“Life CoHaBit” projekta ietvaros viena no galvenajām aktivitātēm ir dabas parka “Piejūra” dabas aizsardzība plāna izstrāde, jo iepriekšējā plāna termiņš tuvojas noslēgumam. Ilze Priedniece, kura “Life CoHaBit” projektā veic jaunā dabas aizsardzības plāna dabas parkam "Piejūra" izstrādi, skaidro, kā jaunais plāns atšķirsies no iepriekšējā.
Tiek izstrādās dabas aizsardzības plāns nākamajiem 12 gadiem. Kāds ir šā plāna mērķis un ko gribētu panākt ar jaunā plāna izstrādi?
Kā minēts plānā, tā izstrādes mēķis ir “saskaņojot dabas aizsardzības, rekreācijas, tūrisma, reģiona attīstības un citas intereses, nodrošināt teritorijas vērtību saglabāšanu”. Plāns ir vērsts uz šī mērķa sasniegšanu. Vienas no nozīmīgākajām vērtībām ir tie dabas parkā sastopamie aizsargājamie biotopi un sugas, kuru dēļ šī teritorija ir dibināta, piemēram, mežainas piejūras kāpas, piejūras zālāji, jūrmalas armērija, stepes čipste. Gribētos panākt lielāku iedzīvotāju interesi un līdzdalību dabas aizsardzības aktivitātēs, jo bez tās dabas saglabāšanas pasākumi nav ilgtspējīgi. Tas, savukārt, nav iespējams bez mērķtiecīgas cilvēku informēšanas un iesaistīšanas dabas vērtību izzināšanā.
Kādēļ tieši šobrīd šis plāns tiek izstrādāts?
Šobrīd spēkā ir 2004. gadā izstrādāts dabas aizsardzības plāns, pa šo laiku ir nākušas klāt jaunas zināšanas, mainījušies apstākļi. Esošajam plānam 2019. gadā arī formāli beidzas darbības termiņš un šādā gadījumā Dabas aizsardzības pārvalde organizē jauna plāna izstrādi.
Kādi jaunumi, salīdzinot ar iepriekšējo dabas aizsardzības plānu, ir iekļauti?
Kopumā dabas aizsardzības plāns paredz iepriekš aizsākto virzienu, ietverot, piemēram, tādus pasākumus kā zālāju uzturēšanu, mežu aizsardzību un apsaimniekošanu biotopu stāvokļa uzlabošanai. Ir nākuši klāt arī jauni pasākumi, piemēram, ziemojošo sikspārņu aizsardzība Mangaļsalas pazemes būvēs, paredzot daļu no sikspārņiem nozīmīgākajām būvēm slēgt apmeklētājiem sikspārņu ziemošanas laikā, savukārt citām plānot iekļaušanu tūrisma maršrutos.
Lai nodrošinātu nepieciešamo dabas vērtību saglabāšanu, ieteikts izveidot regulējamā režīma zonu vērtīgāko mežu aizsardzībai, kurā plānojami tikai tie meža darbi, kas nepieciešami sugu un biotopu aizsardzībai, protams, pieļaujot brīvu pārvietošanos, dabas velšu vākšanu, ugunsdzēsības un ugunsdrošības pasākumus, bīstamo koku novākšanu un tamlīdzīgi, taču lielākajā daļā no šajā zonā iekļaujamiem mežiem jau tagad izveidoti mikroliegumi – tur apsaimniekošanas nosacījumi būtiski nemainīsies. Plānots arī palielināt dabas lieguma zonas platību, ietverot tajā agrāk dabas parka zonā esošos biotopu kompleksus Serģa purva un Ummja ezera apkārtnē, Buļlu salā un Mangaļsalā, citas meža teritorijas krasta kāpu aizsargjoslā, kur tajās esošie nosacījumi jau šobrīd līdzinās dabas lieguma zonai, jo arī krasta kāpu aizsargjoslā aizliegta galvenā cirte, vietas ar izteiktu kāpu reljefu, pludmales un atklātās kāpas, kas veido vienotu kompleksu ar piegulošajām mežu teritorijām vietās, kas nav prioritāras rekreācijai. Dabas lieguma un dabas parka zonas atšķiras galvenokārt ar nosacījumiem mežu apsaimniekošanai. Ielas un atsevišķas Aizsardzības ministrijas valdījumā esošās daļēji apbūvētās zemes ieteikts iekļaut neitrālajā zonā, lai atvieglotu to apsaimniekošanu.
Kas jaunā dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā priekš jums kā tā izstrādātājas ir lielākais izaicinājums?
Tā kā dabas parks “Piejūra” ir ļoti populārs apmeklētāju galamērķis un vienlaikus ietver nozīmīgas dabas vērtības un jutīgas ekosistēmas, liels izaicinājums ir apvienot šīs abas intereses tā, lai cilvēki varētu dabas parkā atpūsties un vienlaikus saglabātos augu un dzīvnieku sugu dzīvotnes dabiskā ainavā, ko apmeklētājiem izbaudīt.
Ko dabas aizsardzības plāna esamība sniedz iedzīvotājiem?
Iedzīvotāji un zemes īpašnieki dabas aizsardzības plānā var atrast informāciju par to, kādas dabas vērtības sastopamas viņu dzīvesvietas apkārtnē vai zemes īpašumā, kādu saimniecisko vai cita darbību konkrētajā vietā iespējams veikt, kādi ir ieteicamie pasākumi īpašumā esošo vērtību saglabāšanai. Ja zemes īpašnieks ir ieinteresēts šādus pasākumus, piemēram, zālāju pļaušanu vai ganīšanu, invazīvo sugu ierobežošanu vai tamlīdzīgi veikt, dabas aizsardzības plānā aprakstītais pasākums ir pamatojums pretendēšanai uz valsts vai Eiropas mēroga finansējumu, piesakot projektus. Arī lielajos projektos var iesaistīties zemes īpašnieki, ne tikai pašvaldības, nevalstiskās organizācijas un valsts institūcijas, piemēram, šobrīd Latvijas Dabas fonda īstenotā projektā “GrassLife” kā partneri darbojas 12 zemnieku saimniecības.
Īpašnieks plānā var uzzināt, vai viņa īpašumā ir zālāju biotops un interesēties par iespējām saņemt Lauku attīstības programmas maksājumus tā uzturēšanai.
Dabas aizsardzības plāns samazina administratīvo slogu atļauju un saskaņojumu saņemšanā. Ja zemes īpašnieks plāno savā īpašumā izveidot, piemēram, dabas taku vai skatu torni vietā, kur tas nekaitē dabas vērtībām, un, sadarbībā ar plāna izstrādātājiem šis objekts ir norādīts plānā, kas nozīmē – ir iezīmēts kartē, tā izveides saskaņošanas un atļauju saņemšanas process ir vienkāršāks.
Jaunā plāna izstrādes laikā pašvaldības, kuru teritorijās atrodas dabas parks, varēja sniegt savus priekšlikumus. Carnikavas pašvaldība lielu uzsvaru priekšlikumos lika uz apsaimniekošanas jautājumu, uzsverot, ka nepieciešams izstrādāt apsaimniekošanas darbu organizācijas plānu. Tāpat uzsvērta nepieciešamība ņemt vērā plānotas infrastruktūras izveidi un apmeklētāju plūsmas plānveidīgu virzīšanu. Vai šie priekšlikumi ņemti vērā un cik lielā mērā?
Attiecībā uz pastāvīgajiem pludmales apsaimniekošanas ceļiem mums ir bijusi tikšanās ar pašvaldību, šie ceļi ir norādīti plānā. Tas nozīmē, ka to uzlabošanas vai pārbūves darbiem būs vienkāršāks saskaņošanas process. Taču plānā šādai lielai teritorijai nav iespējams norādīt katru kokmateriālu izvešanas ceļu biotopu apsaimniekošanas gadījumā, tas jāizplāno konkrēto darbu organizētājiem kopā ar biotopu ekspertiem.
Apmeklētāju plūsmas virzīšana, veidojot infrastruktūru apmeklētāju piesaistei vietās, kur apmeklētāju slodze mazāk kaitē dabas vērtībām, ir svarīga šī plāna sastāvdaļa. Plānā ir iekļauti Carnikavas novada ieteiktie infrastruktūras objekti. Ļoti atbalstāma pieeja ir, piemēram, autostāvvietu izveide aiz dabas parka robežām, kas dod iespēju nesamazināt dabiskās platības dabas parkā un vienlaikus sasniegt dabas parku ar auto.
Ar ko Carnikavas novadā dabas parka teritorija atšķiras no dabas parka teritorijas Saulkrastos un Rīgā?
Carnikavas novadā dabas parka teritorija sniedzas dziļāk iekšzemē, ietverot Ummi, Garezerus, Serģa purvu un tos ieskaujošos priežu mežus un veidojot unikālo mežaino kāpu un ezeru ainavu. Šī dabas parka daļa ietver nozīmīgus biotopus un sugu dzīvotnes, īpaši vērtīgi ir meži pie Garezeriem, kā arī Ummis – viens no nedaudzajiem ezeriem, kurā sastopamas trūcīgu barības vielu apstākļiem piemērojušās augu sugas, tā sauktais lobēliju-ezereņu komplekss. Ummis ir viens no trijiem izcilākajiem lobēliju-ezereņu ezeriem Latvijā un viens no izcilākajiem Baltijā. Arī Dienvidu Garezers Latvijas un Baltijas mērogā vērtējams kā ļoti vērtīgs, salīdzinoši bagāts lobēliju-ezereņu ezers, kas vienlaicīgi ir arī viena no dažām atlikušajām dzeloņsporu ezerenes atradnēm Latvijā.
Tā kā ezeru attīstība saistīta ar barības vielu uzkrāšanos un aizaugšanu, svarīgi mēģināt šo procesu minētajos ezeros mazināt vai pat pagriest nedaudz atpakaļ. Tādēļ Ummī plānots saglabāt sezonālo peldēšanās aizliegumu, kā arī veikt dažādus apsaimniekošanas pasākumus, piemēram, niedru pļaušanu, lapu koku un krūmu ciršanu ezera krastos, priežu retināšanu atsevišķos nogabalos pie ezera, lai samazinātu barības vielu ienesi ezerā.
Kā vērtējiet notikušo sabiedrisko apspriešanu Carnikavā, kurā tika diskutēts par turpmāko teritorijas aizsardzību un apsaimniekošanu?
Man ir prieks, ka zemes īpašnieki un iedzīvotāji nav vienaldzīgi un ir gatavi iesaistīties. Līdzīgas sanāksmes un izzinošas ekskursijas vajadzētu vairāk, jo sabiedrībai pietrūkst informācijas. To parāda kaut vai neizpratne, kas radās par pelēko kāpu atjaunošanas darbiem un eroziju mazinošo žodziņu būvi kāpās.
Bez vietējo iedzīvotāju, zemes īpašnieku un apsaimniekotāju līdzdalības un atbalsta plānā ieteiktie pasākumi tā arī var palikt tikai uz papīra.
Sanāksmē izskanēja ļoti plašs jautājumu klāsts, starp tiem daudz bija tādu, kas diemžēl nav atrisināmi dabas aizsardzības plāna izstrādes ietvaros. Valsts budžeta sadali plāns neietekmē, mēs tikai varam iekļaut plānā un aktualizēt cilvēkiem svarīgo, piemēram, aktualizēt jautājumu par kompensācijām zemes īpašniekiem.
Bija arī daudz konkrētu priekšlikumu par infrastruktūras objektu ierīkošanu, kas tiks izvērtēti.
Kā vērtējiet iedzīvotāju un pašvaldības priekšlikumu izveidot dabas parkam savu administratīvo centru, kas kontrolētu teritorijas apsaimniekošanu un aizsardzību? Un kā vērtējiet priekšlikumu, ka pašvaldība būtu tā, kas uzņemtos šāda administratīvā centra vadību? Kādi varētu būt plusi un mīnusi šādā gadījumā?
Tā kā dabas parks “Piejūra” ir nacionāla līmeņa aizsargājama teritorija, vispareizāk būtu, ka to administrētu valsts līmenī. Tā tas šobrīd zināmā mērā arī ir – dabas parku pārrauga Dabas aizsardzības pārvaldes reģionālā administrācija. Taču šīs administrācijas pārziņā ir daudz īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, un pietrūkst kapacitātes visu “Piejūras” aktuālo jautājumu risināšanai.
Tādēļ ir tikai apsveicami, ka pašvaldībai ir interese šādu administratīvo centru veidot. Taču ir svarīgi saprast, kur rast līdzekļus šādas organizācijas darbībai, kā arī, kādas būs juridiskās un organizatoriskās attiecības ar dabas parkā ietilpstošo Rīgas pilsētas un Saulkrastu novada daļu. Plāna izstrādātājiem ir plānots apspriest šo ideju ar Carnikavas novada pašvaldību un Dabas aizsardzības pārvaldi.
Izstrādājot jauno dabas aizsardzības plānu, ir sniegta rekomendācija Jūrasleju pļavas iekļaut dabas parka teritorijā. Kādēļ tiek sniegts šāds piedāvājums un ko tas nozīmētu zemju īpašniekiem?
Šis nav pirmais ierosinājums iekļaut Jūrasleju pļavas dabas parkā – tas jau bija ieteikts šobrīd spēkā esošajā dabas aizsardzības plānā, taču netika līdz galam īstenots. Jūrasleju pļavās sastopamas dabas vērtības, kas atbilst īpaši aizsargājamas teritorijas statusam, dabas parks tās ietver arī telpiski. Pļavās sastopama jumstiņu gladiola, kurai daļā pļavu jau ir nodibināts mikroliegums. Taču gan gladiolai, gan citiem īpaši aizsargājamiem pļavu augiem un putniem nepieciešama pļaušana vai ganīšana, jo citādi pļavas aizaug ar krūmiem, niedrēm un kokiem. Lielākā daļa pļavu ir pamestas – netiek apsaimniekotas, un aizaug arvien vairāk. Atbilstoši apsaimniekojot, šajā vietā būtu iespējams atjaunot īpaši reto biotopu “Piejūras pļavas”, divkāršojot šobrīd dabas parkā esošo šī biotopa platību. Būvniecība un intensīva lauksaimniecība šeit nav iespējama, jo pļavas palos applūst. Līdz ar to praktiski vienīgais attīstības virziens šķiet pļavu atjaunošana un uzturēšana, iespējams, apvienojumā ar apmeklētāju piesaisti (piemēram, izveidojot takas ar izziņas elementiem), ja īpašnieki to vēlas. Iekļaušana dabas parkā dotu iespēju pļavu atjaunošanai piesaistīt finansējumu, jo gan Latvijas, gan Eiropas Savienības fondu finansējums dabas vērtību apsaimniekošanai pieejams pirmkārt īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.
Atrašanās dabas parkā neuzliek par pienākumu piesaistīt apmeklētājus, ja īpašnieks to nevēlas! Dabas parka statuss dotu juridisku pamatu sodīt pļavu izbraukātājus, par kuriem sūdzas zemes īpašnieki.
Ja Jūrasleju pļavas tiktu iekļautas dabas parka teritorijā, kādi regulējumi uz šīm zemēm attiektos? Ko nozīmē būt zonējumā “dabas parka zona” vai “dabas lieguma zona”?
Vispirms paskaidrošu, ka Latvijas īpaši aizsargājamās teritorijas iedala nacionālajos parkos, dabas parkos, aizsargājamo ainavu apvidos, dabas liegumos, dabas rezervātos un citās kategorijās. Taču, lai katrai vietai pielāgotu tai piemērotus aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumus, tām izstrādā iekšējo funkcionālo zonējumu. Tas ir cits funkcionālais zonējums nekā pašvaldību teritorijas plānojumos. Lai noskaidrotu, kādi nosacījumi attiecas uz konkrēto īpašumu, ir jāskata teritorijas zonējums un nosacījumi attiecīgajā zonā, kas atrunāti teritorijas individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumos. Dažādām teritorijām šie nosacījumi atšķiras.
Šobrīd dabas parkā ir trīs zonas – dabas lieguma, dabas parka un neitrālā zona. Jaunajā dabas aizsardzības plānā mēs iesakām arī stingrākas tā sauktās regulējamā režīma zonas izveidi vērtīgākajos mežu masīvos, tai skaitā jau esošajos mikroliegumos.
Ja Jūrasleju pļavas iekļautu dabas parkā, ierosinām tajās noteikt divas zonas – dabas parka zonu applūstošajās pļavās un neitrālo zonu neapplūstošajā daļā, kur pašvaldības teritorijas plānojums paredz apbūvi. Plānotie nosacījumi dabas parka zonā attiecībā uz zālājiem paredz zemes transformācijas un zālāju iznīcināšanas aizliegumu. Ir iespējama neliela mēroga tūrisma infrastruktūras izveide, piemēram, laipas, laivu piestātnes, putnu vērošanas torņi, taču svarīgākais būtu atsākt zālāju apsaimniekošanu, tos pļaujot vai noganot. Ja apsaimniekošana netiks atsākta, arī tūristiem tur nebūs ko redzēt. Tas gan nenozīmē, ka zālāju apsaimniekošanas darbības zemes īpašniekam var tikt uzspiestas – tās ir pilnībā brīvprātīgas. Tas, ka dabas aizsardzības plānā ir norādīts, ka šeit ieteicama zālāju atjaunošana, palīdzētu zemes īpašniekiem piesaistīt finansējumu šiem darbiem. Neitrālajā zonā būvniecība būtu iespējama atbilstoši pašvaldības teritorijas plānojumam un, protams, pārējam normatīvajam regulējumam, tai skaitā Aizsargjoslu likumam.
Ja Jūrasleju pļavas būtu iekļautas dabas parkā jau agrāk, kā tas bija ieteikts šobrīd spēkā esošajā dabas aizsardzības plānā, būtu bijis iespējams tās iekļaut “LIFE CoHaBit” projektā un veikt atjaunošanu par Eiropas Komisijas “LIFE” programmas līdzekļiem. Tālākai atjaunoto pļavu uzturēšanai varētu izmantot Lauku attīstības programmas līdzekļus – līdzīgi kā Rīgas pilsēta to dara Daugavgrīvā.
Nereti starp dabas ekspertiem un iedzīvotājiem ir viedokļu šķelšanās – ekspertu viedoklis atšķiras no iedzīvotāju. Kā šķiet, kādēļ tā notiek? Vai tā ir vienmēr?
Manuprāt, viena no galvenajām problēmām ir dabas aizsardzības projektu īstenotāju, pasākumu organizētāju nepietiekama sazināšanās ar cilvēkiem, nemācēšana izskaidrot dabas aizsardzības un konkrētu pasākumu jēgu. Kopš padomju gadiem iesakņojies viedoklis, ka dabas aizsardzība ir tikai aizliegumi, nekā nedarīšana. Taču tā nav, ir aizsargājamie biotopi, kuros nepieciešama aktīva darbība, piemēram, zālāji un pelēkās kāpas. Lai šie atklātie biotopi saglabātos un nepārvērstos par attīstības gala stadiju – mežu –, tie jāapsaimnieko. Sabiedrība ļoti jutīgi uztver koku un dažkārt arī krūmu izciršanu, uzreiz rodas aizdomas par nelikumīgām darbībām īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Izcirstas priedes pamana katrs, taču kurš, izņemot ornitologus un putnu vērotājus, pamana tikai neaizaugušās kāpās dzīvojošo stepes čipsti? Vai, vēl vairāk, to, ka stepes čipstes vair nav? Lai apzinātos, ka šo priežu ieaugšanas dēļ izzūd pelēkās kāpas un stepes čipstes vairs nevar vairoties, nepieciešamas zināšanas. Iedzīvotāju informēšana un iesaistīšana ir ļoti, ļoti svarīga! Agrāk pelēkajās kāpās ganīja lopus, laboja tīklus, žāvēja jūras mēslus – izskalotās aļģes. Mūsdienās šīs darbības nākas aizvietot ar krūmu un koku izciršanu.
Vēl viena problēma ir tā, ka valstī trūkst adekvātu kompensāciju zemes īpašniekiem par saimnieciskās darbības ierobežojumiem, piemēram, šobrīd valsts neatpērk privāto īpašnieku zemes, kurās noteikti būtiski saimnieciskās darbības ierobežojumi.
Taču cik daudzi zina, ka arī pašlaik meža īpašnieki “Natura 2000” teritorijās var saņemt ikgadējus maksājumus no Lauku atbalsta dienesta? Atkal nonākam pie informācijas nepietiekamības...