Vai zinājāt, ka, nodibinoties neatkarīgajai Latvijas valstij 1918. gadā, medicīniskās palīdzības organizēšana tika uzticēta pašvaldībām? Ka savulaik Ādažu slimnīcā darbā tika pieņemts zirgkopis un pie pacientiem vajadzējis doties ar laivu, zirgu vai divriteni? Ka padomju laikā Ādažu slimnīcas medmāsa vienlaikus bija arī jaunākais seržants, bet daktere – vecākais leitnants? Ko Ādažu slimnīcā pieredzējusi medmāsa Aina Miliņa un daktere Aina Zara? Vēsturniece Elita Pētersone veikusi patiesi apjomīgu pētījumu, lai noskaidrotu, kāda bijusi Ādažu slimnīcas 70 gadu ilgā vēsture. Un, kā izrādās, medicīnas aprūpes aizsākumi Ādažu novadā meklējami jau krietni agrāk par šogad oficiāli svinamo Ādažu slimnīcas 70.jubileju.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā medicīniskā palīdzība – pašvaldību ziņā
Nodibinoties neatkarīgajai Latvijai 1918. gadā, visa medicīniskās palīdzības organizēšana valstī tika uzticēta pašvaldībām – Ādažu pagasts savulaik rajona ārstu doktorātu varēja uzturēt viens pats, iepretim mazajiem lauku pagastiem citviet, kuri tad apvienojās pa vairākiem kopā, lai spētu nodrošināt pienācīgu medicīnisko aprūpi saviem ļaudīm. Latvijas brīvvalsts laikā jebkurš lauku iedzīvotājs par nelielu atlīdzību, bet trūcīgie – ar pagasta valdes lēmumu par brīvu varēja vērsties pēc palīdzības pie rajonu ārstiem. Ārstu un vecmāšu apkalpojamo rajonu lielums bija atkarīgs no iedzīvotāju skaita. Ādažu pagastā pagājušā gadsimta 30. gados bija aptuveni 3600 iedzīvotāju, un pagastā atradās divas nozīmīgas valsts rehabilitācijas iestādes – Bērnu vasaras kolonija pie Mazā Baltezera un Gaujas sanatorija Iļķenmuižā. Abu šo atveseļošanās iestāžu specifika bija plaušu veselības atjaunošana un nostiprināšana.
Emīlija Meinhade un Marija Baumanis
Ādažniekiem visos laikos vajadzību bijis daudz, taču izglītība un veselības aprūpe bija prioritāte. Vispirms pēc arhitekta prof. P.Kundziņa projekta 1927. gadā tika uzcelta jauna un plaša skola, bet 1930. – iepretim jaunuzceltajai skolas ēkai – tika uzbūvēta “Ārsta māja”. Divstāvu mūra māja, kuras pirmajā stāvā izvietojās doktorāts, bet otrajā – dzīvojamās telpas medicīnas personālam. Šobrīd ēka ir ikvienam ādažniekam pazīstamā Ādažu slimnīca. 1930. gadā “Ārsta mājā” vispirms sev mājvietu rada ādažnieku iemīļotā vecmāte Emīlija Meinhardes kundze. Tolaik piemīlīgajai Meinhardes kundzei, sauktajai arī par “labo gariņu vai eņģeli” bija nedaudz pāri 40 gadiem. Gandrīz visi tuvākas vai tālākas Ādažu apkaimes bērniņi bija viņas saņemti un loloti. Cienījamā kundze savu misiju godprātīgi veica līdz pat padomju laika pirmajiem gadiem. Otra pagasta vecmāte Marija Baumanis dzīvoja tālāk prom no Ādažu centra – Garkalnes pusē.
Dakteris Bišofs uzceļ plaušu slimnieci no ”mirēja gultas”
Jaunajam doktorātam Ādažos bija vajadzīgs arī ārsts, un pagastvalde centrālajā presē 1930. gada sākumā ievietoja tam īpašu uzaicinājumu. Tobrīd Ādažu pagastā mita turpat 3000 iedzīvotāju un pamatalga dakterim bija noteikta 150 latu mēnesī. Šim kandidātam tika izraudzīts, vēlāk ādažnieku tik ļoti iecienītais, dakteris Bišofs. Apkārtnes visvecākie ļaudis, kuri vēl šodien spēja atcerējās dakteri Bišofu, raksturoja viņu kā ļoti gudru un absolūti nesavtīgu savu pienākumu veicēju 30. gadu sākumā. Ārsta apkalpojamā teritorija bija liela. Pie kādas gados jaunas plaušu slimnieces Carnikavas pusē dakteris Bišofs ar savu “mocikletu” gandrīz mēneša garumā ik dienas braucis veikt procedūras, līdz pacienti uzcēlis no “mirēja gultas”. Šis notikums toreiz kļuvis gandrīz par leģendu, un slimnieces bērni par to pateicīgi stāsta vēl šobaltdien.
Elfrīdas Lulles prakse ”Ārsta mājā”
Pārlapojot arhīvu ziņas atrodam, ka pēc daktera Bišofa 1937. gada oktobrī uz Ādažiem no Dikļu apriņķa Ungurmuižas atnāca un savu praksi “Ārsta mājā” uzsāka 39 gadus vecā daktere Elfrīda Lulle. Arī Dr. Lulle savulaik atsaucās uz Ādažu pagastvaldes ievietoto sludinājumu – rajona ārsta aicinājumu darbā, kurā bija teikts: “Alga pēc Tautas Labklājības ministrijas noteikumiem noteikta 180 latu mēnesī, brīvs dzīvoklis ar apkurināšanu un dienesta zemi, iedzīvotāju skaits Ādažu pagastā 3500.” Kā redzam, pēc septiņiem gadiem (no 1930. - 1937. gadam) iedzīvotāju skaits pagastā bija pieaudzis un attiecīgi arī ārsta alga. Dakteres Lulles ģimene bija kupla – “Ārsta mājā” viņa apmetās kopā ar vīru, saviem vecākiem un diviem mazajiem dēlēniem – četrgadīgo Intu un gadu veco Juri. Dr. Lulle tika izsaukta piedalīties Baltezera upuru ekshumācijā. Tā bija lielākā padomju terora masu upuru kapa vieta Latvijā. Dr. Lulli par šo rīcību izsūtīja uz Sibīriju. Diemžēl trūkst informācijas par viņas tālāko likteni vēlākajos juku laikos.
Bērziņa, Lāces un Štekerhofa aptiekas
Bieži vien par aptieku rašanos, darbību un aptiekāriem ziņas ir visai skopas un grūti atrodamas. Atmiņās par Ādažu pirmajām aptiekām dalījās aptaujātie un šobrīd gados visvecākie ādažnieki, vispirms minot “Bērziņa aptieku” Ādažu “Jaunpļavniekos”, kuru 1931. gada sākumā atvēra provizors Alfrēds Bērziņš. Vēlāk ap 1939. gadu vēl vienu aptiekas māju viņš uzcēla arī Ādažu pagasta Carnikavas centrā. Bet 30. gadu beigās Ādažu centrā it kā bijusi vēl viena, provizores Lāces (viņu ļaudis laipnības dēļ mīļi sauca par “Lācīti”) aptieka. Lāces kundze savas zināšanas un prasmes ādažniekiem sniedza gandrīz 20 gadu garumā – vēlāk, 50. gados, vadot aptieku arī Ādažu ambulances telpās (aptieka un ambulance atradās bijušās “Ārsta mājas” 1. stāvā). 1940. gada sākumā Ādažos darbu uzsāka vēl viena aptieka. Par šīs aptiekas pārvaldnieku strādāja farmaceits Jānis Štekerhofs, solīds kungs pāri piecdesmit, kurš te noturējās līdz otrreizējai “jaunās brālīgās republikas Latvijas” sovjetizācijai. Aptiekārs ar savu gados stipri jaunāko kundzi Elziņu, kura bija neatsverams palīgs aptiekas zāļu fasēšanā, saimniekoja aptiekas telpās, kā arī apdzīvoja vienu no Ādažu “Ārsta mājas” dzīvokļiem. Par viņa tālāko aptiekāra likteni vēlākajos gados diemžēl arī nav ziņu.
Saldumu ražotāja Ķuzes meitas Veidemanes zobārstniecība okupācijas laikā
Vācu okupācijas laikā, lai iegūtu zobārsta pakalpojumus, ādažniekiem bija jāmēro garāks ceļa gabals līdz Lielā Baltezera krastā esošajiem “Mežvidiem” – mājai, kura piederēja šokolādes un saldumu ražotāja Vilhelma Ķuzes vecākajai meitai Ernai. Erna Veidemane bija studējusi Maskavā un Rīgā medicīnu, Latvijas Universitātē apgūdama zobārstes specialitāti. Pēc 1940. gada 17. jūnija, kad Latvijā pēkšņi iebruka PSRS sarkanā armija, un Ķuzes ģimenes uzņēmums tika brutāli nacionalizēts, tobrīd jau atraitnis, Vilhelms Ķuze bieži apmetās pie meitas ģimenes Baltezera mājā. Līdz 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju uzņēmīgo saldumu ražotāju apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju, kur viņš pēc nepilniem četriem mēnešiem mira. Vecākās meitas Ernas ģimene tajās liktenīgajās dienās slēpās, un tad jau Latvijā iesoļoja vācu okupācijas karaspēks. Ķuzes mājā Baltezera krastā vācieši vienu brīdi iekārtoja savu armijas štābu, taču, kā par brīnumu, neliedza tās īpašniecei atvērt savu zobārstniecības kabinetu. Šodien gados vecākie ādažnieki, kuri tolaik bijuši apmēram 10 – 12 gadu vecumā, atcerējās, ka, atnākot uz procedūru, specifiskā zobārstniecības kabineta smarža nebijusi tā patīkamākā, taču dakterīte Veidemane bijusi tik laipna un sirsnīga, pat reizēm kādu lielāku raudātāju uzcienājusi ar mazu kārumiņu, ka pārdzīvojuma asaras uzreiz nožuvušas. Un plombas, kuras zobārste tolaik ielikusi, lieliski turējušās turpat 40 gadu garumā. Iespējams, daktere Erna Veidemane, pieņemot savus pacientus (apmēram no 1942. līdz 1944. gada vasarai) Baltezerā, vēl cerēja, ka tēva arests un pārējās Ķuzes ģimenes izsūtīšana ir liels pārpratums un visi atgriezīsies dzimtenē. Taču, kad krievu armija atkal tuvojās Rīgai 1944. gada augustā, zobārste ar vīru un dēlu devās bēgļu gaitās, diemžēl jau pēc diviem gadiem mira un tika apglabāta Baireitā.
Ādažu pagastvalde apdrošina arī ”Ārsta māju”
Lai dzīve nesagādātu nepatīkamus pārsteigumus, Ādažu pagastvalde pagājušā gadsimta 20. – 30. gados (Latvijas brīvvalsts laikā) “Ārsta māju” līdzās citiem vērtīgākajiem Ādažu pagasta īpašumiem (Tautas nams, Nespējnieku nams un visas četras skolas – Ādažos, Carnikavā, Berģos, Garkalnē) apdrošināja. Kā liecina arhīva dokumenti – “Ārsta mājas” vērtība bija noteikta 60 tūkstoši latu, kas pirmskara periodā skaitījās visai prāva summa.
1954. gada 16. novembrī ”Ārsta mājā” darbību sāk Ādažu lauku slimnīcu
“Ārsta māja” 1945. gadā tika pārdēvēta par Ādažu lauku ambulanci, bet 1954. gada 16. novembrī šajās telpās darbību sāka Ādažu lauku slimnīca. Atmiņās par pašām pirmajām slimnīcas dienām dalās ādažniece, medmāsa Aina Miliņa. Viņai pēc Cēsu medicīnas skolas absolvēšanas Ādažu slimnīca no 1954. gada 1. septembra bija pirmā un vienīgā darbavieta 43 gadu garumā.
Aina Miliņa – medmāsa Ādažu slimnīcā 43 gadu garumā
Kāpēc tika izraudzīta medmāsas profesija? “Esmu dzimusi cēsiniece. Māsīca slavēja Cēsu medicīnas skolu, kuru pati bija beigusi. Pēc kara ārsts Eižens Siļķe sakārtoja izpostīto medicīnisko saimniecību Cēsīs – atjaunoja darbu gan poliklīnikā un slimnīcā, gan izveidoja Māsu skolu. Reizē viņš mani uzrunāja “Nemāžojies, meitēn, nāc uz Māsu skolu!” Dakteris Siļķe bija izcila personība, par to varēju pārliecināties gan agrā jaunībā, gan arī vēlāk, kad pavisam nejauši mūsu ceļi atkal krustojās Ādažos, kur 60. gadu sākumā viņš sāka strādāt par slimnīcas ķirurģiskās nodaļas vadītāju. “Pacienti Ādažos turpmāk varēja saņemt visaugstākā līmeņa ķirurģiskos pakalpojumus,” ar prieku atceras pensionētā medmāsa.
Dakteri Eiženu Siļķi apsūdz nacionālismā, nonāk Ādažos
Starp citu, dakteri Eiženu Siļķi ar laipnu vārdu vēl joprojām atceras arī gados vecie Saldus iedzīvotāji. Diemžēl, par neizdabāšanu vietējai komunistu varai, 50. gadu sākumā izcilo mediķi no Cēsīm izraidīja. No Vidzemes dakteris Siļķe devās uz Kurzemi, kur kļuva par Saldus rajona slimnīcas Ķirurģiskās nodaļas vadītāju un galveno ārstu. Un pie reizes atviegloti uzelpoja, jo Siļķe tobrīd stājās bijušā slimnīcas feldšera – ‘’izcila’’ partijas darbinieka vietā, kurš savulaik, piesavinoties kāda bojā gājuša ārsta dokumentus, uzdevās par ķirurgu, veica operācijas, bet diemžēl ne ar to labvēlīgāko iznākumu... Tā desmit gadu saldenieki varēja pārliecināties par prasmīgā ķirurga un lieliskā organizatora darbu. Diemžēl atkal sekoja kārtējā apsūdzība nacionālismā un 1962. gada sākumā amats Siļķem Saldū bija jāatstāj. Rezultātā par ieguvējiem kļuva ādažnieki – prasmīgais ķirurgs atnāca strādāt uz Ādažu slimnīcu.
Slimnīca? Nav jau gan, bet saka, ka būs!
Aina Miliņa: “1954. gadā pabeidzu māsu skolu Cēsīs. Mana tante tolaik strādāja par terapeiti Saulkrastos. Tur brīvas māsu vietas nebija, un man piedāvāja darbu Ādažu slimnīcā. Ar piebildi, ka jāsāk strādāt 1954. gada 1. septembrī. Ādaži no Saulkrastiem nav tālu – labs ir, nodomāju un piekritu! Tolaik “Ra ņš” no Juglas uz Ādažiem gāja ik pa 4 stundām. Iesēdos vienā tādā, savas 15 kapeikas samaksāju un braucu. Kad izkāpu Ādažu centrā, prasīju vienam – kurš raustīja plecus un teica, ka te nekādas slimnīcas neesot. Laikam būšot nepareizi atbraukusi. Prasīju otram – kurš brīnījās līdzīgi, bet tomēr parādīja man ceļu uz Ādažu ambulanci, iespējams, tur labāk zināšot, kur tā slimnīca tikšot celta! Aizgāju līdz baltai divstāvu mājai, redzu, ka rakstīts “Ādažu lauku ambulance”, apgāju ēkai riņķī, bet visas durvis ciet. Klauvēju, klauvēju, līdz vienas tapa atvērtas. Izrādījās – aptieka. Jautāju atkal par slimnīcu un šoreiz aptiekas darbiniece mani patiesi iepriecināja: “Slimnīca? Nav jau gan, bet saka, ka būs!” aizrautīgi stāsta Ainas kundze un turpina: “Darba grāmatiņā galvenais ārsts Dr. Pētersons ierakstīja: “1954. gada 1. septembrī pieņemta darbā Ādažu lauku ambulancē par patronāžas māsu”. Man tika ierādīta istabiņa dzīvošanai slimnīcas ēkas 2. stāvā. Ar smago mašīnu no Cēsīm atvedu gultu, galdu un krēslu.
Slimnīca ar 15 gultas vietām
Galvenais ārsts, vecmāte, mēs – trīs māsas, trīs sanitāres un saimniecības daļas vadītājs – tie bija mani pirmie kolēģi. 16. novembrī visi kopā bijām iekārtojuši slimnīcu ar 15 gultas vietām 1. stāvā. Atbrauca Rīgas rajona Veselības nodaļas priekšniece, atnāca Ādažu ciema padomes vadītājs biedrs Melkuss un kolhoza priekšsēdētājs. Toreiz nekādas svinīgas lentas atklāšanās negrieza. Nebija pieņemts. Vēl šobrīd prātā palicis mūsu pirmais slimnieks, kurš iestājās jau tajā pašā dienā – Čodars uzvārdā, no Baltezera Sūkņu stacijas. Nekas akūts pacientam nebija, tās pašas vecuma vainas bija jāpaārstē. Dakteris visu rakstīja burtnīciņās. Tādas slimnieku ambulatorās.
Pie pacientiem – ar laivu, zirgu un divriteni, auto – tikai kolhoza vadībai
“Pirmajos gados mani pienākumi neaprobežojās tikai ar darbu slimnīcā. Ādažu kolhoza centrs tolaik atradās Muižā, un vismaz reizi nedēļā mums divām māsām no slimnīcas bija jādodas mācīt kolhozniekus, kā sniegt pirmo medicīnisko palīdzību. Jau septiņos no rīta pie slimnīcas tika piebraukts zirgs un rati. Kad “Muižā” kolhozniekiem sanitāro apmācību beidzām, tālāk zirdziņš mūs aizvizināja uz dārzniecību “Jaunkūlās’’, kur vienpadsmitos jau gaidīja nākamā apmācāmo kompānija, bet pēcpusdienā – tas pats atkal uz Garkalni. Ļoti svarīga bija bērnu potēšana. Ādažu rajons tolaik bija krietni lielāks – arī Carnikavas, Siguļu, Garkalnes, Alderu, Baltezera teritorija. Tur man bija jādodas kājām, jo zirgu vadīt pa šo laiku tā arī neiemācījos. Reizēm kolhozs apžēlojās un iedeva mums, mediķiem, palīgos savu zirgu puisi. Tad gan sēdēju ratos vai ragavās lepni ietinusies biezā kažokā (tas pienācās komplektā ar ragavām) un ļāvu sevi vizināt pie pacientiem. Mūsu galvenais ārsts, dakteris Pētersons, vizītēs brauca ar divriteni. Lielo plūdu laikā – man iznāca braukt arī ar laivu, piemēram, uz “Tiltiņiem” pie slimajiem bērniem spricēt penicilīnu. 50. gadu beigās Ādažos bija tikai trīs automašīnas – kolhoza vadībai, protams. Mēs medicīnas darbinieki visādi citādi izlīdzējāmies, bet uz priekšu tikām,” gardi smejot stāsta Aina Miliņa.
Pirmais ātrās palīdzības auto
1960. gadā Ādažu slimnīcas pavēļu grāmatā tika izdarīti divi vēsturiski svarīgi ieraksti – pirmkārt, aprīlī pēc Rīgas rajona Veselības aizsardzības nodaļas pavēles Ādažu slimnīcai tika nodota ātrās palīdzības mašīna, un, otrkārt – drošs paliek nedrošs – darbā slimnīcā tiek pieņemts arī zirgkopis. Turpina Aina Miliņa: “Izsaukumi bija arī uz Ādažu poligonu. Braucu pie virsnieku bērniem. Virsnieku ģimenes dzīvoja briesmīgos apstākļos – koka nami ņos, kuros vējš svilpoja cauri. Atceros kādu traku negadījumu 1. maija svētkos – sprāgstot lādiņam, vairāki karavīri tika ārkārtīgi sakropļoti. Puišus uz mūsu slimnīcu atveda ar bruņumašīnām. Pēc vispārējā skata viņi bija pusdzīvi. Jauni puiši. Palīdzējām kā varējām. Dakteri, māsas un sanitāres – visu nakti strādājām. Viņu ciešanas bija ļoti lielas. Vēlāk karavīrus pārveda uz kara hospitāli Rīgā. Vēl ilgi pēc tā notikuma domāju, kā viņi varēs dzīvot tālāk.”
Mediķi pakļauti karaklausībai, partijnieka bailes no slimnīcas griestiem
“Padomju laikā mediķi bija pakļauti karaklausībai. Es – kā medmāsa sākumā biju jaunākais seržants. Juglā 70. gadu sākumā sāka būvēt daudzdzīvokļu mājas. Vēl neuzcelto māju pagrabos “mācījāmies” – gulējām uz zemes un spēlējām “kariņus”, smejot atceras bijusī medmāsa. Taujāta par kādu īpašu atgadījumu izdarba dzīves, Ainas kundze izstāsta kādu šodienas acīm it kā smieklīgu notikumu: “Bija reize, kad viens “traks” partijnieks pazuda no palātas. Augsts partijnieks – kā vēlāk izrādījās. Guļot gultā, viņam likās, ka mūsu ieplaisājušie slimnīcas griesti tam uzkritīs uz galvas. Teicu gan, ka nevienam nav uzkrituši, gan jau arī viņam neuzkritīs! Bet, to sakot, nezināju, ka viņš tik augsts partijnieks. Izrādās – nopietni apvainojies un tāds pats slimnīcas drēbēs pa kluso ar autobusu aizbraucis uz Rīgu. Saviem priekšniekiem pasūdzēties. Bet mēs visas slimnīcas māsas gandrīz divas dienas raudādamas pazudušo slimnieku pa Gaujmalas krūmiem toreiz meklējām – kas noticis, vai tik nav nabadziņš noslīcis, ne velti mazliet dīvains izskatījās, līdz aizbēgušā slimnieka augstā priekšniecība no Rīgas atzvanīja, ka mūsu pacients esot drošā vietā. Pie viņiem. Taču, lai tos slimnīcas griestus savedot kārtībā”, atceras Aina Miliņa.
”Nopērc sev kūciņu!”
“Ar iztikšanu gan bija švaki. Māsas aldziņa maza. Taču cilvēki toreiz bija tik sirsnīgi un izpalīdzīgi. Ar visu dalījās. Kāda veca sieviņa bija pie manis atnākusi uz rentgenu (no 1959. gada strādāju par rentgena laboranti). Laipni parunājāmies, uztaisīju rentgenu, vecā sieviņa priecīga, ka jāmaksā mazāk, nekā viņa gaidījusi, sniedz man kapeiciņu un saka: “Bērniņ, aizej nopērc sev kūciņu! Tu taču sev to neatļausies. Man naudiņa paliek pāri!” Ādažnieki bija ļoti draudzīgi pret mums, mediķiem. Mani kaimiņi, kuri turēja gotiņu, pat zināja manas algas dienas – pirms tām kā uz burvju mājienu manās mājās uzradās gan krējums, gan piens un pat sviesta gabals! Naudu kaimiņi neparko neņēma. “Esot prieks dalīties,” tā viņi vienmēr atbildēja.
Ainas Miliņas brīvbrīži
“Ādažos arī savu nākamo vīru satiku. Harijs bija tikko pārnācis no armijas, Aldermuižā pie vecākiem dzīvoja. Harijs bija lielisks muzikants – klarneti, bungas spēlēja. Ilgus gadus bija Ādažu kluba vadītājs, spēlēja ballītēs. Starp citu, 60. gados ļoti populārs bija mūsu Ādažu dramatiskais kolektīvs – pusi Latvijas brīvajā laikā apbraucām ar savām izrādēm. Laikam jau manam Miliņam bija dabas dots talants –izrādēs galvenās siržu lauzēja lomas dabūja.
Man dramatiskajā kolektīvā atkal citas lomas bija, ne mazāk svarīgas – sufliere, biļešu kasiere. Nu abi jau ģimenē nevarēja būt “centrālie tēli”. Mani mazbērni ir ādažnieki jau 5. paaudzē. Ļoti lepojos ar viņiem!” ar gandarījumu balsī saka bijusī medmāsa, joprojām dzīvespriecīgā un žiperīgā Aina Miliņas kundze.
Aina Zara – ārste Ādažu slimnīcā 45 gadu garumā
1962. gada 1. augustā Ādažu slimnīcā savu darbu uzsāka daktere Aina Zara. Nevar ne saskaitīt, cik daudziem bērniem nākt pasaulē viņa līdzējusi, cik sievietēm palīdzējusi atgūt un saglabāt savu veselību, 45 gadus strādājot par ginekoloģi Ādažu slimnīcā.
Saulainā rudens pēcpusdienā, viesojoties pie vēl joprojām šarmantās dakteres ziedoša dārza ieskautajā mājā, jautāju: “Kas mudināja izvēlēties ārstes profesiju?”
“Iespējams, tas saistīts ar kādu negadījumu manā dzīvē. Pusaudzes gados nopietni saslimu, bet no Krievijas atbraukušie ārsti, kuri neprata latviešu valodu, noteica man nepareizu diagnozi. Ļoti cietu, iespējams, manas dienas šai saulē bija skaitītas... Vecāki izmisumā uzmeklēja kādu ģimenei no pirmskara laikiem pazīstamu ārstu – rentgenologu. Viņš arī noteica pareizo ārstēšanu un izglāba mani. Tad arī nospriedu – man arī jākļūst par ārsti, lai varētu palīdzēt cilvēkiem. Lai nevienam un nekad nebūtu jācieš tā, kā tas bija man”, atceras daktere Zara.
Lai nevienam nebūtu jācieš
“Apmēram 4. kursā studējot, bija jāsāk domāt par specializāciju. Man vislabāk patika ķirurģija. Taču uzdevu sev jautājumu. Kā tas būs savienojams – sieviete un ķirurgs? Un vēl atmiņā uzausa stāsts par vecmāmiņu, kura savulaik bija mirusi dzemdībās, diemžēl nesaņemot vajadzīgo palīdzību. Mana mammīte uzauga kā bārenīte. Laikam tas bija izšķirošais brīdis, kad izvēlējos ginekoloģiju un dzemdniecību”.
“Ādažos ierados 1962. gadā. Slimnīcai jau tolaik bija uzcelts 3. stāvs. Galvenā ārste Doriņa mani pieņēma darbā un iedeva man pusslodzi ginekoloģijā un pusi – ķirurģijā. Pirmo algu atceros – saņēmu 60 rubļus plus, tā saucamo, lauku piemaksu – 2,50 rubļus. To iedomājoties, tagad grūti saprast, kā varēju ar šādu naudiņu izdzīvot. Taču darbs man patika, un arī kolēģi bija lieliski. Tūlīt pēc manas atnākšanas uz Ādažiem no Saldus ieradās dakteris Siļķe. Ļoti pieredzējis un prasmīgs ķirurgs, ar lieliskām organizatora spējām. Ar tādām īpašībām apveltīta personība būtu pelnījusi vadīt jebkuru vislielāko slimnīcu. Nebūs par skaļu teikts, bet esmu pateicīga liktenim, ka man vairākus gadus bija iespēja ikdienā plecu pie pleca strādāt ar talantīgo kolēģi Siļķi, no kura ķirurģijā es ļoti daudz mācījos. Tā nenoliedzami man bija jauna pieredze darbā un lielisks profesionāls guvums, kurš noderēja visu turpmāko mūžu.
Kaula atbalsts ģimenēm
70. gados blakus slimnīcai uzcēla darbiniekiem māju. Arodbiedrība sadalīja dienesta dzīvokļus. Arī es no Rīgas dzīvokļa pārcēlos uz turieni. Jo ginekologam tāds darbs, ka mani varēja uzcelt augšā jebkurā diennakts laikā. Ja pēkšņi kādi sarežģījumi pacientam radušies, tad vieglāk un ātrāk uz slimnīcu nokļūt turpat no blakus mājas. Slimnīcas darbinieku mājā visus šos gadus dzīvojām ārkārtīgi draudzīgi – kā tāda liela ģimene, kopā svinējām svētkus, jubilejas. Mans vislielākais gandarījums – ja varēju palīdzēt slimniekam. Ginekologa profesijā bija īpašs prieks par, tā sauktajiem, “pieārstētajiem bērniņiem”, par to, ka varēju palīdzēt gadījumos, kuri sākotnēji izskatījās pavisam bezcerīgi, taču bērniņš mātei tomēr “pieteicās” – atnāca šai pasaulē. Alberta Kaula laikā kolhozs ļoti atbalstīja jaunās ģimenes un daudzbērnu ģimenes. Bērni bija ļoti svarīgi. Un arī man kā sieviešu ārstei bija par to liels prieks. Bieži iznāca strādāt vairāk nekā 10 stundas dienā, kaut arī pati biju nogurusi, tomēr mēģināju vienmēr rast laiku, lai savus pacientus uzmundrinātu, īpaši jau emocionāli”, atceras daktere. “Lai pateiktos dakterei Zarai būtu jābūt dzejniekam, bet man diemžēl nav tādu dotību”, slimnīcas pateicību grāmatā 1970. gada oktobrī rakstījusi kāda slimniece: “No visas sirds paldies par laipnību, siltajiem vārdiem un smaidu. Viņai nekad neaptrūkst vārdu, ar ko uzmundrināt slimnieku visgrūtākā brīdī”, šis ir tikai viens fragments no prāvās Ādažu slimnīcas pateicību grāmatas, kura gadu garumā ir saglabājusi daudz labu vārdu veltītu arī citiem slimnīcas darbiniekiem, un to, par laimi, bijis daudz.
Uz Ādažiem brauc no visa Rīgas rajona
Stāsta daktere A.Zara: “Pacientu slimnīcā pa šiem gadiem bijis liels skaits. Uz Ādažiem ārstēties brauca no visa Rīgas rajona – Olaines, Salaspils, Ropažiem. Bija laiks, kad visi slimnīcas gaiteņi bija pilni, atvainojiet par manis lietoto žargonvārdu, ar tā saucamajām, raskladenēm. Visiem centāmies palīdzēt ar savām zināšanām un iemaņām. Manā specialitātē liela nozīme bija tieši sieviešu izglītošanas darbam. Padomju laikos dzimumaudzināšanas jautājumi bija “tabu”, jaunās sievietes bieži bija nedrošas un nepieredzējušas, nezināja elementāras lietas. Par tām jau nekur nerunāja. Atceros, man bija īpašas metodes, kad ārstēju poligona virsnieku dāmas. Viņas reizēm bija tik “pārgudras”, ka manus padomus neņēma galvā. Taču tīri cilvēcīgi gribēju viņām palīdzēt un ķēros pie “pēdējā salmiņa” – paziņoju, ka man ir augstāka dienesta pakāpe kā viņas vīram, un tāpēc mani rīkojumi viņām ir jāizpilda. Un punkts. Šajā gadījumā tas vienmēr “nostrādāja”, smejas šarmantā daktere.
Ja nu rīt sākas karš
“1977. gadā man tika piešķirta vecākā leitnanta pakāpe, bet pa visiem darba gadiem es droši vien uzdienēju līdz majoram, smejas daktere un papildina: “Visi operējošie ārsti bija sevišķā uzskaitē. Mani personīgi gatavoja par neiroķirurgu kara gadījumā. Mūs dakterus regulāri sūtīja uz kursiem, kas nemaz nebija slikti no profesionālā viedokļa, izņemot to mūžīgo vojennuju podgotovku (sagatavošana kara darbībai), bet pie tās jau bijām pieraduši. Tracināja Kara komisariāta regulārie izsaukumi “atrādīties”. Atceros – kādā rudens pusē mēs, visi slimnīcas darbinieki, kolhoza talkā lasījām kartupeļus. Pie lauka piebrauca armijas mašīna un mani vienu ar visiem dubļainajiem gumijniekiem ielādēja mašīnā un aizveda uz Rīgu. Kara komisariātā bija viens dokuments jāparaksta, ka piekrītu kara laikā būt ķirurgs. “A jesļi zavtra voina” smejies vai raudi – tāds arī šajā reizē bija virsnieku arguments!
Visaugstākā kategorija ginekoloģijā un dzemdniecībā
“Padomju gados “skaļie apbalvojumi” tika piešķirti katrā revolūcijas gadskārtā, tos īpaši augstu nevērtēju. Taču viena nozīmīga atzinība man tomēr bija – 1972. gadā, kad toreiz atbilstoši padomju saukļiem piešķirtais nosaukums patiesībā bija ļoti nozīmīgs arī pēc satura, jo deva man iespēju iestāties bez iestājpārbaudījumiem un iegūt augstāko ārstu kvali kācijas celšanas formu ordinatūrā (aspirantūrā). Biju ļoti pagodināta par piešķirto, bet dzīve diemžēl iegrozījās citādāk, nespēju tā vienkārši atstāt savus darba pienākumus un šo iespēju neizmantoju. Kaut gan mācīties man patika visu mūžu. Nesen saskaitīju – kādas 11 reizes savā darba dzīvē paaugstināju kvali kāciju dažādos īsākos vai garākos profesionālajos kursos un apmācībās. Iesūnot darba ikdienā man nu nekādi nepatika! Priecēja arī 1991. gadā piešķirtais tituls “Par visaugstāko kategoriju jeb kvali kāciju ginekoloģijā un dzemdniecībā. Tas ļauj apzināties, ka mans mūža darbs nav bijis veltīgs un ticis novērtēts.”
“45 gadi Ādažu slimnīcā aizskrēja kā mirklis. Palicis gandarījums par padarīto, ka esmu arī kādu mazu daļiņu no sevis atstājusi Ādažos,” mazliet klusināti nosaka sirmā ārste. Bet dakteres dzīvesbiedrs neļauj mums ieslīgt nostaļģijā par pagājušajiem gadiem, viņš tuvojas mūsu sarunas vietai ar smaržīgi kūpošām kajas tasītēm rokās un mundri sauc, ka dāmām pienācis kafijas laiks.
Palikt uzticīgam solījumam
Visos šajos gados mainījušies cilvēki un viņu likteņi, dažādi notikumi, varas, mundieri un himnas, bet Ādažu medicīnas darbinieki palikuši uzticīgi Hipokrātam dotajam solījumam, visos laikos godam pildījuši savus pienākumus. Bet tāda jau ir ikviena medicīnas darbinieka sūtība - līdzjūtība, zināšanas un prasmes. Lai prasme mums visiem nodzīvot dzīvi ar gaišām domām un patiesi tīru sirdsapziņu!
Šodien slimnīcas fasādi rotā Da Vinči Vetruvija cilvēks, ko veidojis tēlnieces Ēvī Upenieces vīrs Vladimirs Rapiķis. Gluži kā slimnīcas un tajā esošo ļaužu sargātājs.
Elita Pētersone
Rakstā izmantoti Latvijas Valsts vēstures arhīva materiāli, bijušo un esošo ādažnieku, kā arī Saldus iedzīvotāju atmiņu stāstījumi.