Tautas lietišķās mākslas studijas "Auseklītis" audēju darbus varēs apskatīt Carnikavas Novadpētniecības centrā. Izstāde tiks atklāta 26. novembrī, bet 9. decembrī varēs piedalīties rokdarbnieču organizētajā meistarklasē.
Atnākot novembra dzestrumam, mēs biežāk piedomājām par tautisko elementu izmantošanu apģērbā un aksesuāros, biežāk atceramies par senču tradīcijām, atceramies vietu, novadu, pilsētu, ciemu, no kura nākam paši vai no kurienes nāk mūsu senči. Vienam ir tuvāki Kurzemes krāšņie brunči, bet kādam – Vidzemes strīpainie svārki, kuru krāsa atkārto dabā sastopamās krāsas, līnijas un sajūtas. Cits, neatrodot sava novada tērpu, uzšuj sev kaimiņu novadam raksturīgos brunčus, bet vainagu piemeklē, izpētot muzeja materiālus. Arī Dziesmu un deju svētkos mums bija iespēja aplūkot katra Latvijas reģiona tērpu krāšņumu, tāpat 4. maijā ik gadu esam aicināti ietērpties tautastērpā. Tērps ir dzīvs, tērpa mode mainās līdz ar laikmetu un jaunajām vēsmām.
Runājot par apģērbu senos laikos, jāpiebilst, ka senatnē tērpi bija pieskaņoti klimatiskajiem apstākļiem, dzīvesveidam, arī apģērba krāsa bija atkarīga no mūsu zemes augu bagātības. Līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei vielas, ar kurām krāsoja audumus, tika iegūtas vienīgi no dabiskām izejvielām, galvenokārt no augiem, kukaiņiem un gliemežiem. Piemēram, tāds augs kā krāsu mēle deva zilo krāsu. Ne visus augus varēja atrast uz vietas, vairākas krāsvielas tika ievestas no tālienes un ir bijušas visai dārga prece. Šo krāsu goda drēbēm varēja atļauties seno lībiešu daiļā dzimuma pārstāves un zvejnieku sievas.
Arheoloģiskais tērps – senatnes liecības un krāšņa muzejiska vērtība
Par senāku tērpu uzskata arheoloģiskos tērpus. Tie ir atradumi, kas iegūti arheoloģisko izrakumu apbedījumu vietās un ir rekonstruēti. Ne velti visbagātīgāk liecības par tērpiem sniedz tieši senie apbedījumi. Parasti mirušos apbedīja svētku tērpos, kas krāšņi tika izgreznoti ar bronzas rotām.
Jau mūsu ēras pirmajos gadu simtos dažādām ciltīm bija savdabīgas apģērba, rotāšanās un apbedīšanas tradīcijas. Pēc atrastajām senlietām un audumu fragmentiem iespējams rekonstruēt pat no 7. līdz 13. gadsimtam valkāto apģērbu. Gan pie Gaujas, gan jūras krastā līdz 13. gs. dzīvojuši lībieši.
Standarta tērpā ietilpa krekls, svārki vai bikses, kājauti, apavi un apmetnis. Uz pleciem segtas tumši zilas villaines, kas rotātas ar gredzentiņiem, spirālītēm un rakstainiem ceļu apaudiem. Ne reti apbedījumu vietas apģērbu rekonstruēt nav iespējams, taču tā kā metāls augsnē saglabājās labāk nekā audums, tad daudzveidīgās rotas varam apskatīt vēl līdz šai dienai.
Ādažu novadā apbedījumos tika atrastas vairākas interesantas un novadam gan raksturīgas, gan neraksturīgas rotas vai to fragmenti. Pašā Ādažu centrā, paplašinot slimnīcas ēku, 20. gs. 80. gados atrasts 13.gs. darinātas meitas rotas – bronzas kakla riņķa fragments. Interesanti, ka šāda rota nav lībiešiem raksturīga. Visdrīzāk, meita nākusi no citas tautas un ieprecējusies šajā apvidū.
Lībiešiem raksturīgais 13. gs. bronzas piekariņš, rotas fragments, greznajās krūšu važiņrotās — dubultzirdziņš 20.gs. 80. gados tika atrasts, paplašinot Vējupi, netālu no Podniekiem.
17. gs. var uzskatīt par lībiešu kultūru noietu, bet arī šī perioda rotas tika atrastas esošā vai bijušā Ādažu novada teritorijā. Tā 17. gs. bronzas pakavsakta ar ornamentiem tika atrasta pie Ledoņu mājām, arī 17. gs. darināta sirdsveida bronzas sakta tika atrasta Ādažu pagasta teritorijā. Visas šīs rotas pašlaik glabājas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļā.
Mūsdienās arheoloģiskos tērpos bieži uzstājas folkloras kopas un kolektīvi. Ādažu novada folkloras kopa “Ābols” izvēlējusies tradīcijas izdzīvot, tērpjoties seno tērpu atdarinājumos.
Etnogrāfiskais tērps – jaunas līdz mūsdienām saglabājušās tradīcijas
Ādažiem nav sava klasiskā Vidzemes etnogrāfiskā tērpa. Šāds skarbs secinājums izriet, izpētot etnogrāfiskā tērpa pirmsākumus un īpatnības. Bet, vai tas nozīmē, ka nav arī mūsu senču senu tērpu darināšanas tradīciju? Nē, tā nebūt nav.
Etnogrāfiskie tērpi attiecināmi uz 18. un 19. gadsimtu. Par latviešu etnogrāfisko tautas tērpu sauc zemnieku apģērbu, kas tika radīts līdz 19. gs. vidum, kad to pakāpeniski papildināja vai nomainīja pilsētas modes apģērbs. 19. gadsimtā Latvijas lauku iedzīvotāji sadzīvē lietoja ikdienas darba apģērbu un goda jeb svētku tērpu. Goda tērpi bija grezni gan krāsās, gan rakstos. Par spīti tam, ka 19.gs. par lībiešu mantojumu Gaujas krastos un piekrastē liecināja galvenokārt vietvārdi - toponīmi un hidronīmi - Ādažos un Carnikavā bija sastopamas lībiešu apgabaliem līdzīgas īpašības. Brunčiem lībiešu un piekrastes novadiem vairāk raksturīgs tumšs fons ar nelielām krāsainām svītrām, kreklu rotājumi bija ļoti vienkārši, tāpat jakas vai ņieburi - tumši, bez rotājumiem. Lībieši, ja jūrā nebūtu zivju ko zvejot, būtu bijuši trūcīgi, jo zeme piekrastē ir smilšaina un neauglīga. Kā zināms, jūra bieži ir tumša un skarba, tāpēc tie, kuri savā etnogrāfiskajā latviešu tautas tērpā grib pieturēties pie lībiskās un piekrastes tradīcijas, var droši meklēt līdzības ar tuvākajiem novadiem gar jūru un ap Rīgu Vidzemes daļā. Piemēram, tautas lietišķās mākslas studijas "Auseklītis" vadītāja Zane Ulmane sarūpēja sev Tūjas tērpu, jo tuvāk Carnikavai nekas autentisks netika atrasts.
Kopš senākiem laikiem katra sevi cienoša zemnieku vai zvejnieku mājas saimniece centās iegādāties kaut ko no Rīgas vai Pērnavas tirgotājiem. Pirms tam, ko varam redzēt senajās 18.- 19.gs. zvejnieku sievu darba vai goda drēbēs, darba brunči bijuši pelēki, melni un brūngani pusvilnas brunči, bet goda reizēm tika pietaupīts kāds audums zilā krāsā, jo tā ir bijusi dārga un tikusi eksportēta no siltākajām zemēm.
19. gs. 60.–80. gadi skaitās par krāsainākā sieviešu apģērba periodu, jo, pilnveidojoties šķiedru krāsošanas mākai, ienāca daudzkrāsu gareniski austie svītrainie un vēlāk arī rūtainie audumi. 1856. gadā tika sintezētas ķīmiskās krāsvielas, ar kurām varēja nokrāsot dzijas rozā, koši zaļā, dzeltenā, violetā, melnā un citās krāsās. Tajā pašā laikā lauku mode iespaidojās no pilsētas.
Ādažiem parādījās baltbrūni brunči, šūti divkāršās dubultielocēs. Brunči vienmēr veidojuši galveno tērpa akcentu. Ādažu novada senākie brunči atrodas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pamatkrājumā. Jau 19. gs. beigās apģērbs ir kļuvis par muzejisku vērtību, tā 1896. gadā Latviešu etnogrāfiskajā izstādē tika veidota nodaļa “Apģērbi”.
Interesanti, ka pavisam nesen Blusu kroga ēkā Carnikavā tika atrasti brunči, krekls, josta un cepure. Tas ir gandrīz pilns Liepas pagasta tērps. Carnikavas Novadpētniecības centra speciālistiem tā arī nav izdevies atminēt tērpa nonākšanas līdz Blusu krogam noslēpumu.
20. gs. 30 gadu tautas tērpa stilizācija un kultūras mantojuma novērtēšana
20.-30. gados izveidojās Latvijas valsts un uzziedēja kultūras dzīve. Pirms Otrā pasaules kara Ādažu pagastā darbojās vairāki pašdarbības kolektīvi. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas tautastērps “uzplaukst” novadu daudzveidībā, turpinot saglabāt modernā tērpa iezīmes. Pirmo reizi tautiskie tērpi parādās arī vīriešiem.
Mēs esam pieraduši, ka dziedātāji un dejotāji uzstājas vienādos tautiskajos tērpos, bet šāda mode radās padomju gados un nostiprinājās 1960.-1970. gados kā atsevišķa stilizētā skatuves tērpa kultūra. Pirmskara gados bija laiks, kad zēla un plauka individuālisms un radošums. 20. gados arī kara ietekme vēl bija jūtama, tērpa košums bija atkarīgs no rocības, bet kara izpostītajā zemē vispirms domājuši par pārtikas sagādi. Tāpēc 6. Vispārējos latviešu dziesmu svētkos (1926.g.) bieži varēja redzēt dāmas dažādos tērpos - viena mammas brunčus izgreznoja ar no kāda rada atvesto villaini, bet cita, iedvesmojoties no senču tradīcijām, darināja tērpu no jauna. Daudz meitu un sievu staigāja nu jau tradicionālajos brūni rūtainajos brunčos, vai arī izvēlējās sev rūtainos brunčus citā krāsā.
Šī tendence īpaši iezīmējās 30. gados. Pilnīgi jaunu, bet senču tradīcijās veidotu tērpu radīja grāmatas “Mēs esam carnikavieši” autora – Ulda Siliņa māte Elza Vilhelmīne Siliņa, kura pēc Pirmā pasaules kara, 1927. gadā, ieprecējās Carnikavā. Jaunā skolotāja esot bijusi radoša, dziedājusi, spēlējusi teātrī un goda reizēs nav gribējusi tērpties Ādažu pārāk drūmajos rūtainajos brunčos. Drosmīgā skolotāja izlēmusi uzšūt sev tautas tērpu jūras zilā krāsā un izrotāt to ar spēka zīmju rakstu. Kara gados Siliņu ģimene emigrēja uz Austrāliju, bet tērps ir palicis Carnikavā, kur ilgus gadus nostāvējis Siliņu omammas pūra lādē.
Carnikaviete Astra Zonne atceras, ka viņas māte ir bijusi bārene, dzīvojusi pie Siliņiem, tie pret viņu ļoti labi izturējušies, ikdienā jokoja un palīdzēja darbos. Jaunajai paaudzei izbraucot no dzimtās Latvijas, pēc vairākiem gadiem Siliņas kundze atdeva tērpu viņas mātei Amālijai.
Vēlāk, jau padomju gados, vietējām meitenēm ir radusies traka ideja – pavairot 1930. gada tērpu. Jau 50. gados fotoattēlos mēs varam redzēt, ka Carnikavas koristēm mugurā ir slavenais Carnikavas tērps, piedaloties Zvejnieksvētku svinēšanā Ziemeļblāzmā.
Mūsdienās tautas tērpus pēta ne tikai vēsturnieki un etnogrāfi, bet arī kolektīvu vadītāji un kopienas pārstāvji. Šobrīd Carnikavas Novadpētniecības centrā blakus sadzīvo “Blusās” atrastais Liepas tērps un no tautas nama “Ozolaine” deponētais jūras zilais carnikaviešu tērps.
Aicinām dalīties ar mūsu speciālistiem tautas tērpa stāstos, dzimtas pieredzē, fotoattēlos, kā arī sniegt idejas, kā Ādažu novada tērpi un tradīcijas mainīsies, ietekmējoties no mūsdienu modes tendencēm un tehnoloģijām.
Pateicamies Zaigai Zaļkalnei, Zanei Ulmanei un Elitai Pētersonei par palīdzību raksta tapšanā!
Raksta autore Olga Rinkus
