Ieklausoties priežu meža vai pelēko kāpu putnu dziesmās, šur tur dzirdēsim sila cīruļa romantisko vīterošanu. Interesanti, ka šā putna treļļus dažreiz var dzirdēt nakts melnumā. Naktī dzied arī citi putni – lakstīgalas, pūces, dažādi ķauķi.
Taču visas šīs balsis skan no koka vai krūma zara, no niedres stublāja, vai no kāda cita balsta. Bet sila cīruļa melodiskā jodelēšana tīri un brīvi plūst no naksnīgo debesu dzīlēm, it kā nolaižoties no pašām mirdzošām zvaigznēm.
Līdzīga dziedāšanas maniere ir šī putna radiniekam, lauku cīrulim, tas arī dzied lidojumā, plivinoties gaisā virs saules pielietā lauka.
Sila cīrulim vairāk patīk noslēpumainās krēslas un nakts stundas. Varbūt tāpēc tā treļļi atstāj uz klausītāju brīnumainu, it kā kosmisku iespaidu, rosina uz filozofiskām domām.
Rakstnieks un zoologs Džeralds Darels teica: "Ja krītošai zvaigznei būtu balss, man šķiet, tā dziedātu ar cīruļa balsi." Sila cīruļa ligzdiņa atrodas uz zemes, tāpēc pavasarī un vasarā nekādā gadījumā nedrīkst mežā un kāpās palaist suni bez pavadas!