Visus, kurus interesē lībieši un vēsturiski stāsti, Carnikavas Novadpētniecības centrs aicina uz interaktīvu sarunu un aizraujošiem stāstiem par Vidzemes lībiešiem 21.maijā plkst.12.00. Stāstīs vēsturniece, lībiešu tēmas pētniece Ligita Beitiņa.
Klausīsimies, runāsim, izzināsim seno Gaujas baseina un jūras piekrastes iedzīvotāju noslēpumus kopā!
! Interesanti: Vai zināji, ka Ādažu novadā ir veselas divas Lībiešu ielas – Baltezerā un Carnikavas centrā? Vai tie, kuri mūsdienās dzīvo šajās ielās, paretam nosauc sevi vai kaimiņu par lībieti?!
Gaujas stāsti: pirmsākumi un nezināmā atpazīstamība – lībieši
Reti kuram, runājot par lībiešiem, uzreiz prātā ienāk Ādažu novads, bet velti, Vidzemes lībiešu stāsts ir gan traģisks, gan izzinošs, gan arī gana spēcīgs, lai par Vidzemes lībiešu pēctečiem atcerētos arī mūsu mazmazbērni. Šis ir stāsts par pārmaiņām un pārmantotu spēku, zudušo mantojumu, dzīvi un nāvi jūras un Gaujas krastos. Ar šo rakstu atklājam rakstu sēriju par mūsu likteņupi – Gauju, upi, kuras krastos bija, ir un būs iespējams piedzīvot daudz brīnišķīgu un brīnumainu lietu… Brīnumupe. Tikai jāatceras, ka arī pašiem ir jāizturas ar cieņu, nevis cīņu. LU Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru 2023. gadu starptautiskās pirmiedzīvotāju valodu desmitgades (2022–2032) ietvaros ir pasludinājis par Lībiešu mantojumu gadu. Gads noritēs kā atsevišķu pasākumu un iniciatīvu kopums, tāpēc šogad ir paredzēti vairāki interesanti un saistoši pasākumi visā Latvijā, arī pie mums, Gaujmalā, Ādažu novadā.
Katrs ir dzirdējis šo vārdu lībieši (jeb līvi), kādam, izdzirdot šo skanējumā plūstošo un īpašo senā etnosa nosaukumu, prātā nāk skaistais zaļi balti zilais lībiešu karogs, kādam – romantiskais stāsts par zaļajiem mežiem, zilo jūru un baltajām smiltīm, kādam – ar skaistajām putnu modināšanas tradīcijām un Mazirbes “dižjūru”, kādam prātā nāk Gaujas lībiešu stāsts un saistošā Turaidas muzejrezervāta ekspozīcija.
Lībiešu stāsts ir sācies vairāk nekā pirms 5 gadu tūkstošiem ar lībiešu tāliem priekštečiem, kuri sākuši apdzīvot Baltijas jūras ziemeļaustrumu piekrasti un turpināsies ar mūsdienu un nākotnes pētījumiem, kā arī centieniem saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu mūsu mainīgajā vidē.
Mūsdienu Latvijas, tajā skaitā arī Ādažu novada, kultūras mantojums veidojies daudzu gadu tūkstošu laikā. Bagātīgu un savdabīgu pienesumu devuši lībieši un jau pieminētie viņu tālie priekšteči – indoeiropiešu (baltu) un somugru tautas. Par lībiešiem kā etnisku grupu vai maztautu arheoloģiskie pierādījumi ir no 10. gadsimta. Jā, mēs izdalām Vidzemes teritoriju, lībiešu kultūra uzplaukst Vidzemē 12. gadsimtā, kad tā arī teritorijas ziņā aizņem vislielāko platību Daugavas un Gaujas lejtecē, kā arī Vidzemes jūrmalā. 12. gs. beigās un 13. gs. sākumā lībieši Vidzemē apdzīvoja ap 40–60 km platu reģionu pie jūras, interesanti, ka tieši pie mums - Ādažos - satikās Gaujas un Daugavas lībiešu novadi.
Mūsdienās pētnieki ir vienisprātis, ka arī Rīgas jūras līča austrumu piekrastē Vidzemes jūrmalā 10.-13. gadsimtā bija apmetušies lībieši. Saimniecībai nepiemēroto dabas apstākļu dēļ šī teritorija tolaik bija mazapdzīvota. Bet ir jautājumi saistībā ar lībiešu apdzīvotību, par kuriem zinātnieki mēdz arī diskutēt. Daļa pētnieku tagadējās Carnikavas apkaimi pie Gaujas ietekas jūrā 12. gadsimtā pieskaita pie Kubeseles lībiešu pilsnovada zemēm, daļa – pie Metsepoles. Indriķa Livonijas hronikā 13. gadsimtā minēti trīs novadi: Gaujas lībiešu, Daugavas lībiešu un Metsepoles (tulk. no lībiešu val. – ‘mežmala’). Metsepoles lībieši tiek uzskatīti vairāk par seno Baltijas somu pēctečiem, savukārt Gaujas un Daugavas lībiešu kultūra un dzīvesveids veidojušies spēcīgā te dzīvojošo baltu ietekmē.
Arī vikingi kuģojuši pa Gauju
Arī mūsu stāsta vaininieces – Gaujas vārds, iespējams, ir nācis no lībiešu valodas. Pēc vienas versijas igauņi un lībieši šo upi sauca Koiva (Coiwa), tā minēta arī 13. gadsimta Indriķa hronikā un varētu būt cēlusies no igauņu koiw vai lībiešu keuv - ‘bērzs’. Mūsdienu igauņu valodnieki gan uzskata, ka igauniskais un lībiskais šīs upes nosaukums Koiva (Coiwa) tomēr ir aizguvums no baltu valodām. Gaujas upe lībiešu kultūras uzplaukuma laikā bija dziļāka, līdz ar to vieglāk kuģojama, Gauja ir bijusi viena no svarīgākajiem ūdensceļiem, īstā transporta artērija, - 9.-12. gadsimtā pa šo upi tālu uz augšu ir kuģojoši vikingi. Pie Gaujas upes grīvas lībiešu uzplaukuma laikā te visdrīzāk atradies līvu ciems - Mereküll, kas burtiski nozīmē Jūras ciems.
Iespējams, ka arī Ādažiem vietvārdu devusi Latvijas krāšņākā upe Gauja, kuras senais, nu jau vāciskais nosaukums, bijis Aa, reti sastopams bijis arī – Ada Flusing. Iespējams, ka Ada ticis savienots ar Vidzemes lībiešiem raksturīgo galotni “aži”. Arī Carnikavas vārds visdrīzāk ir cēlies no lībiešu vārda Sarnikau, tulkojumā no lībiešu valodas – Ošuleja.
Karadarbība un epidēmijas
Ziedu laiki lībiešu tirgotājiem un karotājiem ātri nomainījās pret iznīcības, posta un aizmirstības periodu. Gadsimtu gaitā Vidzemes lībiešu skaits būtiski samazinās, atstājot mums mantojumā senās leģendas, pasakas, tradīcijas un vairāku toponīmu un īpaši jau hidronīmu nosaukumus. Arī Ādažu novada dabas bagātības glabā atmiņas par seno dabai tik uzticīgi kalpojošo tautu. Jau sākot ar 16.–17. gadsimtu, lībieši kopā ar baltu maztautām – kuršiem, latgaļiem, sēļiem un zemgaļiem iekļaujas latviešu tautas sastāvā. Ilgstošā karadarbība, mokošās epidēmijas, nelabvēlīgā ekonomiskā situācija un varas maiņas, tā visa rezultātā 18.-19. gs. mūsu apvidū vairs ir sastopami tik dažas atsevišķas lībiešu ģimenes; 19. gs. lībiešu kā tautas vai etnosa Vidzemes teritorijā vairs nav. Vai senie lībieši varējuši iedomāties, cik svarīgas pēdas viņi atstās mūsu kultūrvēsturē, dzīvesziņā, valodā un mentalitātē?!
Pavisam nesen, 2022. gada nogalē, Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma (NKM) sarakstā iekļauta Vidzemes lībiskā kultūrtelpa, kuras identitātes stūrakmens ir tās lībiskais valodas un kultūras mantojums, Nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes Carnikavā NKM sarakstā ir iekļauti 2019. gadā.
Sirsnīgi pateicamies vēsturniecei Elitai Pētersonei, raksta tapšanā ir izmantoti grāmatas “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni" materiāli.
Olga Rinkus
