Vasaras sākums ir tas laiks, kad novada dārzus un pļavas var piepildīt neierasti daudz palielu oranžmelnu tauriņu. Kādu stratēģiju izvēlas trauslā radība, lai pārvarētu līdz pat 5000 km attālumu?
2019. gada jūnija sākumā Carnikavas parka dobē pusstundas laikā varēja novērot ap 50 tauriņu, vairāki desmiti īsā laika sprīdī redzēti novada ceļmalās, kā arī Gaujas, ezeru un jūras krastos. Daždien to bija tik neierasti daudz, ka lidoņu apmeklētie augi kustējās arī bezvējā. Līdzīgas ziņas saņemtas arī no citām vietām Latvijā un kaimiņvalstīs – līdz ar karstuma vilni mūs bija pāršalcis īsts tauriņu vilnis.
Šurp – vecāki, atpakaļ – bērni
Lai gan nedaudz atšķirīgi krāsojumā un izmērā, tie visi bija vienas sugas pārstāvji – dadžu raibeņi. Dadžu raibeņi Latvijā ir sastopami katru vasaru (sastopami no maija līdz pat oktobra vidum), tādēļ īpaši pārsteidzošs ir fakts, ka šie kukaiņi pie mums neziemo. Līdzīgi gājputniem tie vasaras sākumā ierodas no dienvidiem un aizceļo atpakaļ ar rudens vējiem. Īsti gājtauriņi. Tomēr tauriņa dzīves ilgumu nevar salīdzināt pat ar mazputniņa dzīvi. Tāpēc uz dienvidiem dosies ieceļotāju bērni, kas kāpuru veidolā nobarojušies uz nātrēm, dadžiem un usnēm.
Pētnieki uzskata, ka ceļojot tauriņi pielāgojas mainīgiem laikapstākļiem, izmantojot dažādu klimata joslu priekšrocības: agri pavasarī kāpuriem ir pietiekam daudz barības augu dienvidos, bet, tuvojoties vasarai, augi izdeg karstajā saulē, savukārt, ziemeļos ap šo laiku dadži un usnes tikai sāk zaļot. Masveidā savairojoties, tauriņi it kā saprot, ka dzimtenē visiem resursu nepietiks un jāmeklē laime tālumā. Turklāt, jo lielāks tauriņu skaits, jo tālāka un plašāka izvēršas to migrācija.
Veiksmīga gājtauriņu stratēģija
Iespējams, ka tauriņu “sapratni” veicina augi. Daudziem augiem raksturīga efektīva aizsardzības sistēma: sajūtot kāpuru uzbrukumu, tie ne tikai izstrādā kāpuriem negaršīgas vai pat indīgas vielas, bet arī ar ķīmisko signālu palīdzību paziņo par nelaimi saviem kaimiņaugiem, lai tie varētu laikus “apbruņoties”. Ja kāpuru ir daudz, pieaug ķīmisko paziņojumu skaits un drīz visa pļava kļūst neēdama, tāpēc kāpuri aiziet bojā. Šā iemesla dēļ tauriņu masām ir jāizkliedējas kontinenta plašumos.
Dadžu raibenis ir viena no pasaulē izplatītākām tauriņu sugām. Savairojoties Vidusjūras zemēs un Ziemeļāfrikā, šie tauriņi atsevišķos gados var aizlidot līdz pat Islandei vai Kolgujeva salai Barenca jūrā Krievijas ziemeļos, veicot līdz 5000 km garu ceļojumu. Lai nu kā, gājtauriņa ceļošanas stratēģija ir veiksmīga. Tauriņu dzīvi ietekmē laikasptākļi, tāpēc dadžu raibeņu skaits gadu no gada ievērojami svārstās. Zinātnieki domā, ka šīs svārstības varētu būt saistītas ar planetārā un pat kosmiskā līmeņa parādībām, piemēram, ar Saules aktivitātes ciklu, kas ilgst ap 11 gadu.
Izsekošana globālajā tīmeklī
Vērojot tauriņu vilni, rodas vēlme uzzināt, no kurienes tas atvēlies. Šoreiz globālajā tīmeklī nebija vērā ņemamu ziņojumu no Ziemeļāfrikas zemēm, toties aprīlī un maijā daudz rakstu par šo tēmu bijis Izraēlas, Irānas un Libānas ziņu avotos, vēstot, kā ļaudis jūsmo par miljoniem tauriņu, kas cauri viņu laukiem un pilsētām dodas uz Eiropu.
Neparasti spēcīgas ziemas lietavas Arābijas pussalas tuksnešos 2019. gada pavasarī izraisīja augu valsts uzplaukumu, un tas, savukārt, radīja dadžu raibeņu populācijas “sprādzienu”. Vēlāk ziņojumi par tauriņu masām nāca no Turcijas, Ukrainas un Polijas, maija beigās tuvojoties Latvijas robežām. Protams, zinātniekiem ir daudz nopietnākas migrāciju pētījumu metodes, nekā izsekošana pēc publikācijām pasaules medijos. Galvenais, kas jāsaprot – mēs esam vienoti daudz vairāk, nekā domājam. Esam vienas planētas iemītnieki. Liekas, kāda saistība var būt Irānai vai Libānai ar Carnikavu... Bet, re, šī saikne – viegla un skaista –, pārvarot neticamus attālumus, lidinās parkā.