Šodien aprit tieši 1000 dienas kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Tieši 1000 dienas kopš kara sākuma, kurā ik dienu uzbrukumos Ukrainas pilsētām un ciemiem tiek iznīcinātas ukraiņu dzīvības. Ukraina asaro un noasiņo jau vairāk nekā divarpus gadus. Pašā Eiropas sirdī notiek kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci. Mēs – Latvija, Eiropa, pasaule un ikviens no mums personīgi – nevaram pieļaut, ka Ukraina turpina noasiņot. Mūsu pienākums ir ticēt un izdarīt visu, kas no mums ir atkarīgs, lai panāktu Ukrainas brīvību.
Ikvienam vecākam sāp sirds par savu bērnu asarām, ikvienam bērnam – ja raud viņu tētis, mamma, vectētiņš vai vecmāmiņa. Līdzcilvēku asaras un sirdssāpes ir viena no briesmīgākajām lietām, kas cilvēkam jāpiedzīvo. Un diemžēl Ukrainā tā ir ikdiena, ar ko ilgstoši saskaras tūkstošiem ģimeņu. Tur kur bija jābūt laimei, ir ciešanas. Tur kur bija jābūt smiekliem, ir asaras.
Ik dienu ukraiņi saskaras arī ar trauksmes sirēnām un dzirdot šīs skaņas, viņi zina – tuvojas iznīcība un nāve. Taču vienlaikus tā ir arī viņu iespēja izglābties, jo ignorēt trauksmes sirēnas nevar – tas var maksāt viņiem dzīvību.
Pats absurdākais, ka tas notiek laikā, kad cilvēcei šķietami ir viss, lai varētu dzīvot laimē, mierā un saticībā. Viss, izņemot vienu – aizvien ir valstis un to vadītāji, kur attīstības izrāvienam daudzās jomās veselais saprāts nav spējis tikt līdzi. Ir necilvēki, kam tieksme nodarīt pāri ir lielāka par vēlmi mīlēt.
Tā nav brāļu tauta, kas nāk ar zobenu un uguni. Tā nav brāļu tauta, kas sēj postu un iznīcību. Tie ir kara noziedznieki un slepkavas! Kopš 2022. gada 24.februāra Ukrainā nogalināti vairāk nekā 11 500 civiliedzīvotāju, bet vēl gandrīz 24 000 ievainoti – tie ir skaitļi, kas runā paši par sevi. Tie ir skaitļi, kas rakstīti ar asinīm. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma miruši vismaz 564 ukraiņu bērni, bet kopš 2014.gada – vismaz 716 bērni – un šie skaitļi pieaug ar katru dienu. Mums ir divu pasaules karu pieredze, kas ir atstājusi dziļas brūces gan Latvijas, gan citu valstu vesturē, tomēr daļai cilvēces, šķiet, tā nav neko iemācījusi, jo kā gan savādāk izskaidrot to, kas šobrīd notiek Ukrainā.
Vienlaikus šīs 1000 dienas apliecina arī Ukrainas varonīgo pretošanos pilna mēroga Krievijas agresijai. Ukraiņi neapšaubāmi ir stipra, drosmīga un nesalaužama tauta, ko arī pierādījis šis smagais pārbaudījumu laiks.
Un arī mūsos šis laiks stiprinājis cilvēkmīlestību un empātiju. Ziedojumu, sveču liešanas un maskēšanās tīklu labdarības akcijas un iedzīvotāju iesaiste tajās apliecina, ka Ādažu novadā, tāpat kā visā Latvijā, dzīvo labestīgi un atsaucīgi cilvēki, kam sirds ir īstajā vietā. Pateicos ikvienam, kas ir palīdzējis Ukrainai, jo katrs, pat niecīgākais atbalsts, tuvina Ukrainu uzvarai!
Jā, mēdz teikt, ka karā uzvarētāju nav, jo ikvienā ikvienā karā klātesoša ir nāve, iznīcība un ciešanas. Diemžēl cena par brīvību, ko maksā ukraiņu tauta, ir ļoti augsta. Taču tieši Ukrainas brīvība, suverenitāte un teritoriālā nedalāmība arī ir tas, ko mēs saprotam ar uzvaru šajā karā.
Karam ir jābeidzas! Taisnīgi, tātad ar agresora pilnīgu sakāvi un padzīšanu no ukraiņu zemes. Karam ir jābeidzas iespējami drīz, lai pēc nākamajām 1000 dienām notikušais būtu palicis vien senās atmiņās tikai kā ļauns murgs, kurš beidzot ir galā.
Šodien aicinu ikvienu iedegt svecīti un ar klusuma brīdi pieminēt tos ļaudis, kas varonīgajā cīņā par Ukrainas brīvību atdevuši savu dzīvību. Mūžīga slava varoņiem!
Kopā līdz uzvarai! Разом до перемоги!
Karīna Miķelsone,
Ādažu novada pašvaldības domes priekšsēdētāja