barikādes, cilvēki pūlī

Ik gadu 20. janvārī atceramies 1991. gada janvāra barikādes, kurās pulcējās tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, aizstāvot savas tiesības uz neatkarīgu Latvijas valsti.

Pirms 33 gadiem neatkarības pretinieki negribēja samierināties ar Latvijas un Lietuvas Republikas neatkarības atjaunošanu un 1991. gada janvārī sāka uzbrukumu neatkarības piekritējiem. Viļņā 13.janvārī padomju armija ar spēku vērsās pret civiliedzīvotājiem,  tika nogalināti 14 un ievainoti vairāk kā 100 iedzīvotāju.

Bija skaidrs, ka līdzīgi notikumi varētu sākties arī Rīgā. Lai protestētu pret PSRS agresiju, 13. janvārī Rīgas ielās izgāja ap pusmiljons cilvēku. Vienlaicīgi Latvijas Tautas fronte ar radio starpniecību aicināja doties sargāt svarīgus objektus. Sāka veidot barikādes, kuras apsargāja neapbruņoti civiliedzīvotāji. Rīgā sāka ievest smago lauksaimniecības, celtniecības un mežizstrādes tehniku, lai bloķētu padomju armijas pieeju nozīmīgiem objektiem. Radio nams Doma laukumā, Rīgas Telefona un telegrāfa centrāle, Augstākās Padomes un Ministru padomes ēkas, Radio un TV centrs Zaķusalā.

Latvijas Tautas frontes izvēlētā stratēģija bija nevardarbīga pretošanās. Iedzīvotāju gatavība aizstāvēt neatkarību pat ar kailām rokām pievērsa rietumvalstu uzmanību situācijai Latvijā un ļāva izvairīties no līdzīgām neatkarības pretinieku militārām akcijām kā Viļņā. Tomēr bez upuriem tik un tā neiztika – Padomju milicijas specvienības OMON 1991. gada 20. janvāra uzbrukumā Iekšlietu ministrijai tika nogalināti pieci, bet ievainoti 11 cilvēki. 

Barikādēs tika organizētas dalībnieku dežūras. Brīvprātīgie piegādāja pārtiku, bija sagatavoti medicīniskās palīdzības sniegšanas punkti. Barikādēs piedalījās aptuveni 40 000 cilvēku. ​1991. gada barikādes notika no 13. līdz 27. janvārim.

Atcerēsimies, novērtēsim un godināsim arī mūsu novadniekus – barikāžu dalībniekus. Paldies par jūsu brīvprātīgo izvēli, kas deva mums cerības un iespējas pašiem veidot savu un mūsu bērnu nākotni Latvijā!  Jo Latvijas brīvība nekad nav bijusi pašsaprotama. Un joprojām nav.  

Elita Pētersone
Foto: no Ādažu muzeja krājuma