Piektdien Ādažu novada represētie, viņu tuvinieki un draugi pulcējās atceres pasākumā Carnikavas kultūras namā “Ozolaine”, pieminot 74. gadadienu kopš 1949. gada masu deportācijām uz Sibīriju.
Pirmoreiz kopā pulcējās gan Ādažu, gan Carnikavas politiski represētie. Uzrunājot klātesošos Ādažu novada domes priekšsēdētāja Karīna Miķelsone izteica pateicību par represēto un viņu tuvinieku klātbūtni pasākumā, kā arī norādīja, ka deportētie kļuva par režīma ideoloģijas upuriem un noziedzniekiem, lai gan neko sliktu nebija izdarījuši. “Mūsu zeme uz piecām desmitgadēm bija izdzēsta no pasaules kartes, bet cilvēki – nepelnīti vajāti un apspiesti,” sacīja Karīna Miķelsone. “Pēc kara šausmām, ko Latvija bija piedzīvojusi, vēlreiz nāca izsūtījuma šausmas, ko pavadīja pazemojums, bads un sāpes. 1949. gada deportācijas bija genocīds pret latviešu tautu un noziegums pret cilvēci.”
“Pagātnes drūmās lappuses ir jāatceras, lai tās nekad neatkārtotos. Tās ir svarīgi atcerēties arī tāpēc, lai nākamās paaudzes spētu pagātni labāk izprast. Represijas pret cilvēkiem, lai cik tās sen būtu notikušas, nedrīkst aizmirst. Noziegumiem pret cilvēci nav noilguma,” uzsvēra domes priekšsēdētāja.
Viņa norādīja, ka deportēto atmiņas svarīgi nodot nākamajām paaudzēm, tāpēc aicināja politiski represētos ar tām dalīties, vienlaikus pieminot arī savu vectēvu un viņa atmiņas. Pašvaldības vadītāja akcentēja, ka deportētie ar savu piemēru parādīja, ka viņu gars ir nesalaužams: “Jūsu sāpīgā un nenovērtējamā pieredze vienlaikus ir apliecinājums tam sīkstumam, izturībai un dzīvotgribai, kas mīt katrā latvietī.”
Pēc priekšsēdētājas vietnieces pašvaldības funkciju jautājumos Genovefas Kozlovskas aicinājuma tika ieturēts klusuma brīdis. Arī viņa uzsvēra, ka nedrīkst aizmirst to, kas notika 1949.gadā, jo vēsture mēdz atkārtoties, bet mums ir iespēja no tās mācīties. Tika vilktas arī paralēles starp pirms vairāk nekā 70 gadiem notikušajām represijām un bērnu deportācijām, kas mūsdienās notiek salīdzinoši netālu no mūsu zemes robežām.
“Dzīvē nekas nepaliek nesodīts. Pienāk laiks un katrs saņem pēc nopelniem. Tas ļaunums, kas notiek Ukrainā, tuvojas beigām. Ir tikai drusciņ jāpagaida līdz visa pasaule atbrīvosies no šī ļaunuma. Lai Dievs svētī Latviju. Lai Dievs svētī mieru visā pasaulē,” sacīja Genovefa Kozlovska, paužot ticību labā uzvarai.
Pasākumā Zigurds Neimanis nolasīja arī visu Ādažu novada (tolaik – Ādažu pagasta, kurā ietilpa arī Carnikava) deportētos iedzīvotājus. 1949. gada izsūtījumu piedzīvoja 71 Ādažu un Carnikavas iedzīvotājs. Lai mūžīga piemiņa tiem, kuri uz visiem laikiem tika ieputināti Sibīrijas sniegos!
Sestdien, 25. martā, mūsu novada deportētie piedalīsies piemiņas pasākumā Rīgā, kas arī bija iemesls, kāpēc pasākums kultūras namā “Ozolaine” norisinājās dienu pirms oficiālās atceres dienas -Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas.
