No 2. februāra oficiāli stājies spēkā jaunais Ādažu novada ģerbonis, kurā attēlota Dortmaņa lobēlija un Gaujas ieteka jūrā. Lai veicinātu izpratni par apvienotā novada simboliem, skaidrojam, kas īsti ir Dortmaņa lobēlija un kāpēc tā ir tik nozīmīga mūsu novadam.
Dortmaņa lobēlija ir neliels, daudzgadīgs lobēliju dzimtas ūdensaugs ar garumu līdz 70 centimetriem. Augs ar maziem zvanveida ziediņiem zied jūlijā ezera seklajā daļā tuvu krastam. Ezeru piesārņojuma un aizaugšanas rezultātā tas pēdējo simts gadu laikā izzudis jau vairāk nekā 20 Latvijas ezeros un šobrīd sastopams aptuveni 25 ezeros, bet visbagātīgākās Dortmaņa lobēlijas atradnes ir tieši mūsu novadā esošajos ezeros. Dortmaņa lobēlija ierakstīta gan Latvijas, gan Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā. Latvijas Sarkanajā grāmatā tā ir 1. kategorijā, kurā iekļauj izzūdošās sugas.
Dortmaņa lobēliju var uzskatīt par vienu no Latvijas dabas dārgumiem. Šis ūdensaugs ir īpaši tīru ezeru indikatorsuga un tieši tāpēc tas visvairāk ir sastopams Latvijas tīrākajos ezeros, kas atrodas Ādažu novadā – Ummī Carnikavas pagasta Lilastes ciemā un Mazuikā Ādažu pagastā. Abi ezeri ir vieni no retajiem, kuri ir bagātīgi ar aizsargājamām ūdensaugu sugām. Viens no galvenajiem iemesliem – ne Ummī, ne Mazuikā neietek ne upes, ne strauti, tos ieskauj vien mežs. Beznoteces ezeri ir visjūtīgākie, tāpēc cilvēku antropogēnā ietekme tiem ir kaitīga.
Mazuikas ezers atrodas aizsargājamo ainavu apvidus “Ādaži” un Ādažu poligona teritorijā. Tas nav pieejams atpūtai un, saskaņā ar teritorijas dabas aizsardzības plānu, ir iežogots. Ummja ezeru atpūtas cienītāji var izmantot, taču ar zināmiem ierobežojumiem, proti, Dortmaņa lobēlijas ziedēšanas laikā, no 1. jūnija līdz 15. augustam, peldēt un atrasties Ummja ezerā ir aizliegts. Dortmaņa lobēlijas lielākais drauds ir ezera piesārņošana ar organiskas izcelsmes piesārņojumu, bet tas pārsvarā nonāk tieši lielā peldētāju skaita dēļ. Šī iemesla dēļ laikā no 1906. līdz 2017. gadam arī ezera dzidrums samazinājies no pieciem līdz sešiem metriem uz trim metriem, nomainoties arī ūdens krāsai – no zilganzaļas uz zaļganu.
Dortmaņa Lobēlija Mazuikas un Ummja ezeros. Foto: Uvis Suško
Augu sugu un biotopu eksperts Uvis Suško ezerus pēta jau kopš 1985. gada. Viņš “Ādažu Vēstīm” norāda, ka savulaik Dortmaņa lobēlijas atradnes bijušas daudzviet Pierīgā, tai skaitā arī mūsu novada Laveru, Lieluikas un citos ezeros, taču laika gaitā iznīkušas. Piemēram, Vidējā Garezerā to veicināja ūdens līmeņa celšanās, kad 70. gadu vidū Padomju armija, veicot grāvja caurtekas nomaiņu tanku ceļam uz jūru, ielika pārāk mazu caurteku. Tā rezultātā ūdens līmenis cēlās par 20-25 centimetriem, lobēlijai nokļūstot ūdens tumšajā daļā un iznīkstot.
“Mūsdienās Dortmaņa lobēlijām bagātīgi ir tikai Ummja un Mazuikas ezeri, izcilākie no lobēliju – ezereņu ezeriem. Dortmaņa lobēlija zied arī Ādažu pagasta Kadagas ezerā, taču tur jādomā kā to saglabāt, nebūtu ieteicams veikt apbūvi pārāk tuvu ezera krastam. Kādreiz ezerā bija lielāka lobēliju – ezereņu kompleksa sugu bagātība, taču pārmaiņas, visticamāk, radīja ūdens motociklu izmantošana. Šobrīd tur palikusi tikai lobēlija un gludsporu ezerene,” atklāj biologs, uzsverot, ka Mazuikas ezers un Ummis atrodas nabadzīgu kāpu priežu mežu vidū, tādējādi tur ir maz barības vielu un tie var ilgstoši saglabāties bioloģiski jaunā stāvoklī. Suško ir pārliecināts, ka minētie ezeri ir bioloģiski jaunākie Latvijā.
Eksperts norāda, ka Mazuikā un Ummī, lai arī tie ir tīrāko un dzidrāko ezeru augšgalā, salīdzinot ar 1906. gadu, mūsdienās ir parādījušas niedru audzes, kas ir vēl viens risks lobēliju – ezereņu grupas augiem: “Mums ir pieejamas vairākas fotogrāfijas, kurās redzams, ka tajā laikā niedru Ummja ezerā nebija. Plaši saaugot niedrēm, vienīgā iespēja kā ezeriem un tajos mītošajiem aizsargājamajiem ūdensaugiem palīdzēt, ir niedru pļaušana. Izvācot niedres, mēs izvācam arī biogēnos elementus fosforu un slāpekli, kas veicina ezeru aizaugšanu. Tā kā ezeros aug lobēlija, tad pļaušanu var veikt tikai rudenī, kad tā ir noziedējusi un izbirdinājusi sēklas. ”
Ummis 1906. gadā. Foto: Kārlis Reinholds Kupfers / no LU Botānikas muzeja krājuma
Dortmaņa lobēlija aug ne tikai beznoteces dzidrūdens ezeros, kādi ir Mazuikas un Ummja ezeri, bet arī distrofajos jeb brūnūdens ezeros, piemēram, Dienvidu Garezerā. Jāuzsver, ka brūnais ūdens distrofajos ezeros radies dabiski, krastā veidojoties purviem, nevis cilvēka ietekmes rezultātā. Tāpēc šajos ezeros ir retie un aizsargājamie augi, bet ūdens ir brūnganā krāsā.
Dortmaņa lobēlijas nozīmību šogad akcentēs arī Latvijas pasts, kas sadarbībā ar Latvijas Dabas fondu plāno izdot īpašu pastmarku, kas veltīta šim unikālajam un aizsargājamajam ūdensaugam.
Novada ģerbonī Dortmaņa lobēlijai ir arī simboliska nozīme – divi lobēlijas izplaukušie ziedi (tēvs un māte) sargā trešo, mazo, trauslo un vēl neizplaukušo pumpuru (bērnu), tādējādi demonstrējot ģimenes un dzīvības turpinājuma nozīmību.
Raksta galvenais foto: Ansis Opmanis, daba.dziedava.lv