Barikādēm – 30. Tiem, kuri to piedzīvoja, nekur un nekad Latvijas sajūta nav bijusi tik spilgta kā šajās dienās no 13. līdz 27.janvārim. Tautas būvētajam cietoksnim – barikādēm, neticamā veidā izdevās noturēties pretī visām provokācijām, ko pastāvīgi rīkoja padomju impēristi. Viņu mērķis bija ieviest PSRS prezidenta pārvaldi, lai likvidētu nesen atjaunoto Latvijas neatkarību, kuru pasludināja 1990.gada 4.maijā.
Kāds šis laiks palicis atmiņās cilvēkiem, kuri tolaik dzīvoja un strādāja Ādažos? Intervijas tapa pirms 5 gadiem, atceroties barikāžu laiku.
Atmiņās dalās Ādažu ēdnīcas-kafejnīcas vadītāja Elfa Krūmiņa: “Atmodas laiks Latvijā bija tāds neaptverams sapnis. 1987. gada 14. jūnijā abas ar kolēģi aizbraucām uz Rīgu, redzējām cilvēktiesību aizsardzības grupu “Helsinki 86”, kas atklāti pie Brīvības pieminekļa nolika ziedus. Vēl pāris gadus pirms tam bija neiespējami iedomāties, ka bariņš cilvēku varētu atklāti iet pie Brīvības pieminekļa un nolikt ziedus. Tā bija diena manā mūžā, kad kļuva skaidrs – Latvijā kaut kas mainīsies. Es tolaik biju ēdnīcas vadītāja Ādažos. Darba bija daudz. Mēs, kādi 20 cilvēki, strādājām divās maiņās. Atmodas laiks Ādažos? Protams, mēs vienkāršie ļaudis ar visu sirdi bijām par Latviju! Nebija gan nekāds noslēpums, ka tepat, mūsu Baltezera “Kalnasētās”, agrofirmas vadītājs Alberts Kauls, kurš bija PSRS ģenerālsekretāra M.Gorbačova padomnieks, regulāri tikās ar lielajiem kompartijas līderiem un interfrontistu Alfrēdu Rubiku. Kas zina, varbūt tieši tur tika ’’izperēta’’ vēlākā bēdīgi slavenā Vislatvijas glābšanas komiteja, kas bija cieši saistīta ar Valsts drošības komiteju, Padomju armijas Baltijas kara apgabala vadību, OMON un kas iesaistījās akcijās pret Latvijas neatkarību. Alberts Kauls taču bija šīs ’’glābšanas komitejas’’ līdzpriekšsēdētājs. Vai viņš maz zināja, ko dara? Viņa ”Kalnasētu’’ apspriedēm mēs vienmēr gatavojām ēdienu, šoferītis to aizveda, viesus apkalpoja mūsu oficiants Jurītis. Viņš nekad nestāstīja par to, kas tur notika. Atceros, arī Barikāžu dienās mums ēdnīcā tika pasūtīta maltīte līdzņemšanai, kuru karstu pildījām konteineros un atdevām šoferim. Vienu dienu tika pasūtītas 50, citu – 100 porcijas. Uz kurieni šoferis tās aizveda? Mums neteica, un mēs arī neprasījām. Gribējām ticēt, ka labiem cilvēkiem.
Specvienības “Alfa” desantnieki Ādažu ēdnīcā
Apmēram ap barikāžu laiku pie mums, Ādažu ēdnīcā, kādu nedēļu maltītes ieturēja jauni, spēcīgi krievu puiši – vesela brigāde – pa sētas durvīm nāca, tāds esot viņiem dots rīkojums. Paši stāstīja, pildot šeit kaut kādus īpašus uzdevumus, Alfas desantnieki no Krievijas esot (specvienību ’’Alfa’’ 20.gs. 80.-90.gados komandēja Padomju armija un Valsts Drošības komiteja – autores piez.). Desantnieki dzīvoja tā sauktajā Celtnieku mājā Ādažos. Kāda bija šo puišu misija tolaik šeit, Baltijā, Dievs vien zina. Ceru, ka uz viņu sirdsapziņas nav neviena cilvēka dzīvība… Taču mēs kā īstenas tautfrontietes par viņu parādīšanos tūlīt zvanījām pašam Romualdam Ražukam uz Rīgu. Armijnieku Ādažos vispār bija daudz. No Ādažiem baidījās. Te taču bija Rīgai vistuvāk izvietotais Padomju armijas garnizons ar tankiem”. (Ādažu garnizonā atradās 62 tanki. Autores piez.)
Stāsta Lolita Puķīte, pavāre Podnieku ēdnīcā: ’’Dzīvojam tieši blakus Tallinas šosejai, un es atceros to agro janvāra rītu, kad tanki pa šoseju devās Rīgas virzienā. Dunošā dārdoņa satricināja māju līdz pašiem pamatiem, un skats, kā šī nepārredzamā draudu ķēde dodas mūsu mīļās Rīgas virzienā, man neizies no prāta nekad… “Mums ir bērni,” es teicu savam vīram: “šodien uz barikādēm tu nedrīksti braukt.’’
Sirdsapziņa un ikdienas darbs agrofirmā
Stāsta agrofirmas “Ādaži” Autotransporta uzņēmuma vadītāja vietnieks Valdis Liberts: “Barikāžu laikā uzņēmos tādu kā ’”vairoga” lomu – bija jāmēģina visādos veidos “piesegt” mūsu šoferīšus, kuri ar agrofirmas smago transportu devās uz Rīgu atbalstīt barikādes, veda betona blokus. Nedod Dievs, ja sekotu represijas pret cilvēkiem. Mūsu vīriem taču nebija vienaldzīgs Latvijas liktenis tajās izšķirošajās dienās! Kāpēc bija jāpiesedz? Jo kapitālisms pie mums, Ādažos, bija atnācis agrāk nekā citviet Latvijā. Agrofirma saviem darbiniekiem izsniedza kredītus māju būvniecībai, automašīnas iegādei. Un pār kredīta ņēmēju taču valda kredīta devējs. Mēs bijām finansiāli piesieti. Baidījāmies, vai kredītu neatņems, varbūt atteiks dzēst procentus, neko jau nevarēja zināt. Un Albertam Kaulam bija ziņneši. To mēs visi zinājām. Bija grūti savienot šīs divas lietas – savu personīgo sirdsapziņu Latvijai tik izšķirīgajās barikāžu dienās un ikdienas darbu agrofirmā”.
Klusais “atmodas notikumu propagandists”
Stāsta bijušās agrofirmas “Ādaži” satiksmes drošības inženieris Pēteris Kirikovs:
“Tolaik, 1991. gadā, strādājot agrofirmā, mēs no darba varējām pazust 5 minūšu laikā… Risks bija liels. Kā tautā saka – “jo augstāk kāpsi, jo zemāk kritīsi”. Alberts Kauls sākotnēji bija ļoti noskaņots pret visām šīm barikāžu laika izdarībām, bet vēlāk it kā pārmeta “kažoku uz otru pusi”…Vakaros arī es, protams, devos uz Rīgu atbalstīt barikāžu dalībniekus pie Ministru padomes ēkas. Bet darba laikā es atrados darba vietā, kur biju sava veida klusais “atmodas notikumu propagandists”. Kad saimniecības darbiniekiem (un to bija ļoti daudz – “kravinieki”, autobusu vadītāji, iecirkņu vadītāji u.c.) bija vajadzība pēc ceļazīmēm vai ikdienā kādi citi jautājumi jākārto, viņiem, gribi vai negribi, bija jāiet garām trepēs izvietotam ziņojumu dēlim jeb “starmetim”, kā toreiz sauca padomju cilvēku darbu vai nedarbu atspoguļotāju. Un te nu es parūpējos, lai regulāri uz šī ziņojuma dēļa parādītos fotogrāfijas no “karstajiem punktiem” – barikādēm, mītiņiem Rīgā. Par laimi, man bija iespēja iegūt šādu notikumu foto liecības no paziņām Rīgā, tāpēc dalījos, aicinot mūsu cilvēkus šajās izšķirošajās dienās būt kopā ar tautu. Vadībai tuvu stāvošie cilvēki, protams, “ņurdēja”, bet bildes nost nerāva, stendam gāja garām nodurtām acīm.
Albertam Kaulam – divas dabas
Stāsta bijusī Ādažu bērnudārza “Strautiņš” darbiniece Agnese Bērziņa: “Tolaik strādāju Ādažu bērnudārzā. Abi ar vīru Kārli pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem 13. janvārī, atsaucāmies Tautas frontes aicinājumam un devāmies uz Daugavmalu. Mūsu bija daudz. Tikai vēlākos gados uzzināju –pusmiljons ļaužu, kuri bijām gatavi nosargāt savu Latviju. Satikām arī mūsējos – ādažniekus. Mītiņš beidzās, un mēs abi ar vīru tūlīt pat devāmies pāri tiltam sargāt TV ēku Zaķusalā. Mans Kārlis bija iesaistījies tautas pašaizsardzības organizācijā. Vēlāk šī kustība pārtapa par Latvijas Republikas Zemessardzi. Divas nedēļas atrados blakus vīram Zaķusalā. Manas dienas pagāja dzeltenajā caurlaižu namiņā, kas atradās pirms iebraukšanas TV teritorijā Zaķusalā. Te uzskaitīju un reģistrēju barikāžu dalībnieku transportu. Papildu tam gādāju malku ugunskuriem, zvanīju uz mežsaimniecībām, organizēju tās atvešanu. Janvāris ir ziemas laiks, mūsu vīri divas nedēļas cauru diennakti pavadīja laukā pie ugunskuriem. Barikāžu laiks bija ideāla sadarbība tautas, valsts un pašvaldību līmenī. Arī mūsu dēls, kuram tolaik bija 15, palīdzēja kā varēja. Viņam Zaķusalas aizstāvji deva uzdevumu – pildīt pudelēs degmaisījumu, lai armijas uzbrukuma gadījumā to varētu izmantot neapbruņotie barikāžu aizstāvji. Dēls tik nopietni izturējās pret sev uzticēto, ka bija reizes, kad man viņš raušus bija jārauj laukā no telpas, kur degmaisījums tika jaukts un pildīts, lai to nesaelpotos par daudz, un tas neatstātu veselībai bīstamas sekas.
No ādažniekiem baidās
Atceros dienu, kad uz Zaķusalu atbrauca smagā tehnika no Ādažiem. Barikāžu aizstāvji ādažniekus dzina projām, nepieņēma, baidījās no provokācijām – tik aplamu priekšstatu par Ādažiem bija radījusi Alberta Kaula kopdarbība ar Alfrēdu Rubiku. Man kā ādažniecei par to ļoti sāpēja sirds, bet barikāžu sargu lēmums bija jārespektē. Ādažu smagā tehnika tika novietota barikādēs Ulbrokā, un kā vēlāk uzzināju, tā braši stāvēja arī Rīgas centrā un sargāja Augstāko Padomi Vecrīgā. Toties Ādaži ar rācijām apgādāja visus stratēģiski svarīgos barikāžu punktus. Tā bija ārkārtīgi nozīmīga palīdzība. Domāju, ka rācijas tika izsniegtas ar Kaula vietnieka Vimbas atļauju, arī armijas konteineru piegāde ar silto ēdienu barikāžu dalībniekiem bija viņa rīkojums. Prieks, ka Ādažos bija vadītāji, kuri nebaidījās un no tīras sirds atbalstīja Latvijas neatkarības cīņu. Albertam Kaulam pašam diemžēl bija divas dabas – viņš atļāva Ādažos ienākt gan Tautas frontei, gan Latvijas Nacionālās neatkarības kustībai, ar prieku deva transportu, kad mēs gribējām apmeklēt Lietuvas neatkarības kustības dalībniekus, bet bija arī otra daba – viņš visu laiku biedrojās ar komunistiem, jo atsacījās noticēt, ka padomju varai var pienākt gals. Mūsu ģimenei dažkārt ādažnieki vaicāja, vai nebaidījāmies, ka bijām ierakstīti “melnajos sarakstos”? Droši vien bijām ierakstīti. Bet citādi nevarējām. Mēs tolaik uzskatījām – nekādas vajāšanas nepiespiedīs iet pret savu sirdsapziņu. Tautas frontes laikraksts “Atmoda’ (1988.–1992.) iznāca arī krievu valodā. Tā bija īsta drosme nosaukt lietas īstajos vārdos. Mēs izdevumu krievu valodā vedām uz Ādažiem, vīrs izplatīja šeit starp dzīvojošajiem ļaudīm, kuri latviski nesaprata. Laikrakstus sūtījām arī pa pastu bandrolēs uz Ukrainu, kur dzīvoja mūsu paziņas, lai arī tur cilvēki uzzina patiesību. “Daiļrades” darbnīcā vīrs sarunāja pirmo sarkanbaltsarkano karogu izgatavošanu, tie tad arī plīvoja virs Ādažu jumtiem jaunajā neatkarīgajā Latvijas valstī. PSRS beidza pastāvēt 1991. gada 26. decembrī.’’
Atmiņas pierakstīja Elita Pētersone, Ādažu muzeja vadītāja