Sagaidot Zvejnieksvētkus, ielūkojamies tā tradīcijās! Oficiāli pirmo reizi Zvejnieksvētki Latvijā ir nosvinēti 1936. gadā. Bet Zvejnieksvētki nebija vienīgais zvejnieku aroda un lomu popularizēšanas instruments. 20. gadsimta 30. gadu otrā puse kļuva par vietējo jūras produktu “zelta laikmetu”. Ar ko tas ir saistīts un kur ir atrodami šīs parādības saknes? Jaunās tendences bija saistīts ar nacionālās virtuves veidošanos, vispārējo valsts drošību, savu vēsturisku tradīciju apzināšanu, ekonomiskajiem apstākļiem, jaunām politiskām ietekmēm Eiropā.
Pēc Pirmā pasaules kara tradīcijas mainās pamazām
Pēc Pirmā pasaules kara jaunizveidotajai Latvijas valstij bija jādzīvo sarežģītajā situācijā, atjaunojot dzīvi pēc kara, gaisā virmoja ekonomiskā, pārtikas un saimnieciskā krīze, jau ilgus gadus pirms Otrā pasaules kara, Eiropā gaisā virmoja pasaules kara draudi. Šajā situācijā dzima un auga Latvijas valsts, kurai bija svarīgi izveidot tradīcijās balstīto nacionālo virtuvi, neaizmirstot arī jaunas pasaules tendences un modernizācijas iezīmes. Domāšana kļūva vērsta uz nacionālām vērtībām, un virtuve ir viens no nacionālās identitātes simboliem. Augstākminētie ekonomiskie un politiskie faktori ļāva veicināt vietējo ekonomiku, tai skaitā vietējo produktu patēriņu, un tā ietekmē nacionālie simboli pamazam kļuva par ikdienas sastāvdaļu. Iepriekšējo gadsimtu gaisma celtā izsmalcinātā vācbaltuiešu virtuve vairs nebija godā, jau uzreiz pēc Pirmā pasaules kara vietējie preses izdevumi aktīvi aicināja iedzīvotājus atturēties no ievestiem produktiem, vairāk patērējot vietējās izcelsmes pārtikas preces. Nav brīnums, ka par vienu no svarīgākiem pārtikas produktiem kļūst vietējās zivis un jūras produkti.
Kopš seniem laikiem vietējais zvejnieks - loma sagādnieks
Jau izsenis Carnikavā tika zvejots gan saldūdens, gan sālsūdens zivis. Gaujā parasti ķēra nēģus, lašus un taimiņus, bet jūra bija dāsna, cienājot carnikaviešus ar visdažādākajām zivīm. Vietējie zvejnieki zvejoja lašus, vimbas, sīgas, salakas, zandartus, reņģes, butes, brētliņas, asarus, zušus un arī mencas jeb doršas. Lučus gan ilgi netika neuzskatītas par ēdamajām zivīm, zvejnieki tos metuši pāri laivas bortam līdz bija iemācījušies lucīšus kūpināt un ēst nokūpināto ar gardo muti. Mums ierasta un iemīļota kūpināšana nebūt nav senākais zivju pagatavošanas veids. Vēl 19. gs. zivis uzturā pārsvarā lietoja svaigas un sālītas. Sals kopš neatminamiem laikiem skaitījās izcils dabiskais konservants. Zivju kūpinātavas jeb reņģu pirtiņas Carnikavas jūrmalā izplatījās tikai 19. gs. beigās. Kūpinot reņģes vēra uz lūkiem – mazajām sloksnēm, kas plēstas, piemēram, no augoša kārkla, bet lielākas zivis uz irbām – lazdu kociņiem vai stieplēm ar smailu galu. Kūpināšana kā zivju pārstrādes un pagatavošanas veids izplātījās ātrāk par piekrastes vēju.
Mencas jeb doršas goda uznāciens
30. gados jūras zivju prestižs un izmantošanas popularitāte tika celta nebijušā līmenī, kopš 1937. gada popularizēt zvejnieku ēdienus bija Lauksaimniecības nodrošināšanas pārvaldes uzdevums. Šajā laikā no vietējām jūras zivīm ieteica taisīt vēl nebijušos un interesantus ēdienus, tādus kā pasteti, gulašus un citus dažnedažādus līdz šim neredzētus ēdienus. Īpaša uzmanība bija pievērta mums tik ierastajai zivtiņai – mencai. Piekrastē mencu lomi 20. gs. 30. gados ar katru gadu palielinājās, mencu cenas bija ļoti demokrātiskas, mencu ēdienus 20. gs. 30. gados varēja atļauties katrs. Mencu sauca par “nabagu lasi”, jo līdzīgi lasim, mencu varēja lietot uzturā jēlu. Tajā laikā, kad ne visiem bija pieejamas tikko nozvejotas zivis, un transportēšana nebija vieglākais uzdevums, receptēs izmantoja kaltētas vai sālītas zivis. Zvejniecības lomu izmantošana izvērtās par veselu propagandu zvejniecības atbalstam, tika izdotas pavārgrāmatas un brošūras, publicēti raksti periodikā, rīkoti semināri, paraugdemonstrējumi. Kaucmindes mājturības skolas absolventes rīkoja meistarklases, kas bija publiski pieejamas un rādīja dažādas ēdienu mencu ēdienu receptes. Pirms tam Zemkopības ministrija Kaucmindes skolas absolventes bija komandējusi uz Norvēģiju apgūt dažādus modernus “nabagu laša” pagatavošanas veidus un interesantas receptes. 30. gadu pavārgrāmatās, rakstos, periodikā un kursos, pieminot mencas, ieteica tos ēst sālītas, dūmotas, kūpinātas, kaltētas, savukārt svaigi mencu ēdieni tika visai reti aprakstīti.
Zvejnieka aroda un vietējo produktu popularizēšana gāja vēl plašāk, ieviesa zivju ēdienu plašu patēriņu skolās, zivju ceturtdienu tradīcijas izveidojas 20.gs 30. gadu beigās.
Jaunie zivju pārstrādes veidi un inovatīvās idejas
20. gadsimta 30. gados vēl pirms mūsu valsts zaudēja savu neatkarību, parādījās tradīcijas uzturā lietot mencu akas un zivju eļļu, Liepājā tika izveidots ļoti moderns zivju pārstrādes cehs, kur lopbarībai sāka ražot zivju miltus. Arī mūsdienās tiek ražoti zivju milti, mūsu Carnikavas zvejnieki “reņģu ražas” vēl relatīvi nesen ir pārdevuši dzīvnieku barības ražošanai, pašlaik, kā saka SIA “Leste” zvejnieks Artūrs Jakobsons, uzņēmums ķer reņģes cilvēkiem. Atgriežoties vēsturē jāpiemin arī pavisam neierastas zivju resursu izmantošanas idejas, 30. gados pastāvēja ideja no mencu ādas sākt ražot apavus, sekojot Vācijas piemēram, kur 30. gadu beigās šādas kurpītes jau bija pieejamas.
Zivis konkurē ar gaļu
Izsenis tika novērtētas ne tikai vietējo zivju resursu pieejamība, bet arī zivīs atrodamas vērtīgas uzturvielas. Papildus olbaltumvielām zivis ir izcils tauku avots, to ir zinājuši mūsu senči. Laikrakstā “Jaunā nedēļa” 1937. gada 27. maija numurā rakstīts, ka pēc vērtīgo uzturvielu satura zivis ir līdzvērtīgas gaļai, jo satur to pašu daudzumu organismam svarīgu barības vielu. No 2024. gada līdz 2026. gadam Latvijas teritorijā tika nozvejots liels zivju daudzums – ap 10 000 000 kilogramu. Tā laika laikrakstā apgalvots, kas pēc savas uzturvērtības šis daudzums ir līdzvērtīgs 70 000 liellopiem, kas nebūt nav mazs liellopu ganāmpulks.
Zvejnieksvētki "Jaunajos Cēlājos"
2012. gadā Gaujas krastā zvejniekiem kaimiņos atklāja “Jaunos Cēlājus” jeb Carnikavas novadpētniecības centru, muzejiskās iestādes tematika un atrašanās vieta mudināja iesaistīt “Cēlājus” Zvejnieksvētku svinēšanā.
Zvejnieksvētkus “Cēlāju” Gaujmalā svin kopš 2014. gada. Pirms desmit gadiem Gaujmalas Zvejnieksvētku sauklis bija: “Tikai vienu dienu gadā – ciemos pie Carnikavas zvejniekiem!” Toreiz zvejnieksvētkus svinēja 12. jūnijā. Pasākums sākās ar svētku gājienu no parka uz Zvejnieku pussalu jeb “pričalu”. Pie novadpētniecības centra notika airēšanas sacensības, zolītes turnīrs, spēkavīru sacensības “Zvejnieku spēka daudzcīņa” un virves vilkšanas sacensības, apmeklētāji varēja arī paši izmēģināt roku zvejnieka aroda darbos – tīklu lāpīšanā un stellēšanā pie „Jauno Cēlāju” mājas. Tajā laikā piecus gadus atpakaļ atklātais gājēju tilts pāri Vecgauju vēl nebija uzbūvēts, un par savdabīgu tradīciju kļuva pontona tilta izveide uz vienu dienu – Zvejnieksvētku dienu!
Atzīmējot desmito gadadienu kopš Zvejnieksvētku aktivitātes notiek arī pie Carnikavas Novadpētniecības centra, aicinām ciemos jau piektdien, 12. jūnija vakarā, lai kopā varētu labāk iepazīt zvejnieka ikdienu. Pasākums Gaujmalā norisināsies ne tikai novadpētniecības centrā, bet arī zvejnieku pagalmā jeb pričalā, kur pasākuma apmeklētāji kopā varēs iepazīt zvejnieku dzīvi un ikdienu, gan mazie, gan lielie varēs piedalīties radošajās darbnīcās, bet ceļā uz “Jauno Cēlāju” piestātni, kur zvejnieki izvizinās gribētājus ar zvejas laivu līdz pat Gaujas ietekai un atpakaļ, varēs apskatīt āra foto ekspozīciju “Ieskats zvejnieka ikdienā”. Kopā baudīsim vakaru, zivju zupu, godinot vietējas zvejas tradīcijas un prasmes.
Kādas ir zivju pagatavošanas tradīcijas Jūsu ģimenē? Aicinām dalīties tajās ar novada vēstures speciālistiem, zvanot pa tālr. 29128086, rakstot uz e-pastu: novadpetnieciba@adazunovads.lv vai ierodoties personīgi Carnikavas novadpētniecības centrā. Godināsim tradīcijas, izgudrosim jaunas un cienīsim vecas receptes, aizpildot Latvijas gastronomijas vēstures lappuses priekš mūsu pēctečiem.