Sīļa skaistumu pamanīja jau mūsu senči un deva tam atbilstošu vārdu, kas nozīmē "spīdošs, mirdzošs"*
Pelēkajās ziemas dienās Piejūras dabas parka mežos ir maz skaņu. Klusi šalc priedes, šur tur augstajos vainagos iepīkstas kāda zīlīte vai mizložņa, un atkal iestājas klusums. Tādēļ jo īpaši skaļa šķiet pēkšņi atskanējusi griezīga ķērkšana. Blakus kokā ielaižas sārti brūns putns ar raibu zilbaltmelnu “rotājumu” uz spārna. Tas ir sīlis, krāšņais vārnas radinieks.
Kā vecs patafons
Sīļi uzturas Latvijā visu gadu. Nejaukais sīļa trauksmes signāls ir labi zināms, taču šis putns prot izdot arī daudz melodiskākas skaņas. Sīļi ir lieliski atdarinātāji: tēviņi “komponē” savu dziesmu no citu putnu dziesmām, pastarpinot tās ar čerkstošām skaņām. Sīļa dziesma ir paklusa, to var dzirdēt, tikai stāvot pietiekami tuvu. Tā atgādina senu mūzikas ierakstu uz skaņuplates: it kā klausītos jauku, mīļu melodiju, bet to ir grūti saklausīt, jo patafons nežēlīgi šņāc un čerkst.
Vairākas reizes šie putni mani ir samulsinājuši – krūmājā dzirdu saucam peļu klijānu vai vālodzi, bet izrādās – sīlis!
Dzīvojot ļaužu tuvumā, sīlis iemācās atdarināt arī suņu rejas, motoru rūkoņu, durvju čīkstēšanu, arī cilvēka balsi. Krievijā kāds nebrīvē turēts sīlis iemācījies lamuvārdus. Kad putns atkal nokļuva dabā, apkaimes mežos, pamanot cilvēkus, vēl vairāki sīļi, acīmredzot šī putna pēcteči, sāka “neglīti izrunāties”.
Sīļi ir visēdāji, tie labprāt ēd gan ogas un sēklas, gan sīkus grauzējus un citu putnu mazuļus, nesmādē arī cilvēka izmestos pārtikas atkritumus. Viens no iecienītākajiem barības veidiem ir ozolzīles un lazdu rieksti. Rudenī pie visiem novada ozoliem notiek aktīva darbošanās: putni savāc zīles un veido krājumus. Kamēr sīļi lasa pārtiku, tie uzvedas skaļi un uzkrītoši, taču krājumu noslēpšana prasa pavisam citu taktiku – putni kļūst klusi un uzmanīgi. Vienā reizē sīlis spēj panest līdz pat septiņām zīlēm, turklāt knābī parasti ietilpst tikai viena no tām. Pārējās tiek iestūķētas barības vadā. Sīlis nes savu guvumu līdz pat kilometra attālumam (parasti gan tuvāk), sadala mazās porcijās un slēpj zem koku mizas vai vienkārši uz zemes, nomaskējot krātuvi ar lapām.
Pētījumos noskaidrots, ka sīlis labāk par cilvēku iegaumē savu karti ar punktiem un vēlāk spēj veiksmīgi atrast savas slēptuves. Ir novēroti un reģistrēti gadījumi, kad sīlis izrok savu uzkrājumu no 22 cm dziļa sniega. Protams, ražīgos zīļu gados visas slēptuves putns tomēr neatrod, un tad pavasarī dīgst sīļa “iesētie” ozoli.
Izprot fizikas likumus
Kā jau visi vārnveidīgie putni, sīļi var lepoties ar izcilām prāta spējām. Tie spēj izvērtēt ne tikai savu uzvedību, bet arī saprast cita nodomus, kas dzīvnieku pasaulē ir visai reta parādība. Piemēram, eksperimentā sīļiem bija pieejamas divas kastes slēptuves ierīkošanai – viena pildīta ar smiltīm, otra ar oļiem. Ja konkurenti uz pārtiku varēja sīli redzēt, tas slēpa zīles, kur pagadās. Bet, ja citi sīļi putnu varēja tikai dzirdēt, tas slēpa barību tikai smilšu kastē, jo slēpšana oļos ir skaļāka.
Cits zināms piemērs ir par tikšanu pie ūdens pustukšā glāzē ar augstām malām: kad sīlis nevar sasniegt ūdeni ar knābi, tas nes akmetiņus un met glāzē, kamēr ūdens līmenis pacēlies pietiekami augstu. Putns rīkojas tā, it kā izprastu fizikas likumus.
Sīļi arī ir spējīgi lietot pētnieku piedāvātus “palīgrīkus” – kociņus un akmentiņus – kā instrumentus barības iegūšanai. Sīļus vienmēr ir interesanti vērot. Dabas parkā tiem nereti gadās konflikti ar vāverēm, jo tie spēj izlaupīt viens otra krājumus. Dārzos sīļi apmeklē putnu barotavas un labprāt ierīko slēptuves. Šajā savrupajā gada nogalē ieprieciniet sevi, ejot dabā, un esiet vērīgi, jo daba mums var sniegt daudz interesantu un priecīgu mirkļu.
*Pēc K. Karuļa “Latviešu etimoloģijas vārdnīcas” – cēlies no indoeiropiešu “kei” – “mirdzēt, atspīdums, ēna”, kas senbaltu valodā pārtapis par “ki”, vēlāk “šī” un latviešu valodā jau kā “sī”. “Sīlis” jau esot atvasināts no “sī”. Esot pat tāds sens latviešu vārds “silkans” – sārti mirdzošs.