Garo distanču skrējējam Viktoram Suborinam, kuram joprojām pieder Latvijas rekords 24 stundu skrējienā un sacensību skaits iestiepies jau otrajā tūkstotī, Ādažu novads ir bijis tuvs visa mūža garumā – viņš dzimis Lilastē un ilgu laiku no savas dzīves pavadījis Garciemā, kur joprojām dzīvo Viktora meita. Bijis dzelzceļnieks, zvejnieks, jumiķis un inženiertehniķis, tagad 73 gadu vecumā Viktors bauda pilnvērtīgu seniora dzīvi. Intervijā “Ādažu Novada Vēstīm” Viktors Suborins atcerējās sava dzīvesgājuma spilgtākos un interesantākos brīžus.
Bērnība Lilastē, bērnunamā, Garciemā…
Jūs esat dzimis Lilastē, bet šis ciems atrodas divos novados. Kurā pusē bijāt jūs?
Jā, esmu dzimis Lilastē, bet nedaudz uz Saulkrastu pusi – Bātciemā. Tagad tur viss ir pamainījies. Nostalģijas vadīts, ik pa laikam tur paskrienu vai pastaigājos. Mūsu māja atradās pie kāpām, tuvu jūrai.
Tad jau visa bērnība pagāja pie jūras?
Jā, tā bija, lai gan savu bērnību līdz piecu gadu vecumam maz atceros. Pirmās atmiņas ir par bērnunamu Kapseļu ielā Rīgā.
Kāpēc jūs nonācāt bērnunamā?
Nezinu. Mamma stāstīja, ka kādā pasākumā zaudēja samaņu, pēc kā mani aizveda uz bērnunamu, kur biju diezgan ilgi. Atpakaļ pie mammas atgriezos tikai piecu gadu vecumā.
Turpinājāt dzīvot Lilastē?
Jā, līdz deviņu gadu vecumam, bet 1960. gadā aizbraucām dzīvot uz Garciemu. Pēc armijas apprecējos ar savu pirmo sievu Austru. Nostalģija pēc Garciema ir ļoti liela. Tagad dzīvoju Vecmīlgrāvī, bet uz šejieni velk – šeit tomēr pavadīta bērnība un jaunība.
Skriešana ar laivošanas elementiem Gaujā
Garciems ir vairāk pie dabas. Vai Rīgā jums ir kur izskrieties?
Protams. Ir takas, meži, stigas, aizskrienot līdz Vecāķiem – arī pludmale. Turklāt Vecmīlgrāvī ir stadions, kurā trenēties. Kādreiz bija un joprojām ir Rīgas Kuģu remonta rūpnīcas stadions, tiesa, ļoti sliktā stāvoklī. Ir arī skolas stadions. Starp citu, savulaik pirmais garais pludmales skrējiens, aptuveni 60 kilometru garš, Latvijā šķērsoja tieši Ādažu novadu: skrējām no Mangaļsalas līdz Saulkrastiem un atpakaļ. Vēlāk tas kļuva par “pludmales simtnieku” un bija ļoti populārs padomju telpā.
Kā tikāt pāri Gaujai?
Ar piedzīvojumiem – mūs pārveda ar gumijas laivu (smejas). Man bija stiprs pretinieks, ar ko kopā skrējām. Abi arī kopā tikām pāri un turpinājām skriet. Tie bija interesanti laiki. Pirmais 100 kilometru skrējiens gan notika 1980. gadā Gukovā Krievijā, pie pašas Ukrainas robežas (robežojas ar Luhanskas apgabalu Ukrainā – aut.), kur tagad diemžēl notiek karš. Man bija tas gods kļūt par pirmo latvieti, kas oficiāli noskrējis simtnieku, turklāt ar trases rekordu – astoņas stundas un piecas minūtes.
Taču savas sportiskās gaitas jūs sākāt nevis kā skrējējs, bet gan kā soļotājs, kas tolaik bija ļoti populāra vieglatlētikas disciplīna.
Skolā man bija labs sporta skolotājs Juris Dzirnieks, kurš man iepotēja mīlestību pret sportu. Viņš man piedāvāja soļot, sāku trenēties Saulkrastu skolas stadionā, daudz kur uzvarēju. Kamēr bija vecais soļošanas stils, man soļošana ļoti padevās, mērojos spēkiem arī ar slaveno Aivaru Rumbenieku (vēlākā Sidnejas olimpisko spēļu vicečempiona Aigara Fadejeva treneris – aut.), kas bija daudzkārtējs Latvijas čempions. Uzvarēju arī Baltijas kausā jauniešiem. Kad dienēju armijā, pirmo un vienīgo reizi nosoļoju 50 kilometru distanci. Kad pamainījās soļošanas stils, man bija grūti pielāgoties un pārgāju uz skriešanu. Man vienmēr padevies skriet ļoti garas distances.
Skrien visu mūžu un nevar apstāties
Skriešanā jūs uzreiz sākāt ar garajām distancēm?
Jā, vienkārši jutu, ka man velk uz to. Skrēju četras, piecas, sešas stundas. Manas pirmās sacensības nebija maratons, bet uzreiz ultragarā distancē – 100 kilometru. Tikai tā paša gada (1980.) rudenī noskrēju pirmo maratonu. Skrienu visu mūžu, lai gan sieva saka, ka vajag apstāties. Pagaidām nevaru (smejas).
Parasti gan, ja kaut ko ļoti strauji pārtrauc, tas nenāk par labu, bet gluži pretēji.
Jā! Un es to jūtu. Sievai saku, ka, ja apstāšos, tad viņai priekšā vairs nebūs Viktors, bet kaut kāds cilvēks. Protams, ar katru gadu spēka paliek arvien mazāk, to var just, bet, kamēr es varu iekļauties, piemēram, “Rīgas–Valmieras” (107 km) kontrollaikā, kāpēc to nedarīt. “Rīgas–Valmieras” kontrollaiks ir 19 stundu, es šogad finišēju 15 stundās.
Ņemot vērā, ka joprojām skrienat ultragarās distances, cik lielu apjomu veicat treniņos?
90. gados skrēju vidēji 450 kilometru mēnesī, bet rekords bija pat 950 kilometru. Tagad – labi, ja 250. Tagad esmu pametis inženiertehniķa darbu prokuratūrā, kļuvis par “īstu” pensionāru un mēģināšu atkal mēnesī skriet ap 400–450 kilometru. Skrienu katru dienu vismaz stundu, tikai ātrums mazāks nekā kādreiz. Kad strādāju, tad treniņi parasti bija vakarā, tagad varu skriet jebkurā laikā.
Jau 40 gadu Latvijas rekordists 24 stundu skrējienā
Šī gada jūnijā jūsu rekordam 24 stundu skriešanā (258,845 km) apritēja 40 gadu. Vai atceraties, kā “Jūrnieka” stadionā Jūrmalā tas notika?
Man bija ļoti stipri konkurenti. Genādijs Šaiguzovs 100 kilometru skrēja sešās ar pusi stundās, kamēr mans labākais rezultāts tobrīd bija 7:12. Zināju, ka viņš var mani uzvarēt, taču es biju par sevi pārliecināts. Pirmo astoņu stundu laikā viņš iekrāja astoņu kilometru pārsvaru. Viens no tiesnešiem pienāca un teica: “Viktor, astoņu kilometru handikapu diez vai viņš tev atdos.” Uz ko es atbildēju: “Nē, uzvara būs mana.” Skrēju savā tempā un zināju, ka kādā brīdī Šaiguzovs lūzīs, neskatoties uz to, ka es diennakts skrējienu arī skrēju pirmoreiz. Viņš man priekšā bija 180 kilometru, bet tad es viņu sāku pa maziņam… grauzt nost (smejas). Starts bija desmitos no rīta, bet naktī es sagaidīju brīdi, kad viņš aizgāja pagulēt. Izmantoju psiholoģiskos ieročus – kad skrēju viņam garām, ar stāju demonstrēju, ka man tas [viņu noskriet] ir nieks. Kad viņš aizgāja gulēt, samazināju ātrumu, jo nogurums, protams, bija arī man. Pēc pirmās gulēšanas viņš man vēl bija priekšā, bet vēlāk viņš aizgāja gulēt otro reizi, un es viņu apsteidzu. Beigās uzvarēju ļoti pārliecinoši – man bija 258,845 kilometri, viņam 238,435. Kad sapratu, ka esmu uzvarējis un rekords ir mans, pēdējo stundu jau nesos, kamēr mans konkurents bija nekāds, knapi kustējās, taču finišēja.
Kā šajā attīstības laikmetā var tā būt, ka nevienam nav izdevies to labot?
Es pievēršu ļoti lielu izmanību sīkumiem, ko mūsdienu sportisti diemžēl lielākoties nedara. Pēdējos piecus gadus mūsu ultragaro distanču skrējēji regulāri caur plašsaziņas līdzekļiem paziņo, ka mans rekords tūlīt tiks labots. Esmu pat dzirdējis konkrētus ciparus – 260–270 kilometru. Konkrētus uzvārdus, lai nekaitinātu, nesaukšu, bet četri, pieci cilvēki par vēlmi labot rekordu bija paziņojuši. Šogad diennakts skrējienā Rojā divi cilvēki paziņoja, ka labos rekordu. Pats nebiju gatavojies diennakts skrējienam, taču man bija ļoti interesanti, tāpēc pieteicos, lai redzētu jauno rekordistu savā acu priekšā. Droši vien karstums neļāva rekordu labot (ļoti karstos laika apstākļos uzvarēja Ritvars Lērme, taču rezultāts bija tālu no Viktora rekorda – 215,275 kilometri – aut.). Zinu skrējēju, kurš varētu tuvākajos gados labot manu rekordu.
Kurš tas ir?
Toms Komass, kurš četrus gadus pēc kārtas uzvarējis skrējienā “Rīga–Valmiera”. Es viņu pētu, redzu, kā viņš skrien, redzu noskaņojumu. Redzu, ka, tāpat kā man, viņam patīk strādāt ar cipariem. Interesanti, ka pagaidām ar nekādiem paziņojumiem viņš nav izcēlies. Dod Dievs viņam veselību – ja viņš uzdrošināsies skriet diennakts skrējienu, viņam varētu izdoties. Viņš vēl nav skrējis 24 stundas, taču ceru, ka viņš uzdrošināsies. Viņam ir ideāla tehnika, patīk skatīties, kā viņš skrien.
Vienkāršam cilvēkam doma par 24 stundu skriešanu var šķist kaut kas pārdabisks. Kā jāgatavojas, lai varētu nostartēt šādā distancē?
Pārliecība rodas no tā, cik ilgi trenējies. Man pirms tam bija 16 gadi nepārtrauktu treniņu. Armijā dienēju sporta rotā Pleskavā, mums bija ļoti lielas slodzes, turklāt es vēl biju Pleskavas apgabala izlasē – kā slēpotājs, soļotājs un skrējējs. Piedalījos visaugstākā līmeņa militārajās sacensībās. Man ļoti patika piedalīties sacensībās. Zināju, cik es varu noskriet.
Cik diennakts skrējienu jums ir bijis?
15 vai 16. Savukārt “simtniekus” esmu noskrējis vairāk nekā 30 reižu.
Jūs rekordu diennakts skrējienā sasniedzāt savā debijas reizē. Kāpēc vēlāk to neizdevās uzlabot?
Pēc 258 kilometriem labākie rezultāti man bija 237–238 kilometri, ko atkārtoju vairākas reizes. Vēlāk nožēloju, ka esmu pavirši skrējis, taču tam ir iemesls – Latvijā nebija konkurences. Cilvēka psiholoģija ir vienkārša – ja nav konkurences, tad, sevišķi diennakts skrējienos, ko es sevi mocīšu. Visus Latvijas čempionātus uzvarēju pat dramatiskā karstumā.
Svarīgākās lietas – miegs un ēšana
Kādi ir svarīgākie pirmssacensību rituāli?
Pats galvenais ir izgulēties! Maza mēroga sacensībās tagad vispār nepievēršu uzmanību šīm lietām, bet lielajās sacensībās svarīga ir ēšana un miegs.
Kad jāēd pirms ultragarajiem skrējieniem?
Pirms starta ēdu vieglos ēdienus – putriņas, zupiņas, kas man ļoti garšo. No gaļas cenšos izvairītos, tas man ir par smagu. Ziemā gan gaļu ēdu, bet ne katru dienu – reizi pa reizei. Un vieglāku – vistiņas, trusīšus. Sacensību laikā – banāni, arbūzi, sieriņi, olas, dabiskās sulas, biezpiens ar krējumu, sporta uzturs.
Kādā sižetā redzēju, ka stāstāt, ka ēdat arī ķīseli sacensību laikā?
O, jā, to gatavo sieva, un rabarberu ķīselis mani glābj, īpaši, ja ir karsti. Nezinu, kas tajā ķīselī tāds īpašs ir, bet mans kuņģis ir laimīgs. Pēc finiša – piens! Ne parastais piens, bet tas dārgākais, ko dzer sportisti un zīdaiņi. Pēc sacensībām arī ieeju vannā, atslābinos.
Ejat vēsā vai siltā vannā?
Siltā. Bet, ņemot vērā, ka slodze bijusi liela, ilgi gulēt nevar. Kad jūtu, ka sāk rasties sviedri, man jākāpj ārā. Ja sieva ir mājās, tad viņai parasti piekodinu: “Sieviņ, mēģināšu ilgāk pagulēt, pieskati mani, lai neaizmigtu.” (Smejas) Vanna ļoti atslābina. Pēc vannas ieeju vēsā dušā.
Visas karjeras garumā – bez savainojumiem
Jums karjeras laikā nav bijis neviena savainojuma. Kā jums tas ir izdevies?
Sportoju dabā, tā ir visskaistākā un vislabākā vieta, kur trenēties. Te ir visu veidu segumi – takas, cieta un mīksta smilts, stigas, kalniņi. Paskat, kādi kalniņi ir Carnikavā! Ir arī šoseja. Visiem to esmu jau stāstījis, bet trenēties šosejā izeju tikai desmit dienas pirms starta un skrienu ne ilgāk par stundu. Pirms tam – tikai takas, takas, takas. Un tas mani glābj. Man nav bijis pat izmežģījumu. Pirms trim gadiem pirmoreiz labajā kājā dabūju krampjus, bet bija milzīgs karstums un organismā droši vien bija par maz sāls. Protams, ka liela nozīme ir uzturam. Nepievēršu fanātisku uzmanību mūsdienu sporta uzturam, vairāk paļaujos uz dabiskām lietām, ko jau nosaucu – zupām, tējām, ķīseļiem. Atzīšos gan, ka pēdējos gados maratonā tomēr nedaudz izmantoju arī [izotoniskās enerģijas] želejas, bet tikai distances otrajā pusē, uzdzerot pa virsu ūdeni. Visi lieto sporta uzturu, bet es nevaru, nu neņem organisms pretī. Tiesa, tur vajag pievērst uzmanību, iespējams, ka ir kādas problēmas. Es tam neticēju, bet ārstiem bija taisnība. Aizgāju pie ārstiem, atrada kaut kādas nepareizās baktērijas, ar tabletītēm izārstēju. Šajā ziņā nevajag būt pašpārliecinātam – vajag pārbaudīties.
Cik bieži šobrīd startējat sacensībās?
Jaunībā bija virs 30 sacensībām sezonā, bet tagad ir ap 20. Ultragarajās distancēs daudz neskrienu, maratoni arī parasti sezonā ir 3 līdz 5. Šobrīd man ir jau vairāk par 100 maratoniem, Kazdangā skriešu savu 103. un 104. maratonu.
90. gados nācās savaldīt bandītus Carnikavā
Jūs esat rezerves zemessargs. Cik ilgi darbojaties Zemessardzē?
Zemessardzē iestājos pirms vairāk nekā 30 gadiem, man piedāvāja Mārtiņš Roķis, kurš te visu Carnikavas pagastā dibināja. Tagad es esmu veterānos, tādējādi uzdevumi ir pavisam citi. Tagad valsts svētkos vai citos pasākumos mums uztic Goda sardzi pie pieminekļa vai ko citu. Lielajās mācībās apsargājam bataljona teritoriju.
Kādas ir spilgtākās atmiņas no laika, kad bijāt aktīvs zemessargs?
Trakas lietas 90. gadu sākumā Carnikavā notika, iznāca saķeršanās ar vietējiem bandītiem. Tādi kautiņi tur bija, arī ieroči bija pa rokai. Policija ar visiem saviem pienākumiem nevarēja tikt galā, tāpēc strādājām kopā ar viņiem. Tajā laikā katram zemessargam dāvināja steku, jo, palīdzot policistiem, tas bija nepieciešams pienākumu pildīšanai. Bieži vien to nācās lietot saspringtos apstākļos – vajadzēja sist, lai tu pats nedabūtu. Tas bija ļoti nepatīkami. Atceros, ka mācību laikā, ejot ierindā pa šoseju, brauca garām bandīti un krievu valodā sauca: “Mēs vēl atgriezīsimies.” Starp citu, no Mārtiņa Roķa, ko jau pieminēju, bandīti baidījās. Diemžēl vēlāk [Zemessardzei] bija ļoti liels kritums, mums bija sajūta, ka nevienam vairs neesam vajadzīgi. Bija 2–3 mācības gada laikā un nekas vairāk. Un mums arī atņēma ieročus, kā rezultātā daudzi zemessargi izstājās, lai gan uzskatu, ka tas nebija pareizi. Vai tad cilvēki Zemessardzē stājas ieroča dēļ? Es viņu rīcību tā tulkoju. Kādus sešus gadus bija liels panīkums. Vēlāk Zemessardze atkal pamodās, iestājās jaunie, tagad viss ir kārtībā.
Pēdējos gados Zemessardzē cilvēki aktīvāk stājušies tāpēc, ka Krievija iebruka Ukrainā, bet kāpēc toreiz notika Zemessardzes pamošanās?
Iespējams, ka tas sakrita ar Krievijas iebrukumu Gruzijā 2008. gadā. Varbūt tad sāka domāt, ka nav labi tomēr Zemessardzi atšūt, pastumt malā. “Pagaidiet, pastāviet tur, aiz tām durvīm,” – apmēram tāda mums bija sajūta toreiz. Zemessargi ir ļoti lieli patrioti. Domāju, ka 2008. gads ietekmēja Zemessardzes pamošanos, bet jau dažus gadus pirms tam varēja just, ka politiķi pakāpeniski sāk saprast Zemessardzes nozīmi. Ceru, ka pie tādas situācijas kā toreiz, kad mūs nevienam īsti nevajadzēja, vairs neatgriezīsimies. Kopā ar Zemessardzi 90. gados tika stiprināta drošība valstī un, kad bija droši, tad pastūma malā, domājot, ka tā būs visu laiku. Nē, nebūs, blakus ir Krievija. Vai vēsture nemāca? Viņi nekad ar to nesamierināsies, pat pēc 100 gadiem, kad mēs visi būsim mākoņos.
Patīk riskēt, bet nav pārgalvīgs
Dzīves laikā jūs esat bijis ne tikai dzelzceļnieks, zvejnieks un inženiertehniķis, bet arī jumiķis, kas tomēr saistās ar zināmu risku. Jums patīk risks?
Man tāds darbs iet pie sirds. Skaidrs, ka tur jāstrādā ļoti akurāti, it sevišķi, ja strādā uz deviņstāvu mājām. Nītaurē esmu krāsojis luterāņu baznīcu, kurai ir ļoti smails jumts. Tur divas stundas pagāja, lai tikai saliktu visus stiprinājumus, pārbaudītu visas virves un mezglus. Arī krāsojot jāskatās, lai neaizķertos aiz kāda asa stūra. Taču, kad darbs ir pabeigts, apeju apkārt baznīcai, paskatos, kas ir paveikts, ir lepnums. Darbs ir smags, bet interesants. Reizēm esmu skatījies uz televīzijas torni, ko ik pēc pieciem gadiem pārkrāso, un domāju: “Ak, ja vien tur varētu pastrādāt!” Man patīk tāds darbs. Ne velti savulaik esmu lidojis “Aerodium” vēja tunelī, lēcis ar gumiju Siguldā, bet drīzumā lidošu gaisa balonā kopā ar sievu Ritu, lai viņa arī sajūt to smukumu. Esmu redzējis skatu no televīzijas torņa – jēziņ, es varētu tās ainavas vērot 30 minūšu no vietas! Dzīvot ir ļoti interesanti.
Visas aktivitātes, kuras nosaucāt, tomēr ir kaut kas pilnīgi pretējs skriešanai…
Man gribas pamēģināt sajūtas, kuras neesmu piedzīvojis. Ja man piedāvātu iet kalnos, es ietu. Savulaik Kanāriju salās biju ļoti pavirši uzkāpis kādā klintī. Vietējie pa to taciņu kā zaķi skrēja, bet es – aiz viņiem. Pusceļā apstājos, jo sapratu, ka taciņa ļoti šaura, bet slīpums iet uz jūras pusi. Drošības sajūta man pazuda. Stāvu pie klints piespiedies, skatos uz okeānu un lielajiem viļņiem, domāju – ja kritīšu, tad man vajag atsperties pēc iespējas tālāk. Vienlaikus saprotu, ka, ja palikšu dzīvs, tāpat dabūšu traumu no viļņiem (smejas). Tādos brīžos vajag nomierināties, ko arī izdarīju. Izlēmu, ka iešu atpakaļ, kas arī nav nemaz tik vienkārši. Ko ar to gribu teikt? Es neesmu pārgalvīgs, prāts man strādā. Ja jūtu, ka bīstami, apstājos.