Uvis Suško

Augu un biotopu speciālists Uvis Suško Ādažu novadā ir biežs viesis. Dabas eksperts šeit regulāri veic augu pētījumus, būdams viens no aktīvākajiem ezeru pētniekiem Latvijā – gandrīz 40 gadu laikā viņš apsekojis vairāk nekā 500 ezerus. “Ādažu Vēstis” februāra numurā viņš pastāstīja par mūsu jaunajā novada ģerbonī ietverto Dortmaņa lobēliju, bet šoreiz aicinājām Uvi Suško uz garāku sarunu, lai uzzinātu vairāk gan par viņu pašu, gan mūsu novada bagātībām.

Vai interese par augiem jums ir jau no bērnības?
Savulaik mūsu ģimenei bija lauku māja meža ielokā pie Jaunjelgavas. Uzturoties dabā interese par tajā notiekošo radās pati no sevis. Viss sākās 1984.gada janvārī, kad manās rokās nonāca Latvijas Dabas un Pieminekļu aizsardzības biedrības izdotie kalendāri ar aizsargājamajiem augiem, ko es sāku krāt.

Nekādu impulsu no vecākiem šajā virzienā nebija, tā bija pilnībā jūsu iniciatīva?
Interese par ūdeņiem man ir no tēva, kurš bija liels makšķernieks un dabas mīļotājs. Ezerus sāku pētīt 1985.gada vasarā, sākot ar Alaukstu, kad pirmoreiz ar Latvijas Dabas fonda botāniķiem piedalījos ekspedīcijā. Pāris mēnešus vēlāk, rudenī, gūto pieredzi sāku izmantot Ādažu un Lilastes apkārtnes ezeros.

Ja ar ezeru pētniecību aizrāvāties jau pusaudža gados, tad skolu beidzot jums nebija šaubu, ko mācīties tālāk.
Jā, kad sāku, man bija tikai 13 gadi (smejas). Vēlāk interese tikai nostiprinājās. Skolas laikā bija tāda Skolēnu Zinātnes biedrība, katru gadu bija konferences dažādās nozarēs – arī filoloģijā, fizikā, matemātikā. Tie, kuri konkursos ieguva augstākās vietas, brauca uz Tallinu un Viļņu, uz Baltijas līmeņa konferencēm. Skolā manas sekmes bija labas, bet mēdzu kādu dienu skolā nobastot, jo ar domubiedriem bija vajadzība braukt uz [Ādažu] poligonu, uz Mazuikas un Lieluikas ezeriem. Pierīgā ezeru ir ļoti daudz. Tā kā agrāk tur tika atrasti dažādi reti augi, tad man bija interese braukt un pārbaudīt, vai tie vēl tur ir. Pētīju no Baltezeriem līdz pat Lilastei. Atradu arī daudz ko jaunu.

Pēc pāris gadiem apritēs 40 gadi kopš nodarbojaties ar pētniecību. Vai pētāt tikai ezerus?
Ne tikai ezerus, bet arī dabiskos mežus. Savulaik, no 1995. līdz 1997. gadam, man bija liels Pasaules Dabas fonda projekts “Latvijas dabiskie meži”, iesaistot Latvijas vadošos biologus ar mērķi noskaidrot mūsu mežu dabas vērtības. Zināšanas iegūtas visas Latvijas mērogā, tai skaitā arī dabas skaitīšanā (tās mērķis ir noskaidrot, cik un kādi dabas vērtību veidi sastopami Latvijā, piemēram, dabas ainavas ar zālājiem, mežiem, purviem, jūras piekrasti un kāpām, upēm, ezeriem, iežu atsegumiem un sugu daudzveidību tajās – aut. piez.). Mežs ir krāšņākais un iespaidīgākais dabas veidojums mūsu platuma grādos.

Trešdaļu gada pavada dabā

Pēc profesijas esat botāniķis. Ko tas sevī ietver un kāda ir jūsu ikdiena?
Pamatā nācies pētīt un nodarboties ar daudz plašāku tematiku nekā tikai botānika. Visu biotopu veidu izpēte un apsekošana, dabas vēsture, veco karšu izpēte, apsaimniekošanas pasākumi, lai dabas vērtības saglabātos. Plašākā skatījumā mani var dēvēt par dabas pētnieku vai ekspertu. Ražīgos periodos dabā pavadu pat trešdaļu gada jeb aptuveni 120 dienas. Mēdz būt garas ekspedīcijas – ir bijušas sešas, septiņas nedēļas. Pirms diviem gadiem, kad sākās pandēmija, tad Sauleskalnā Latgalē nodzīvoju pat 70 dienas, kas ir desmit nedēļas, vairāk nekā divi mēneši.

Kas īpašs un nozīmīgs ir Ādažu novada mežos?
Noteikti lobēliju – ezereņu ezeri, kas ir visizcilākie visā Latvijā. Mazuikas ezers jau gadsimtu atrodas poligona teritorijā, tāpēc tur ir bijusi ierobežota piekļuve, taču tik un tā Padomju laikā bija diezgan daudz ar armiju saistītu atpūtnieku. Neskatoties uz to, tas ir salīdzinoši maz ietekmēts. Otrs tāds ir Ummis, kam diemžēl bijusi brīva piekļuve, tāpēc pēckara periodā tas ir diezgan daudz cietis no pārmērīgas rekreācijas. Ņemot vērā, ka tie ir beznoteces ezeri, tad viss, kas tajos iekļūst, tur arī paliek, bet, ja tas pārsniedz dabiskās attīrīšanās iespējas, tad cieš gan ezeri, gan dabas daudzveidība.

Kā radušies šeit esošie ezeri?
Daļa ezeru, Lieluika un Mazuika, varētu būt seno upju, piemēram, Gaujas gultņu posmi. Garezeri un Ummis radušies kā piejūras jomu ezeri, atdaloties no Litorīnas jūras līčiem. Ādažu novadā ir tīrākie ezeri Latvijā, jo priežu mežu ielokā ir maz barības vielu, nabadzīgas augsnes. Ja šos ezerus neietekmē no malas, tie lēni noveco. Ne vienmēr tā ir cilvēku ietekme, tā var būt arī krasta posmu dabiska pārpludošanās, kā rezultātā veidojas humusa vielām bagātie brūnie ūdeņi, un šajos sākotnēji dzidrajos ezeros samazinās dzidrums. Tomēr retās ūdensaugu sugas var saglabāties ilgi, ja neceļas ūdens līmenis.

Unikālie Garezeri

Tātad dabas parkā “Piejūra” esošie Garezeri nav dzidri, taču ir tīri?
Jā, taču humusa vielas ir augiem kaitīgas. Veidojas skāba vide, kurā augiem ir ierobežotākas attīstības iespējas. Tai pat laikā Vidējā Garezerā ir sārtaļģes, kas norāda uz labu ūdens kvalitāti. Tieši vidējais ir tīrākais no Garezeriem, bet Dienvidu Garezerā ir diezgan liela rekreācija, veidojas krastu erozija. Ziemeļu Garezers ar ceļojošo kāpu pārdalīts uz pusēm, to var pāriet. Garezeri vispār ir unikāli Latvijas mērogā, jo šādi ezeri priežu mežos pie jūras krasta mūsu valstī nav nekur citur. Līdzīgi ezeri ir Ventspils novada Ances pagastā, kas izveidojušies garās un šaurās starpkāpu ieplakās, piemēram, Garais ezers, Makšķerezers, Bočezers, Bēržezers un vēl vairāki, kopskaitā ap 12. Taču tie ir purvaini, un reto sugu tur ir daudz mazāk. Garezeri ir liela vērtība. Uzskatu, ka liels krāšņums ir arī Vidējā Garezerā sastopamā čūsku sala, jo tādu mežainu salu nav nemaz tik daudz.

Mežainu salu ir maz, taču kopumā novada ezeri ir ar tām salīdzinoši bagāti.
Jā, novada teritorijā ir arī daļa Lielā Baltezera, kur ir trīs salas, Dzirnezerā pat piecas, Dūņezerā, Lilastes un Kadagas ezeros pa vienai. Un jau pieminētā čūsku sala Garezerā. Jūsu novada vērtība ir mežainās kāpas ar ezeriem. Tā ir burvīga ainava!

Viena no novada bagātībām ir ģerbonī ietvertā Dortmaņa lobēlija. Kādi dārgumi vēl sastopami mūsu ezeros?
Ir gludsporu un dzeloņsporu ezerenes. Ja gludsporu ezerene vēl ir sastopama apmēram 25 ezeros, tad dzeloņsporu ezerene kļuvusi par ļoti lielu retumu – pavisam maz palikusi Garezeros, Maizezerā pie Limbažiem un Alaukstā. Tas ir arī viss. Savulaik dzeloņsporu ezerene bija sastopama Kadagas ezerā. Ja Kadagas ezers nākotnē tiks pasargāts no dažāda veida negatīvām ietekmēm, piemēram, ūdens motocikliem, kas tik seklos ezeros nav pieļaujami, tad var atveseļoties. Tad arī dažādi augi tajā var atgriezties, taču tas ir ilgstošs process. Jādomā, ka augi, kas šobrīd vairs nav sastopami, sēklu bankās (augsnē sakritušas sēklas, kas ilgstoši saglabājas, un pie labvēlīgiem apstākļiem atkal var izdīgt – aut. piez.) tomēr ir saglabājušies. Sadarbībā ar pašvaldību ir jādomā, kā saglabāt ne tikai šo, bet arī citus ezerus, kur ir reti un aizsargājami augi. Kādreiz ezerene un lobēlija bija arī Ataru jeb Ūdru ezerā, Baltezerā, Laveru ezerā.

Vērtīgiem augiem bagāti ir arī meži

Ja ezeros mums lobēliju-ezereņu audzes, tad kādi unikāli augi ir mežos?
Šeit var pieminēt ziemeļu linneju – mūžzaļu puskrūmu ar gaiši rozā zvanveida ziediem, kas zied jūnija pirmajā pusē. Tas bija zviedru botāniķa Karla Linneja (1707.-1778.) mīļākais augs, tāpēc to nosauca savā vārdā. Ziemeļu linneja sastopama vecos priežu un dažkārt egļu mežos, kas norāda uz to dabiskumu un paaugstināto vērtību. Lielas dabas vērtības ir arī Ādažu poligonā. Šeit sastopami tādi putni zaļā vārna un pupuķis, kā arī palu staipeknītis – augs, kam patīk zemsedzes traucējumi. Ādažu poligons ir vienīgā vieta, kur tas ir plaši sastopams. Pie lobēliju-ezereņu ezeriem tas ir gandrīz izzudis, sastopams tikai Ummī un Mazuikas ezerā, bet kādreiz bija arī Kadagas ezerā. Poligona teritorijā un Kadagas ezera krastā aug arī mānīgā knīdija – vidēja izmēra saldi smaržojošs čemurziedis, reta suga Latvijā.  Vēl varu nosaukt arī reti sastopamo tumšzilo drudzeni, dižo jāņeglīti.

Ar ko skaidrojama daudzo dabas vērtību atrašanās poligonā, kur tomēr regulāri notiek intensīva darbība?
Jau dabiski tur ir bijuši sastopami šie retumi. Tāpat ir augi, kuriem patīk poligona darbības rezultātā radītie traucējumi un zemsedzes bojājumi. Ādažu poligonā ir plašākās virsāju platības, kas dod mājvietu daudzām retām sugām. Poligonā koku augšana tiek ierobežota, līdz ar to ir atklātie biotopi ar zemsedzes traucējumiem, kas ļauj attīstīties retajiem augiem. Tas pats attiecas uz putniem. Viss ir smalki saistīts.

Cik ļoti ezeros esošos augus aizsargā tas, ka tie atrodas dabas parkā “Piejūra”?
Domāju, ka ietekme tam ir. Ummī no 1. jūnija līdz 15.augustam ir liegums atrasties un peldēt ezerā, tomēr reizēm tas netiek ievērots, neskatoties uz to, ka tur patrulē pašvaldības policija. Arī informatīvās zīmes tiek bojātas. Cilvēkus jāturpina izglītot, ezeriem jāpalīdz. Tas ir visu mūsu interesēs. Pie Ummja tagad ir savairojušies melnalkšņi un bērzi, kas būtu jāizcērt, jo tie krastos veido noēnotus mežus, bet ūdens augiem ir vajadzīga saule.  Kas attiecas uz mežiem un to ar aizsardzību, tur ir vienkāršāk. Antropogēnā slodze tur vienmēr ir bijusi, cilvēki brauc atpūsties, un tas ir normāli. Varbūt vienīgi vairāk viņi jāinformē par dabas parkā esošajām bagātībām.

Biežs viesis Ādažu novadā

Cik bieži jūs braucat uz Ādažu novada ezeriem?
Katru gadu [ar kolēģiem] vismaz reizi cenšamies aizbraukt uz Garezeriem pārgājienā, Dortmaņa lobēliju ziedēšanas laikā lielākā vai mazākā kompānijā apmeklējam Ummi, tāpat arī Kadagas un Mazuikas ezerus. Braucam ne tikai, lai apsekotu ezerus, saprastu to stāvokli, bet arī, lai vienkārši gūtu prieku dabā.

Kurš no Ādažu novada ezeriem ir augu ziņā daudzveidīgākais?
Augu daudzveidība ne vienmēr ir pozitīvs faktors. Ādažu novada nabadzīgo smiltāju ezeriem pamatā būtu jābūt ar barības vielām pieticīgai un nabadzīgai augu valstij. Ja vide bagātinās, vairojas arī vielām bagāti augi, bet tas tādiem unikāliem ezeriem kā Mazuika un Ummis nenāk par labu. Piemēram, lēpes vai ūdensrozes. Peldlapu augi norāda uz dūņainu vidi un eitrofākiem (barības vielām bagātākiem – aut. piez.) apstākļiem. Normālos apstākļos šajos ezeros nevajadzētu būt ūdensrozēm. Augu ziņā daudzveidīgākais varētu būt Lieluikas ezers, kurā ietek Rāmpurva grāvis un iztek Cimeļupe.

Carnikavas pagastā meža ielokā ir arī kāds neliels, bet gleznains ezers – Mazlandziņa.
Jā, ļoti interesants ezeriņš pie Carnikavas, kas kādreiz bijusi Langas upes gultne. Kādreiz Ķīšezers pa Langas upi tecēja uz Gauju, taču 13.gadsimtā izrokot Mīlgrāvja kanālu Ķīšezers tika pagriezts uz otru pusi. Savukārt Langas ieteku Gaujā aizpūta ceļojošās kāpas 19.gadsimta sākumā. Tā arī izveidojās šis mazais ezeriņš Mazlandziņa. Tas ir tīrs, taču, ņemot vērā, ka ļoti mazs, tad arī jūtīgs. Mazlandziņas ezers vairāk vērtējams kā dabas piemineklis.

Cik Ādažu novadā kopumā ir ezeru?
Divdesmit. Pa desmit gan Ādažu, gan Carnikavas pagastos. No tiem beznoteces ezeri ir Pulksteņezers, Dziļcaurums, Eimuru, Mazlandziņas, Līņu, Kadagas, Mazuikas, Ummja ezeri, kā arī Ziemeļu Garezers, jo notece uz Vidējo Garezeru vairs nenotiek. Vēl pie ezeriem pieskaita Vējupi*, kas ir Gaujas vecupe, taču es uzskaitīju piejūras jeb piekrastes ezerus, kas veidojušies vienā no Baltijas baseina attīstības stadijām – Litorīnas jūras laikā.

Kā laika gaitā mainījušās ezeru un tur mītošo augu pētniecības metodes?
Nekas daudz jau nemainās. Vajadzīga laiva, ķeksis, ar ko izcelt augus no dziļākiem slāņiem, kā arī akvaskops. Protams, tagad vēl klāt nākuši digitālie zemūdens fotoaparāti.

Dortmaņa lobēlija – ne tikai ģerbonī, bet arī pastmarkā

Šī gada jūnijā tiks izdota pastmarka par godu Dortmaņa lobēlijai, kas tagad rotā arī Ādažu novada ģerboni. Cik bieži dabas retumi parādās pastmarkās?
Pagājušajā gadā tika izdota jumstiņu gladiola, kas diezgan daudz sastopama Jūrasleju pļavās pie Gaujas ietekas jūrā. Tā ir ļoti dekoratīva suga, kas aug dabiskos zālājos. Pērn, sadarbībā ar pastu, iznāca divas pastmarkas sērijā “Eiropas apdraudētā daba” – ar melno stārķi un ziemeļu upespērleni (saldūdeņu divvāku gliemeņu suga – aut. piez.). Iepriekš izdotas pastmarkas arī ar mazo ērgli un smalko najādu (rets ūdensaugs, kura vislielākās atradnes pasaulē sastopamas Sīvera ezerā Latgalē – aut. piez.). Tas, ka iznāk pastmarkas ar dabas tematiku, ir skaists notikums, turklāt, kā atzīst pasts, tad šādas pastmarkas vairāk uzrunā cilvēkus. Daba mūs visus iedvesmo, tur mēs atjaunojam spēkus, gūstam prieku. Tam [pastmarku izdošanai ar dabas tematiku] ir arī pedagoģiska nozīme jaunatnes audzināšanā. Markas kā mazās mākslas formas aizceļo pie filatēlistiem visā pasaulē. Katru gadu Latvijas Ornitoloģijas biedrība un pasts izdod vismaz vienu vai divas putnu sugas. Tā ir iespēja akcentēt kādu noteiktu jomu, pacelt to sabiedriskā līmenī, par to stāstīt, lai veidotos labāka izpratne.  Starp citu, pastmarka ar Dortmaņa lobēliju 80. gadu sākumā (1981.gadā) izdota arī Vācijā. Ādažu novads var būt gandarīts, jo ne katram novada simbolam iznāk sava pastmarka. Tas stiprina arī piederības sajūtu novadam.

ĀDAŽU NOVADA EZERI

Ar Uvi Suško sarunājās Jānis Pārums