Uzsākam rubriku "Dodies dabā" par Ādažu novada dabas vērtībām - augiem, ezeriem, putniem. Lai kāda arī būtu ziema, tā vienmēr atved līdzi ziemeļu putnus. Ādažu novadā var novērot košās, skaistās zīdastes, kas Latviju uztver kā siltu dienvidu zemi.
Ziemeļu putni ir visai dažādi lidoņi: no sīkiem ķeģiem līdz pat iespaidīgiem plēsējiem – bikšainajam klijānam. Ziemot ierodas arī daļa svilpju jeb sarkankrūtīšu, lielās čakstes, pelēkie strazdi. Taču viskrāšņākie ziemas viesi ir zīdastes.
Uz spārnu galiem – ziņas par vecumu
Šie padruknie sārtpelēkie putni ceļo bariņos no 10-15 līdz pat simtiem putnu katrā. Zīdastu ierašanos nodod sudrabaino balstiņu koris. Kā jau sabiedriskam putnam, zīdastei patīk regulāri “komentēt” savas darbības. Maigie un tīrie trellīši “sirrrr-svirr” saplūst jaukā pieklusinātā vīterošanā. Dzirdot ko tādu, ir vērts ar skatienu pameklēt putnus tuvākos kokos vai krūmos.
Zīdastes nav no bailīgajām, ja cilvēks klusi un mierīgi stāv, tās parasti kādu laiku ļauj sevi apskatīt. Un to nu gan ieteicams katram izdarīt! Putna seju klāj melnā maska ar baltu zemacs svītru, ar rūsganiem ēnu triepieniem. Zem knābja izceļas melns plankums, bet galvu rotā rozīgs cekuls. Astes virspuse ir melna, apakšpuse kastaņbrūna, un abās pusēs to pasvītro spilgti dzeltena “zīda lente”, kuras dēļ putns arī ieguvis savu nosaukumu ne tikai latviešu, bet arī citās Eiropas tautu valodās.
Uz melnajiem spārniem spilgti izceļas balti, dzelteni un sarkani rotājumi. Īpaši interesanti ir koši sarkanie spalvu galiņi – savdabīgas raga plātnītes, kas atgādina zīmoglakas stienīšus, ar ko senatnē aizvākoja pudeles un aizzīmogoja svarīgas vēstules. Tādu nav nevienam citam Latvijas putnam. Kam domāta tik neparastā rota? Noskaidrots, ka sarkano zīmodziņu garums un to skaits palielinās, putniem kļūstot vecākiem. Zīdastes cenšas veidot pārus ar sava vecuma partneri, un zīmodziņi varētu būt labs palīgs vecuma noteikšanā.
Maz pētītas
Zīdastes ligzdo taigā, kur tās atrast ir grūti, tāpēc zīdastu ģimenes dzīve ir maz pētīta. Tomēr atsevišķus tās fragmentus varam novērot tepat Carnikavas novadā, it īpaši ziemas otrajā pusē, kad putniem prāts jau nesas uz partnera izvēli. Tēviņš saslej savu cekuliņu, paņem knābī odziņu un lēkā ap mātīti, piedāvājot tai gardumu. Mātīte lec pretī, tēviņš atdod ogu un atkāpjas. Tā putni lēkā šurpu-turpu, bet oga vairākas reizes pārceļo no viena knābja otrā, līdz tiek beidzot apēsta. Dažreiz pāris saskaras ar knābjiem, arī ja tajos nav garduma.
Ogas gan baro, gan apreibina
Zīdastes Latviju apmeklē katru ziemu, bet to skaits ir atkarīgs no ogu ražas. Carnikavas apkārtnē visbiežāk šos putnus var ieraudzīt pīlādžos un ābelēs. Pavasarī zīdastes labprāt ēd arī lapkoku pumpurus, dzer kļavu sulu.
Ogām ir salīdzinoši zema enerģētiskā vērtība, tāpēc, lai izdzīvotu, putnam ogu ir jāapēd daudz. Bariņā darbojas konkurence: ja nepaspēs ātri piebāzt vēderu, ogas veicīgi pievāks citi. Tāpēc bieži var novērot, ka zīdastes steidzīgi un alkatīgi uzbrūk ogu krūmam, pēc kādas stundas atstājot to pilnīgi tukšu. Dažreiz putni saēdas tik daudz ogu, ka nespēj tās pat sagremot, un ogas iziet no gremošanas trakta gandrīz neskartas. Augiem tas ir ļoti izdevīgi, zīdastes lieliski izplata to sēklas.
Ja ziemā sals mijas ar atkušņiem, ogās sākas rūgšanas procesi, veidojas alkohols. Zīdastēm ir lielas aknas, kas šo alkoholu neitralizē. Tomēr gadās, ka arī zīdastes, īpaši jaunie putni, apreibst, tiem rodas kustību un orientēšanās traucējumi. Lidojot starp cilvēku mājokļiem, tie var ietriekties ēku sienās un logos. Dažreiz tas beidzas letāli. Tāpēc, ja redzam apdullušus sēdošus putnus, tos vajadzētu ielikt “atskurbtuvē” – kartona kastē ar caurumiem elpošanai, kā arī piedāvāt tiem tīru dzeramo ūdeni. Pēc dažām stundām zīdastes atžirgs un varēs turpināt savus klejojumus pa dienvidu zemi Latviju.