Mīlestība – tās ir jūtas, ko mēs varam sajust, bet ne vienmēr varam izskaidrot. Mūsu novadā ik gadu nozīmīgas kāzu jubilejas atzīmē vairāki pāri. Viktora un Ulitas iepazīšanās stāsts sākās pagājušā gadsimta 60. gados, bet pērn viņi atzīmēja 55 gadu kāzu jubileju.
Smaragda pāris Viktors un Ulita
Lai gan katrs ir dzimuši savā valstī, satikās viņi tieši Latvijā. Viktors dzimis Polijā, netālu no Bjalistokas, bet viņa dzimtene ir Baltkrievija (Orša, Vitebskas apgabals), savukārt Ulita par savu dzimto pusi sauc Rokišķu apgabalu Lietuvā.
Viktora un Ulitas stāsts ir ne tikai par satikšanos, bet arī tiekšanos vienam pēc otra. Viņi iepazinās ballē Bolderājā, kur dāmu dejas laikā Ulita uzlūdza uz deju tieši Viktoru, taču vēlāk pēc dienesta armijā, kur dienēja celtniecības bataljonā, Viktors atgriezās dzimtenē. Ilgu laiku nesaņemdams nekādas ziņas no mīļotās, Viktors pēc trīs mēnešiem vēlreiz devās uz Rīgu. Izrādījās, ka visas vēstules, ko viņš bija Ulitai rakstījis, atgriezās atpakaļ ar norādi, ka tādas adreses nav, lai gan tā bija norādīta pareizi.
Pēc divu gadu draudzības 1969. gada 31. maijā Viktors un Ulita apprecējās, bet 1971.gadā pārcēlās uz Carnikavu, kur Viktors piedalījās dzīvojamās mājas celtniecībā. Viņš uzsver, ka tieši māja, kurā viņi joprojām dzīvo, bijusi pirmā daudzdzīvokļu māja Carnikavā.
Dzīves gaitā Viktors strādājis kā dzelzceļnieks, dzelzs lējējs, katlu mājas operators "Carnikavas komunālservisa", bet paralēli pamatdarbiem vienmēr atradis laiku, lai strādātu arī kā pašnodarbināts santehniķis, turklāt pieprasījums pēc Viktora pakalpojumiem bijis ļoti liels. Ņemot vērā, ka dzelzs liešana bijis kaitīgs darbs, pensijā Viktors varēja doties jau 50 gadu vecumā, tomēr vēlāk atgriezies darbā, komunālservisā nostrādājot 17 gadus. Savukārt Ulita sākotnēji strādājusi silikātķieģeļu rūpnīcā Bolderājā, bet vēlāk celtniecības uzņēmumā par grāmatvedi.
"Pirms apprecējāmies, mēs draudzējāmies divus gadus. Kopdzīves laikā mums nopietnu strīdu nav bijis, tikai nelielas domstarpības," atzīst Viktors. "Tagad domājam, ka tie 55 gadi paskrējuši ļoti ātri, taču nav pamata sūdzēties – esam dzīvojuši skaisti. Ir tāds izteiciens – dzīvojam kā paradīzē. Dzīvosim tik, cik Dievs dos. Viss mums ir, visu varam nopirkt, galvenais, lai veselība turas."
Lai sevi uzturētu formā, Viktors un Ulita joprojām ir fiziski aktīvi – Ulita cenšas katru dienu nūjot un peldēt jūrā, bet Viktors dodas mierīgākās pastaigās gar Gauju. Aktīvi peldēt Ulita sākusi pirms vairāk kā 20 gadiem, kad neveiksmīgi krītot savainojusi mugurkaulu, kam sekojušas divas operācijas. Abi arī vingro. Viņi ļoti novērtē veselību un par to arī rūpējas. Vasarā Ulita bieži brauc ar velosipēdu. Viņa atzīst: "Ja pēc mugurkaula traumas es neko nedarītu, nezinu, kā tagad būtu. Ja tagad pāris dienas neesmu neko darījusi, nejūtos savā ādā. Man nepieciešamas pastaigas un pelde aukstā ūdenī, organisms pats to pieprasa."
Jau vairāk kā 55 gadus viņus vieno savstarpējais atbalsts, mīlestība, rūpes vienam par otru, uzticēšanās, savstarpēja cieņa un atbildība. Kopdzīvē izaudzināta meita Valentīna, kura Garbuzovu pārim dāvājusi arī divus mazdēlus. Pašvaldības organizētā pasākumā par godu kāzu jubilejai Garbuzovi piedalījušies otro reizi – pirmoreiz tas noticis pirms 10 gadiem. Citās jubilejas reizēs viņi labprāt uzņem ciemiņus, sabraucot radiem no tuvām un tālām vietām.
Agrāk abi kopā daudz ceļojuši – bijuši ne tikai Baltijas valstu un Baltkrievijas pilsētās, bet arī Taškentā (Uzbekistāna), Sanktpēterburgā (Krievija), Kijevā (Ukraina), Londonā (Lielbritānija). Savas īpašās pilsētas, kura visvairāk palikusi atmiņā, viņiem nav, norādot, ka katrā bijis kaut kas interesants, īpašs un skaists.
Raksturojot sievu, Viktors saka: "Man Ulitā patīk pilnīgi viss. Viņa ir rūpīga, kārtīga, mīl kārtību un lieliski gatavo. Un kas gan vairāk vīrietim ir vajadzīgs?" Ulita savukārt atzīst: "Viktors ir ļoti punktuāls. Jau tad, kad mēs vēl tikai tikāmies, ja viņš pateica, ka ieradīsies konkrētā laikā, tad arī bija klāt, nenokavēja nevienu minūti. Punktualitāte viņam vienmēr bijusi it visā."
Vasarās Smaragda pāris bieži dodas uz dārzu, kur aug ķirši, zemenes, avenes, sīpoli, ķiploki, ķirbji, kabaču un ļoti daudz ziedu. Kā jau dāmai, ziedi Ulitai ļoti patīk, tāpēc viņa par tiem rūpējas ar īpašu gādību.
"Man nav skaidras atbildes, kas ir mīlestība, jo tā nav izskaidrojama, taču pavisam noteikti zinu – ja nebūtu mīlestības, mēs tik ilgi kopā nenodzīvotu,"
atzīst Viktors. Ulita piebilst, ka kopdzīves laikā, protams, kādreiz nācies abiem piekāpties, un tas arī esot pareizi – jāprot rast kompromisus, ja tas ir nepieciešams. Svarīga ir arī uzticēšanās, sapratne un pielāgošanās viens otram. Mīlestība ir daudzu lietu kopums, norāda Ulita un Viktors.