1.maijā – 104 gadi pirmajam vēlētajam parlamentam

Publicēts: 01.05.2024.

Pašvaldība skaidro

1.maiju liela sabiedrības daļa uzskata par savulaik Eiropas sociāldemokrātu iedibināto Darbaļaužu tiesību aizsardzības dienu jeb Darba svētkiem. Padomju okupācijas gados tie bija uzspiesti svētki, kuru nozīmi, iespējams, līdz galam nesapratām, tomēr 1.maijs ir viena no svarīgākajām dienām Latvijas valsts vēsturē, jo tieši šajā dienā pirms 104 gadiem, 1920.gadā, pirmo reizi kopā sanāca Latvijas Republikas pirmais vēlētais parlaments (saukts par Satversmes sapulci). Nereti cilvēki samulst, izdzirdot jēdzienu – Satversmes sapulce. Satversmes sapulce ir Latvijas Republikas pirmais vēlētais parlaments, kas darbojās no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 7. novembrim, aizsākot parlamentārās demokrātijas posmu Latvijā.

Pirms 104 gadiem šis notikums lika pamatu Latvijas valstij. “Bija silta saulaina diena, kad 1920.gada 1.maijā Satversmes sapulces locekļi salasījās uz pirmo sēdi. Likās, ka pati daba uzsmaidītu šim ārkārtējam notikumam latviešu tautas vēsturē,” rakstīja Cielēns.[1] Satversmes sapulce pieņēma ‘’Deklarāciju par Latvijas valsti’’, kurai bija tikai divi panti: 1) Latvija ir neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu. 2) Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Abi panti ar nelielām redakcionālām atšķirībām kā pirmie un vissvarīgākie tika iekļauti mūsu pamatlikumā – Satversmē, kas tika apstiprināta divus gadus vēlāk – 1922.gadā. Jurists Mārtiņš Drēģeris atzīst, ka nenovērtējamu ieguldījumu Satversmes izstrādāšanā deva tieši Fēlikss Cielēns: “Nereti savos spriedumos uz viņu atsaucas Satversmes tiesa, un teju katrs tiesību vēsturnieks piemin savos rakstos”[2]

Revolucionārs un diplomāts Cielēns

Kāda ir personība, kas patiesi aizrauj un iedvesmo? Cilvēks, kurš allaž bijis drosmīgs, par spīti visam. Cilvēks, kurš uzdrošinājies un nebaidījies. Un šāda personība bija tepat, Alderos, dzimušais Fēlikss Cielēns, jo ideja par brīvu un autonomu Latviju viņu virzīja un iedvesmoja, viņš iestājās par to visos laikos. Par spīti visam. Cara laikā, 1905.gadā viņš ar ieročiem rokās cīnījās par latviešu pašnoteikšanās tiesībām. Ādažos, no Pagasta nama sienām viņš norāva vecās varas simbolu – cara Nikolaja portretu, par ko viņam piesprieda nāvessodu, no kura viņš gan veiksmīgi izvairījās. Izstrādājot Satversmes pirmo daļu, Cielēns lika pamatus Latvijas valstij kā demokrātiskai un parlamentārai republikai. Jau vēlāk, nacistu okupācijas laikā, Cielēns sagatavoja Latvijas Centrālās padomes (LCP) memoranda tekstu, ar ko nacistu varai pieprasīja Latvijas valsts atjaunošanu. Viņa spītību un vēlmi nekad nepadoties raksturo vēl kāds fakts. Zaudējot redzi, viņš iemācījās strādāt ar neredzīgajiem piemērotu rakstāmmašīnu, lai uzrakstītu atmiņu grāmatas.

“Spožs orators un negants oponents, viens no ambiciozākajiem Latvijas ārlietu ministriem. Revolucionārs, jurists, publicists, politiķis, diplomāts, Satversmes sapulces, visu četru Saeimu (pirms Otrā pasaules kara) deputāts, Latvijas Republikas Satversmes, Latvijas Tautas padomes (Latvijas Republikas “priekšparlamenta”), Latvijas Centrālās padomes memoranda līdzautors un politiskais trimdinieks”, Cielēnu raksturo jurists Mārtiņš Drēģeris[3]. Fēlikss Cielēns kaismīgi iestājās par Latviju kā parlamentāru, nevis prezidentālu republiku.

Cielēns izstrādā Satversmes pirmo daļu

Satversmes tekstu izstrādāja īpaši šim nolūkam izveidota Satversmes komisija, kas tika sadalīta divās apakškomisijās. Pirmo apakškomisiju vadīja tieši Fēlikss Cielēns, un tās uzdevums bija izstrādāt valsts iekārtas pamatus jeb Satversmes pirmo daļu, un tas nozīmēja izdomāt sistēmu, kā veidosies un ko darīs parlaments, Valsts prezidents, Ministru kabinets, ministri, tiesneši u.c. institūcijas. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Jānis Pleps vienā no savām publikācijām norāda, ka Satversmes komisijā tika ievēlēti 26 Satversmes sapulces deputāti, no kuriem izceļami divi – Arveds Bergs un Fēlikss Cielēns, kuri aktīvi strādāja gan Satversmes komisijā, gan arī Satversmes sapulces plenārsēdēs, debatējot par atsevišķām normām[4].

Cielēns iestājas par tautas līdzdalību likumdošanā

Pateicoties F. Cielēna personīgajai uzstājībai, un viņš reti laida garām iespēju uzstāties tribīnē, ja varēja formulēt un paust, viņaprāt, valstiski svarīgus jautājumus - Latvija nekļuva par prezidentālu republiku ar tautas vēlētu un plašām pilnvarām apveltītu Valsts prezidentu. Politiķis ar domubiedriem pierādīja un pārliecināja deputātus, ka stipra prezidenta institūcija kādā brīdī varētu kļūt demokrātiskai republikai bīstama.

Ļoti atzinīgi tika novērtēti un atbalstīti F.Cielēna ierosinātie Satversmes punkti, kas paredzēja atsevišķos gadījumos ar tautas iniciatīvu rosināt jaunus likumprojektus. Izcilais politiķis uzskatīja, ka tautas tieša līdzdalība likumdošanā tikai stiprinās valsti, jo dos lielāku elastību likumdošanas attīstībai. Kā secina vēsturnieks V.Blūzma, līdz ar šiem F.Cielēna priekšlikumiem Latvija kļuva par valsti ar attīstītiem tiešās demokrātijas institūtiem – tautas iniciatīvu un tautas nobalsošanu[5].

Cielēns – agrīnās valstiskuma idejas paudējs

Fēliksu Cielēnu tiesību vēsturē dēvē arī par agrīno Latvijas valstiskuma ideju paudēju – jau 1915.gadā Bernē jaunais intelektuālis sagatavoja “Latvijas autonomijas projektu”, kuru ļoti atzinīgi novērtēja latviešu inteliģences aprindas emigrācijā. Tolaik nevienam vēl nevarēja ienākt prātā, ka Krievijas impērija drīzumā sabruks, bet jau tad Cielēna radītajā Latvijas autonomijas projektā bija daudz iezīmju, kas vēlāk veiksmīgi īstenojās demokrātiskās Latvijas valsts iekārtā. Cielēns nebija klāt brīdī, kad Rīgā 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas valsts, jo vācu karaspēka iebrukuma dēļ viņš jau gada sākumā bija devies uz Krieviju, kur tobrīd atradās vairāk nekā pusmiljons latviešu – kara laika bēgļu. Ar grāmatu un žurnālu saiņiem apkrāvies, intelektuālis Cielēns devās uz Pievolgas apgabaliem sludināt savu Latvijas pašnolemšanas (autonomijas) ideju, arī sarkanajiem latviešu strēlniekiem, lai atrautu viņus no maldīgās padomju varas ietekmes. Pirms došanās uz Krieviju sievai Maijai Fēlikss teicis, ka pēc pāris nedēļām būs mājās, bet bija jāpaiet vairāk nekā gadam, līdz ar Sibīrijas latviešu nacionālās savienības dotu uzdevumu viņam ar kuģi bija iespēja ieceļot Francijā. Tur ar savām valodu un tieslietu studiju zināšanām intelektuālis Cielēns atkal bija noderīgs Latvijas delegācijai Parīzes miera konferencē. 1919.gada augustā viņš beidzot atgriezās Rīgā un kļuva par Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica padomnieku. Nu jau abi kopā iestājās par jaunās Latvijas valsts starptautisku atzīšanu.

Cerība atjaunot Latviju 1944.gadā

Vēsturē Fēlikss Cielēns iegājis kā izcils Latvijas patriots, turklāt tieši tajos mirkļos, kad citiem nolaidās rokas… 1943.gadā Cielēns aktīvi iesaistījās Konstantīna Čakstes izveidotajā Latvijas Centrālajā padomē (LCP), kas cerēja izmantot brīdi, kad krievi karaspēks uzbruks un vāciešu atkāpsies, lai īsajā varas vakuuma sprīdī pasludinātu Latvijas neatkarību un mēģinātu noturēties ar visiem tobrīd pieejamajiem latviešu bruņotajiem spēkiem! Fēlikss Cielēns sagatavoja slaveno 1944.gada 17.marta Latvijas Centrālās padomes (LCP) memoranda tekstu, ar ko nacistu varai tika pieprasīta Latvijas valsts atjaunošana. Visi kā viens cerēja, varbūt notiks brīnums un 1918.gada demokrātiskā Latvija atkal tiks atjaunota. Brīnums nenotika. Izolēti no pasaules, mēs neizpratām lielo politiku. LCP plāns bija būvēts uz vāju cerību, ka Rietumu sabiedrotie mums palīdzēs. Latvijas ievērojamākās inteliģences parakstīto dokumentu uz Rietumiem uzticēja nogādāt F. Cielēnam – LCP viņu pilnvaroja turpināt Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas ideju sludināt ārzemēs.

Prasība par Latvijas atjaunošanu dodas pāri jūrai

1944.gada maijā Fēlikss ar sievu Maiju un meitiņu Izabellu, sarullējis azotē līdzņemšanai LCP biedru uzticēto memorandu un pāris sievas brāļa gleznotāja Ģederta Eliasa tik mīļās gleznas, ar bēgļu laivu pārcēlās pāri jūrai uz Zviedriju.

Visus bezcerīgos padomju okupācijas gadus Cielēna sagatavotais LCP memorands kalpoja par pamatu, lai, pamatojoties uz Satversmi, juridiski spētu uzturēt prasību par Latvijas valstiskuma atjaunošanu. 50.gadu pirmajā pusē Fēlikss zaudēja redzi, taču iemācījās strādāt ar neredzīgajiem piemērotu rakstāmmašīnu, lai uzrakstītu atmiņu grāmatas “Laikmetu maiņā” 3 sējumos. 1948. gadā iznāca viņa romāns "Nāves pavēnī" un 1955. gadā — grāmata "Rainis un Aspazija". Zīmīgi, ka vēl Latvijā dzīvojot un publicējoties, F.Cielēna literārais pseidonīms bija M.Baltezers (Mazais Baltezers). Fēlikss Cielēns mūžībā devās 1964.gadā Stokholmā 76 gadu vecumā. 2001.gadā urnas ar Fēliksa un sievas Maijas pīšļiem pārapbedīja Raiņa kapos Rīgā. Pēc vairāk nekā 50 gadiem abi uzticamie Latvijas patrioti simboliski varēja atgriezties savā tēvu zemē.

Lai prieka pilna 1.maija svētku diena – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena!

Elita Pētersone

Pateicība Fēliksa Cielēna meitai Izabellai par iespēju izmantot ģimenes foto krājumu šajā publikācijā un Fēliksa vecākā brāļa Alfrēda Cielēna ģimenei, kura vēl joprojām dzīvo Ādažos, Baltezera krastā, par atbalstu.