē un uz citām nodarbībām, bet kādu dienu viņš pateica, ka grib būt hokejists. Kad teicām, ka tas ir dārgs sporta veids, daudz traumu, viņš uzstādīja ultimātu – hokejs vai nekas," stāsta Kristapa tēvs Uldis, norādot, ka vecāki ne uzreiz piekrituši dēla vēlmei kļūt par hokejistu.
Tagad Kristapa mamma atzīst, ka dejošana savā ziņā bijis vecāku neizsapņotais bērnības sapnis: "Liedzot darīt bērnam to, ko viņš grib, nekas labs nesanāks. Agrāk vai vēlāk pasliktināsies uzvedība, sekmes, bērns jutīsies slikti. Tajā brīdī, kad viņu palaidām uz hokeju, visas problēmas pazuda."
Liela nozīme tam, ka Kristaps kļuva par hokejistu, bija krustvecākiem. Tieši viņi nodibinājuši "Kristapa Zīles atbalsta fondu", kurā ikviens tuvinieks varēja ieskaitīt līdzekļus, kas vēlāk tērēti vasaras nometnēm. Vecāki uzsver, ka bez šī un arī pašvaldību atbalsta tas nebūtu bijis iespējams. Tai skaitā Kārļa Skrastiņa un Oskara Bārtuļa treniņnometnes, kurās Kristaps pabija vairākkārt.
Līdz brīdim, kad dēls sāka trenēties hokejā, vecākiem saistība ar šo sporta veidu nav bijusi, viņi bijuši tādi paši hokeja līdzjutēji kā ikviens, kas seko izlases gaitām pasaules čempionātos katru pavasari. Zīmīgi, ka Kristaps piedzima 1997.gadā – gadā, kad Latvijas hokeja izlase pirmoreiz startēja augstākajā divīzijā.
"Protams, ka mēs jutām līdzi un kārtīgi fanojām. Ulda tētis ļoti labi pārzināja hokeju, bet mēs bijām vienkārši fani," atklāj Kristīne Zīle. Uldis piebilst, ka tolaik populāri bijuši hokeja kalendāri, ko viņa tēvs cītīgi aizpildījis.
Kad vecāki devuši zaļo gaismu dēla vēlmei nodarboties ar hokeju, slidošanas treniņos pie Ulda Opita tobrīd septiņgadīgais Kristaps bijis viens no vecākajiem, taču jau tad treneris pamanījis viņā rakstura iezīmes, kas tagad palīdz arī profesionālajā karjerā.
"Treneris teica, ka Kristaps esot ļoti neatlaidīgs, un ar to viņš varot sasniegt vairāk nekā tie, kuri sākuši trenēties krietni agrākā vecumā. Mēs ar vīru vairākkārt Kristapam teicām, ka hokejs ir smags darbs un savainojumi. Gandrīz pēc katra treniņa vaicājām, vai viņš grib turpināt trenēties un viņš vienmēr atbildēja apstiprinoši," stāsta mamma.
Piemēru, ko var izdarīt ar neatlaidību, drīz vien redzēja pāris gadus vecākie hokejisti. Kad Kristapa treneris bija Gunārs Krastiņš, viņš jauno hokejistu paņēmis arī komandā pie divus gadus vecākiem puišiem – 1995. gadā dzimušajiem Riharda Bukarta, Oskara Batņas un Jāņa Jaka, kuri tagad ir viņa komandas biedri arī Latvijas izlasē. Vecāki uzsver, ka mērķtiecība un vēlme sevi pierādīt Kristapam bijusi jau no bērnības.
Vecāku nozīmi sasniegumos tagad ar asarām acīm piemin teju ikviens izlases hokejists, tomēr Kristapa mamma un tētis norāda, ka viņi negrib piekrist apzīmējumam, ka vecāki ir kaut ko upurējuši vai ziedojuši, lai bērns būtu hokejists: "Mēs nekad neesam to uztvēruši kā upurēšanos vai sava laika ziedošanu. Mēs vienkārši visi bijām sajukuši [prātā] vienā virzienā. Vispār nebija jautājumu, ka mēs šodien kaut kur varētu nebraukt, jo nav vēlēšanās. Mēs vienkārši kāpām mašīnā un braucām. Kristapa jaunākais brālis Zigis visas Latvijas halles izrāpojis. Varbūt hokeja dēļ brīvdienās neaizbraucām uz laukiem, nesatikāmies ar draugiem. Godīgi sakot daļu no jaunības draugiem tāpēc zaudējām, taču ieguvām citus. Kaut ko zaudējot, kaut kas tiek arī iegūts."
Kristapa brālis Zigmārs arī spēlē hokeju, šajā pavasarī kļūstot par Latvijas vicečempionu. Mamma uzsver, ka Zigmārs ir ļoti daudzpusīgs, jo bērnībā visu laiku vērojis brāli: "Kad mans dēls ir laukumā, es redzu tikai to, ko dara viņš, pārējos nemaz nepamanu, tāpēc es arī redzu, ka viņš vairāk kļūdās vai viņam kaut kas nesanāk. Zigis ir uzbrucējs, taču visu bērnību ir skatījies kā spēlē aizsargs, tāpēc droši vien sevī ieprogrammējis arī aizsarga kvalitātes."
Pēc uzvaras pār Zviedriju, kad Latvija sasniedza pusfinālu, Rodrigo Ābols, komentējot pašaizliedzīgo spēli, atzina, ka visgrūtāk ir Kristapa mammai, jo viņas dēls savu ķermeni ziedo katrā spēlē. Kristīne Zīle atzīst: "Pat, ja ir ļoti traki, mēs, mammas, cenšamies saskatīt labo. Traumas ir bijušas visādas, taču paldies Dievam viņš vienmēr no laukuma nogājis ar savām kājām. Es apzinos, ka komandā ir profesionāls personāls, kas nodrošina spēlētājam visaugstāko līmeni. Skaidrs, ka speciālisti, kuri ir uz soliņa, var izdarīt krietni vairāk nekā panikā esoša māte, kas neko no tā nesaprot (smejas). Ja dēls paliek uz soliņa, tad viss ir kārtībā. Ja viņš aiziet uz ģērbtuvēm, kā tas bija abos gadījumos, kad Kristapam salauza žokli, tad visu laiku gaidu ziņu telefonā. Kad šajā čempionātā ripa trāpīja Kristapam pa seju, viņam nepaveicās, tur varēja būt jebkurš, jo visi puiši gūlās ripām ceļā. Tas, cik pašaizliedzīgi viņi spēlēja, bija fantastiski!"
Uldis Zīle atzīst, ka vecākiem par šādiem savainojumiem tik ļoti nesāpot sirds kā gadījumos, kad spēlētāju savaino apzināti. Pirmoreiz žoklis salauzts tieši tādā situācijā. Toreiz Kristaps pārstāvējis "Rīgas" komandu Krievijas Jaunatnes hokeja līgā, bet pretspēlētājs, nespēdams samierināties, ka kāds ir labāks, apzināti ar elkoni iesitis Kristapam pa seju. Savukārt mamma piebilst, ka viņa bieži vien pārdzīvo ne tik daudz par savainojumiem, bet gan par to, ka dēls pārdzīvo.
Kamēr čempionāta spēles norisinājušās Rīgā, Uldis un Kristīne iespēju robežās vērojuši tās klātienē vai pie televizora ekrāniem, savukārt izšķirošajās spēlēs Tamperē Kristapu klātienē atbalstījis brālis Zigmārs.
Runājot par patriotismu, vecāki norāda: "Tā paaudze, kas neatceras 90. gadus, kad krastmala bija pilna un visi bija par vienu ideju, tādu īstu patriotismu, iespējams, nav izjutusi. Tagad hokejisti šo iespēju deva arī tiem, kas ko tādu nebija piedzīvojuši. Notikumi hokeja spēlēs un pie Brīvības pieminekļa radīja kopības sajūtu. Diemžēl skolās vai hallēs netiek veicināta valstiskās piederības sajūta. Piemēram, Latvijā pirms bērnu čempionāta spēlēm nekad nespēlē himnu, lai gan ārzemēs tas ir pašsaprotami. Līdz ar to jau no zināma vecuma tiek ielikti pamati tam, kas Tu esi. Mūsu hokejistiem gan šī piederība tāpat ir, turklāt tā nav mākslīgi radīta un nāk no sirds. Puišiem ir goda lieta pārstāvēt savu valsti, viņiem Latvija ir sirdī."
Kristapa vecāki norāda, ka lielais panākums saliedējis arī tautu, kas šajā laikā bijis ļoti svarīgi: "Kad ir šāds panākums, visi sadodas rokās. Sports ir tā lieta, kas vieno, un nav svarīgi kādā valodā Tu runā – latviešu, krievu, angļu vai somu."
"Mēs kopjam latviskās tradīcijas, svinam visus saulgriežus, istabā pie sienas ir saules kalendārs ar deviņu dienu nedēļu. Svētkos paceļam mastā Latvijas karogu. To izvilkām augšā arī tad, kad Latvija uzvarēja," piebilst Kristīne, norādot, ka ilgāku laiku bijusi sajūta, ka tiek dzīvots kaut kādā mākonī – visu gribējies redzēt un izlasīt, neko nepalaist garām.
Latviskajai dzīvesziņai Zīļu ģimene vairāk pievērsusies tieši pēdējā laikā. Kristīne jau gadu darbojas tradīciju kopā "Ābols", bet Uldis kopš 2019. gada ir pirtnieks (pirms tam nodarbojies ar nekustamo īpašumu apsaimniekošanu), vadot latviskos, dziedinošos pirts rituālus. Tagad, kad dēli izaudzināti, abi cenšas dzīvot saskaņā ar Dievu, dabu un senlatviešu tradīcijām.