Dabas parkā “Piejūra” apsaimniekos mežainās kāpas

Mežainās piejūras kāpas ir Eiropas Savienības (ES) nozīmes aizsargājamais biotops. Mežainās kāpas ir dabiski vai pusdabiski meži uz piejūras kāpām ar labi attīstītu kokaudzi un ar mežu saistīto raksturojošo sugu kopu. Biotops atrodams tikai Piejūras zemienē, ko no iekšzemes norobežo dabā konstatējama Baltijas ledus ezera senkrasta nogāze. Biotopa koncentrācijas vietas sakrīt ar lielāko Baltijas jūras iepriekšējo attīstības stadiju kāpu masīvu atrašanās vietām Bernātos, Kolkas apkārtnē, posmā starp Enguri un Ragaciemu, Rīgas līča dienviddaļā, Saulkrastos. Pēc LIFE-Nature projekta “Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā” 2003. gadā veiktās biotopu kartēšanas datiem Dabas parkā “Piejūra” visu dabas parka mežu vidējais vecums ir 80 gadi. Vecākās priežu audzes sasniedz pat 140 gadus. Biotops ietver gan atsevišķas ar mežu klātas kāpas, gan kompaktas kāpu grupas, plašus kāpu masīvus, kur kāpas savieno dažāda platuma līdzeni un viļņoti vēja pārpūtes apgabali un dažādu formu starpkāpu ieplakas.

Mežainas kāpas ir gandrīz pilnībā nostiprinājušās kāpas, kurās smilts kustību var izraisīt tikai īpaši spēcīgas vētras. To ietekmi var pastiprināt dažādi antropogēnie faktori – dažādas intensitātes mežizstrāde, rekreācija vai būvniecība, kas pilnībā vai daļēji iznīcinot augāju, var izraisīt lokālu eroziju. Smilts ir noteicošais vides veidotājs, tāpēc piekrastē vienmēr dominē sausi, barības vielām samērā nabadzīgi augšanas apstākļi. Mitruma apstākļu atšķirību un samērā lielu daudzveidību nosaka dažāds kāpu augstums, kā arī starpkāpu ieplaku mitruma apstākļi. Priežu meži ir gaiši, ar skraju koku un krūmu stāvu. Kāpu reljefs rada dažādi pret sauli eksponētas virsmas, kas samērā nelielā platībā rada atšķirīgus apgaismojuma un temperatūras apstākļus, kā arī atšķirīgu vēja ietekmi.

Kopumā vērtējot, mežainās piejūras kāpas ir reti sastopams biotops – tas aizņem 0,9% no Latvijas sauszemes platības jeb aptuveni 60 000 ha. Mežainas piejūras kāpas ir nozīmīga dzīvotne retām un aizsargājamām augu sugām – smiltāja neļķei, meža un pļavas silpurenei, staipekņiem u.c. Nozīmīga šī dzīvotne ir arī īpaši aizsargājamiem bezmugurkaulniekiem – priežu sveķotājkoksngrauzim, lielajam un skujkoku dižkoksngrauzim. Tas ir arī ļoti svarīgs biotops vairākām krāšņvaboļu (Buprestidae) sugām un garlūpas racējlapsenei, kā arī putniem – meža balodim, sila cīrulim. Raksturīgās sugas ir parastā priede, kadiķis, brūklene, parastā miltene, melnā vistene, sila virsis, mellene, čemuru palēks, aitu un kāpu auzene, zilganā kelērija, nokarenā plaukšķene, liektā sariņsmilga, Šrēbera rūsaine, kladonijas un kladīnas.

Latvija ir viena no dažām ES valstīm, kur sastopamas dabiskas ar mežu klātas kāpas, kā arī viena no retajām valstīm, kur lielākā daļa no mežainām piejūras kāpām nav būtiski pārveidota.

Mežainas piejūras kāpas Latvijā veido apmēram 6,5% no biotopa kopplatības boreālajā bioģeogrāfiskajā reģionā, kas uzskatāms par ļoti augstu rādītāju tik mazai valstij, kāda ir Latvija. Samērā augsto biotopu sastopamību nosaka vēsturiskie ģeomorfoloģiskie apstākļi Latvijā, jo īpaši – Baltijas jūras vēsturiskā attīstība. Biotops veido vizuāli augstvērtīgu Latvijai raksturīgo piejūras ainavu. Tam ir augsta un daudzveidīga sociālekonomiska nozīme rekreācijā, sportā un tūrismā.

Mežainas piejūras kāpas ir nozīmīgs objekts 20. un 21.gs. Latvijas mākslā. Biotops ir aprakstīts dažādu vēstures posmu rakstītajos avotos, tajā skaitā teikās un hronikās. Kara apstākļos kāpām bija nozīme novērošanā un kaujas pozīciju ierīkošanā. Mūsdienās atsevišķas kāpas tiek izmantotas militāros treniņos. Augsta estētiska un kultūrvēsturiska vērtība ir zvejnieku ciemiem, kapsētām, u.c. objektiem.

Gan vēsturiski, gan mūsdienās mežainas piejūras kāpas apdraud vairāki, galvenokārt, cilvēka darbības izraisīti, faktori. Arīdzan jaunākie dabas skaitīšanas rezultāti liecina par mežu biotopu kvalitātes samazināšanos. Noslēdzoties ES nozīmes biotopu apzināšanas jeb dabas skaitīšanas lauka darbu otrajai sezonai, eksperti lēš, ka mežu biotopu kvalitāte Latvijā ir zemāka, nekā sākotnēji domāts.

Dabas parks “Piejūra” ir salīdzinoši jauna un jutīgā piekrastes teritorija, kas pakļauta spēcīgai jūras un vēju, kā arī cilvēka darbības ietekmei.

Gan vēsturiski, gan mūsdienās mežainas piejūras kāpas apdraud vairāki – gan dabas, gan cilvēka darbības izraisīti – faktori. Kā piemērs cilvēka darbības ietekmei ir meža struktūru dažādības samazināšanās, ko veicina mirušās koksnes izvākšana no vecajiem priežu mežiem kā arī dabiskā augāja iznīcināšana un piesārņošana ar sadzīves atkritumiem, vērtīgo biotopu izbraukāšana ar transportlīdzekļiem.

Būtisku negatīvu ietekmi rada intensīva mežizstrāde, t.sk. vienlaidu izcirtumu veidošana un apmežošana ar egli, kā arī nepiemērota augsnes sagatavošana. Tiešā jūras piekrastē biotopu negatīvi ietekmē rekreācija, kas nereti veicina arī vides eitrofikāciju, kā rezultātā būtiski mainās augu sabiedrību struktūra un sastāvs. Pēdējo 200 gadu laikā biotopa platība ir sarukusi un kvalitāte pazeminājusies galvenokārt apdzīvotu vietu attīstīšanās dēļ, jo Rīga, Saulkrasti, Ventspils, Liepāja, Kolka, kā arī daudzas piejūras mazpilsētas ir izveidojušās uz kāpu masīviem.

Vēja un pārpūsto smilšu ietekme ir viens no galvenajiem faktoriem gan atklāto, gan mežaino kāpu biotopu funkcionēšanā un raksturīgo sugu dzīvotņu nodrošināšanā. Dabas parkā “Piejūra” vietumis ir pārāk liela cilvēku radītās slodzes ietekme uz meža un kāpu augāju, kā arī pārāk blīvu kokaudžu veidošanās mežainajās un pelēkajās kāpās, kur veidojas blīvu nobiru kārta, kas kavē atjaunoties ķērpjiem un raksturīgajiem lakstaugiem, kuri pakāpeniski izzūd. Turklāt blīvi aizaugušajos mežu masīvos zemsedzei nepietiekami pieplūst arī saules gaisma un siltums, kas ir viens no noteicošajiem faktoriem šeit raksturīgo biotopu, kā arī veselīgu priežu mežu pastāvēšanai. Pelēkajās kāpās kārklu puduros, kur uzkrājas trūdvielas un smilšu pārpūšana ir pasīvāka nekā atklātajās kāpās, ir iesējušās priedes, kas šobrīd jau sāk veidot saslēgtas audzes, tādējādi mazinot vēlamo biotopa struktūru un sugu sastāvu. Arī Piejūras zemienes priežu mežos esošās lauces sāk aizaugt, tādējādi izzūd augtenes pļavas silpurenei un citām retām augu sugām. Atvērumi vainaga klājā (arī lauces) ir ļoti nozīmīgi priežu mežos, kuru bioloģiskā daudzveidība ir atkarīga no saules gaismas un siltuma. Sausieņu mežos, lai uzturētu strukturālo daudzveidību, nepieciešami 3-5 atvērumi uz hektāru.

Papildus negatīvs faktors ir pēdējos 10 gados vērojamā tendence apstādījumos izmantot svešzemju augu sugas un šķirnes. Svešzemju sugas bieži vien ir ekoloģiski elastīgākas, tām nav nepieciešami specifiski augšanas apstākļi. Nonākot ārpus apstādījumiem, tās ātri izplatās, viegli pielāgojās augšanas apstākļiem un nomāc vietējās sugas, samazinot bioloģisko daudzveidību. Dabas parkā “Piejūra” ir konstatētas tādas invazīvās sugas kā krokainā roze, tatārijas salāts, kanādas zeltgalvīte, puķu sprigane.

Biotopa esamība ir atkarīga no izpratnes par piekrastes dabas procesiem un piemērotu apsaimniekošanas paņēmienu izmantošanu, un šajā ziņā mežainas piejūras kāpas ir samērā labi atjaunojamas.

Mežainu piejūras kāpu ilgstošai esamībai nepieciešami skujkoku mežiem raksturīgi dabiski traucējumi, piemēram, vētras un ugunsgrēki. Līdzvērtīgu efektu var panākt, veicot atbilstošus biotehniskos pasākumus:

• Mežaudzes struktūras dabiskošanu ar kokaudzes retināšanu un atvērumu veidošanu. Vietās, kur mežs ir pārāk blīvi saaudzis un ir mazāks gaismas apjoms nekā būtu dabiskā mežaino piejūras kāpu biotopā, nepieciešams retināt kokaudzi. Darbu mērķis ir izveidot neviendabīgu audzes biezības struktūru ar atvērumiem jeb laucēm, biezākām un skrajākām koku grupām, kas būtu tuva tādai, kas veidojas dabisku procesu gaitā. Noteikti jāsaglabā visas kritalas un sausokņi, kas resnāki par 25 cm un saglabājušies no iepriekšējās mežaudzes, jo tas nepieciešams bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai. Kokaudzes retina to šķērslaukumus samazinot par 10% līdz 50%, izcērtot mazākā caurmēra kokus. Ap atstājamiem kokiem veic apauguma novākšanu apmēram 10 m rādiusā, mērot no koka stumbra. Tiks atstātas arī raksturīgās pameža sugas. Visi nozāģētie koki, krūmi un to zari jāizvāc no dabas parka teritorijas.
• Atvērumu veidošana. Darbu mērķis ir uzlabot gaismas apstākļus priežu audzēs, uzlabojot augšanas apstākļus ne tikai priedēm, bet arī uz zemsedzes esošajiem, mežainām piejūras kāpām raksturīgajiem augiem. Lauces veido, atstājot iepriekšējās paaudzes kokus, izcērtot kokus apmēram 3 m rādiusā ap tiem. Lauces var tikt veidotas dažāda lieluma, bet nepārsniedzot 0,2 ha platību. Lai izveidotu atvērumu, nepieciešams nocirst vai gredzenot (gredzena veidā apkārt stumbram 2-3 cm dziļumā noņem mizu un kambija slāni) vairākus kokus, kas aug netālu cits no cita. Atvērumu veidošanu var kombinēt ar papildus mirušās koksnes veidošanu, atstājot uz zemes nocirstos kokus. Atkarībā no biotopa īpatnībām, var būt nepieciešama ciršanas atlieku izvākšana vai sadedzināšana.

Dabas parkā “Piejūra” teritorijās (gan Rīgā, gan Carnikavas novadā), tiks izmantoti divi augstāk pieminētie biotehnisko pasākumu kopumi. Citviet Eiropā pielieto arī tādus biotehniskos pasākumus kā:

• Mirušās koksnes veidošana. Atmirušās koksnes rašanās nepārtrauktību var nodrošināt veidojot atvērumus mežaudzes vainagā gaismas apstākļu uzlabošanai, kā arī saglabājot biezi saaugušas koku grupas. Daļa no atstātajiem kokiem atmirs pašizretināšanās procesā un vairs nebūs nepieciešamības atkārtoti mākslīgi palielināt kritalu un stumbeņu skaitu.
• Dabisko traucējumu imitācija ir pasākumu komplekss, kas ietver mirušās koksnes un atvērumu veidošanu, struktūras dabiskošanu, kā arī kontrolēto dedzināšanu vai ciršanas atlieku dedzināšanu vidēji lielās kaudzēs. Latvijā kontrolēto dedzināšanu izmanto ļoti reti sabiedrības pretestības dēļ, turklāt tas ir tehniski grūtāk paveicams apsaimniekošanas pasākums.

Ziemeļeiropas valstīs izmanto arī citas metodes, piemēram, koku izgāšanu ar traktortehniku vai stumbru spridzināšanu. Vēl viena no metodēm ir koku gredzenošana. Līdzīgs efekts ir rētu veidošanai uz koka sakņu kakla.

Plānojot apsaimniekošanas darbus jāņem vērā, ka Mežu biotopu apsaimniekošana dabas parkā ir jāveic atbilstoši dabas parka individuālajiem aizsardzības un izmantošanas noteikumiem (14.03.2006. LR MK noteikumi Nr. 204), kā arī saskaņā ar Latvijas Republikas meža apsaimniekošanas likumdošanu.

Mežaudžu apsaimniekošanas pasākumi biotopu un bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgu struktūru veidošanai, kas saistīti ar koku ciršanu, veicami ziemas sezonā, vēlams augsnes sasaluma apstākļos, lai atstātu pēc iespējas mazāku ietekmi uz augsni, līdz ar to plānotie darbi projekta LIFE CoHaBit ietvaros notiks šajos laika posmos. Planots, ka tiks izmantota mazimēra traktortehnika vai citi paņēmieni, kas atstāj pēc iespējas mazāku ietekmi uz augsni un neveido risas.

Līdzīgi darbi jau veikti citur un labs piemērs, kurš demonstrē kā ar biotopa apsaimniekošanas darbiem tika uzlabota biotopa kvalitāte un mežs padarīts pieejams arī iedzīvotājiem ir Langervaldes mežs Jelgavā. Iepriekš mežs bija aizaudzis, ar biezu pamežu, taču īstenojot projektu, daļa koksnes tika izvākta, radīti atvērumi un tādējādi palielināts gaismas daudzums uz zemsedzes, rodot iespēju izaugt tur esošajiem augiem.